Dzīvot vēlreiz. Nora Robertsa
Читать онлайн книгу.
iedzēra vēl.
– Tev vajadzēs karti, lai neapmaldītos.
Alekss iesmējies pastiepa rokas, un Džūlija, saņēmusi vienu, piecēlās.
– Nāc, Liza! Parādīsim viņam, kā prot izklaidēties Hārvardas meitenes.
– Ak, bet viņš taču grib dejot ar tevi.
– Ar abām. – Alekss turēja otru izstiepto roku. – Tā es būšu lielākais veiksminieks klubā.
Elizabete jau gribēja atteikties, bet Džūlija Aleksam aiz muguras demonstrēja vēl vienu grimasi, izteiksmīgi ieplešot acis. Un Elizabete satvēra viņa roku.
Īstenībā Alekss nebija lūdzis Elizabeti dejot, bet viņa novērtēja vīrieša pieklājības žestu, jo tikpat labi viņa varēja palikt sēžam viena pie galdiņa. Viņa iesaistījās dejā, lieki abus netraucējot. Galu galā tas nebija svarīgi, viņai taču patika dejot. Viņai patika mūzika. Patika troksnis, kustības, smaržas. Elizabete netēloja, tikai dabiski savilka lūpu kaktiņus uz augšu. Alekss, piemiedzot ar aci, veltīja viņai smaidu un uzlika plaukstas Džūlijai uz gurniem.
Tad viņš parāva augšup zodu, kā signalizējot kādam, kas atradās Elizabetei aiz muguras.
Tiklīdz viņa pagriezās, lai paskatītos, kāds saņēma viņas roku un apsvieda riņķī, gandrīz nogāžot no augstajiem papēžiem.
– Kā vienmēr, mans brālēns izrāda alkatību. Viņam tiek divas, bet man nekā. – Runātāja balsī eksotiski plūda krievu valodas akcents. – Ja nu vienīgi tu mani pažēlosi un dejosi ar mani.
– Es…
– Nesaki nē, skaistā meitene. – Viņš pievilka Elizabeti sev klāt, mūzikas ritmā šūpojoties. – Tikai padejosim.
Elizabete spēja vienīgi skatīties. Garš, ar vingru, spēcīgu augumu. Pretstatā gaišmatim Aleksam viņš bija tumsnējs, ar melnām cirtām, acis uz iedegušās ādas fona izskatījās gandrīz melnas. Pasmaidot viņa vaigos iegūla bedrītes. Elizabetes sirds krūtīs saviļņojās un nodrebēja.
– Man patīk tava kleita, – viņš teica.
– Paldies! Tā ir jauna.
Viņa smaids kļuva platāks.
– Un manā iecienītajā krāsā. Mani sauc Iļja.
– Mani… Liza. Mans vārds ir Liza. Hmm… Prijatno poznakomitsa.
– Man arī patīkami iepazīties. Tu proti runāt krieviski?
– Jā. Nu, mazliet…
– Skaista meitene ar kleitu manā mīļākajā krāsā, turklāt prot krievu valodu. Kā man šovakar paveicies!
“Nē,” Liza nosprieda, kad, turēdams viņu sev tuvu klāt, Iļja pacēla viņas roku sev pie lūpām. “Ak nē! Šovakar paveicies tieši man.”
Šis bija labākais vakars viņas mūžā.
Trešā nodaļa
Viņi pārvietojās uz norobežotu galdiņu. Viss noritēja tik raiti un gludi, kā uz burvja mājienu. