Dzīvot vēlreiz. Nora Robertsa
Читать онлайн книгу.
un… narkotikām? Vai, tavuprāt, viņš nezina, ka tu esi vienojies ar policiju?
Mazā plāksnīte nodžinkstēja, izkrītot Aleksam no rokām.
– Es neesmu vienojies ar policistiem.
“Viņš melo,” Elizabete secināja. Viņa to redzēja Aleksa acīs, saklausīja viņa balsī.
– Tevi pirms divām dienām saņēma ciet par glabāšanu. – Korotkijs ar derdzīgumu pamāja uz kokaīnu. – Bet tu ar viņiem vienojies, mudak. Nodevi ģimeni savas brīvības, savas labās dzīves dēļ. Vai tu neapjēdz, kas notiek ar zagļiem un nodevējiem, Aleksej?
– Es runāšu ar Sergeju. Es paskaidrošu. Man vajadzēja viņiem šo to pastāstīt, bet tās bija tikai blēņas. Tikai blēņas.
Es viņus apmānīju.
– Nē, Aleksej, viņi apmānīja tevi. Ar tevi ir cauri.
– Es runāšu ar Sergeju, – viņš atkārtoja un paspēra soli atpakaļ, bet otrs vīrietis, par spīti auguma formām, veikli spēra soli un atlauza Aleksa rokas aiz muguras.
Aleksa sejā atplaiksnīja bailes, un nobijies viņš turpināja krieviski.
– Nevajag! Jakov, mēs esam brālēni. Mūsu mātes ir māsas. Mēs esam asinsradinieki.
– Tu esi kauns un negods savai mātei un mūsu asinsradniecībai. Uz ceļiem!
– Nē… Nevajag!
Otrs vīrietis nogrūda Aleksu zemē.
– Nevajag… Lūdzu! Mēs esam radinieki. Dodiet man iespēju.
– Jā, lūdzies vien. Lūdzies par savu bezvērtīgo dzīvību. Man gribētos, lai Jegors salauž tev kaulus, bet tēvocis lika būt žēlsirdīgam. Viņa māsas dēļ.
– Lūdzu! Esi žēlsirdīgs.
– Te tā būs. – Korotkijs izrāva revolveri no bikšu aizmugures kabatas, piespieda stobru Aleksam pie pieres un izšāva.
Elizabetei saļodzījās kājas. Viņa nokrita uz ceļiem un piespieda plaukstu pie mutes, lai noslāpētu kliedzienu.
Klusu kaut ko pateicis, Korotkijs pielika ieroci Aleksam pie deniņiem un izšāva vēl divas reizes.
Viņa sejas izteiksme nemainījās – tā bija kā slepkavas maska. Tad viņa vaibsti saasinājās, un viņš paskatījās uz virtuves pusi.
– Es nejūtos labi, Aleks. Man jāpaguļ, vai arī mums vajadzētu… Kas jūs esat?
– Nolādēts, – Korotkijs norūca un divas reizes izšāva uz Džūliju. – Kāpēc mēs nezinājām, ka šeit ir viņa ielene?
Otrs vīrietis piegāja pie Džūlijas un papurināja galvu.
– Šī ir cita. Ļoti jauna.
– Vecāka viņa vairs nekļūs.
Elizabetei acu priekšā viss aizmiglojās. “Es sapņoju. Murgoju. Tas ir dzeršanas un paģiru iespaidā. Tūlīt es pamodīšos.” Tumsas aizsegā viņa palūkojās uz Aleksu. Asiņu gandrīz nebija. “Ja tā būtu īstenība, vai tad neplūstu daudz asiņu?”
Mosties, mosties, mosties!
Bet šausmas tikai pavairojās, kad viņa ieraudzīja istabā ieejam Iļju.
“Arī viņu nogalinās. Tas vīrietis viņu nošaus. Jāsteidzas palīgā. Tūlīt…”
– Sasodīts, ko tu esi pastrādājis!
– To, ko man pavēlēja.
– Tev lika salauzt viņam rokas, turklāt rītvakar.
– Pavēle ir mainīta. Ziņotājs mums pateica. Alekss sadarbojies ar policiju.
– Jēziņ! Mēsls tāds!
Elizabete pārbijusies ieraudzīja, ka Iļja iesper mirušajam Aleksam – vienu reizi, otru, trešo.
“Iļja ir viens no viņiem,” Elizabete aptvēra. “Viens no viņiem.”
Viņš pārtrauca spārdīt līķi, atglauda matus, tad pamanīja nogalināto Džūliju.
– Pie velna! Vai tas bija nepieciešams?
– Viņa mūs redzēja. Bet mums bija informācija, ka Alekseja ielene pametusi viņu cita dēļ.
– Šai nepaveicās, ka šovakar viņš meklēja svaigu miesu. Kur ir otrā?
– Otrā?
Skaistās melnās acis sastinga ledū.
– Šurp atbrauca divas. Šī un vēl viena. Neliela auguma, ar melniem matiem, sarkanā kleitā.
– Jegor!
Augumā lielākais vīrietis pamāja, izvilka nazi un devās uz kāpņu pusi. Iļja deva zīmi, un Korotkijs metās uz virtuvi, bet Iļja piegāja pie terases durvīm.
– Liza, – viņš čukstēja. – Tas nekas, Liza. Es par tevi parūpēšos.
Izrāvis nazi no stulma, viņš aizlika to aiz muguras un iededza āra apgaismojumu.
Tūdaļ ieraudzījis Elizabetes kurpes, viņš nopētīja terasi un pieskrēja pie margām.
– Tur neviena nav, – Korotkijs ziņoja.
– Viņa te ir bijusi. Atrodiet viņu!
Ceturtā nodaļa
Aizmiglotās acis plati iepletusi, viņa skrēja, neko neredzot. Elpa plosīja plaušas elsās un vaidos. Viņa nedrīkstēja ļaut kliedzienam izlauzties no kakla. Viņu varēja sadzirdēt. Ja viņu sadzirdēs, tad notvers un nogalinās.
Kā Džūliju.
Elizabete apvaldīja instinktu skriet uz ielu. Tur viņu varēja gaidīt vēl citi, tādi paši kā Iļja. Kā lai viņa zina, ka automašīna, kuru viņa apstādinātu, nepieder viņiem? Kā lai paredz, ka tuvējās mājas durvis, ja viņa sitīs ar dūrēm pie tām, neatvērs kāds no viņiem?
Bija jāskrien, jābēg, cik tālu un cik ātri vien spēj. Jāpaslēpjas.
Viņa pārkāpa pār sētām. Pārrāpās pār dzīvžogiem. Noskrāpējusi un sadurstījusi kailās kājas, viņa norija sāpju kliedzienus. Viņa slēpās no mēness gaismas, lienot pa tumsu kā kurmis.
Mežonīgi ierējās suns, kad viņa skrēja cauri svešam dārzam.
“Nepieļauj, ka viņi kaut ko sadzird,” Elizabete sev pavēlēja. “Neskaties atpakaļ.”
Kaut kas sarāva sānu. Baismu pilnu mirkli Elizabete krita uz priekšu, domājot, ka ir sašauta. Viņa gulēja zemē, ceļgalus sev klāt pievilkusi. Asi elpas vilcieni graizīja kaklu.
Krampji, tie bija tikai krampji. Taču tie turpinājās kopā ar briesmīgu nelabuma vilni. Viņa atbalstījās uz plaukstām, nostājās četrrāpus un rīstīdamās, elsodama raudāja.
“Šoks,” Elizabete sev teica. Zobi klabēja, vienlaikus plūda sviedri un kratīja drebuļi. Reibonis, nelabums, neganti sirdspuksti. Viņa atradās šoka stāvoklī, bet viņai bija nepieciešams domāt. Lai sasildītos, Elizabete sāka strauji berzēt ar plaukstām rokas. Pūlēdamās atvilkt elpu, viņa pierāpoja pie somiņas, kuru kritienā bija palaidusi vaļā. Bēgot viņai bija izdevies to noturēt. “Tātad,” Elizabete mierināja sevi, “zināmā līmenī es spēju domāt.”
Jāizsauc policija, jāmeklē palīdzība.
– Izņem telefonu, – viņa čukstus sev pavēlēja. – Piespied taustiņu. Pasaki… izstāsti…
– Deviņi, viens, viens, kas atgadījies?
– Palīdziet! Vai varat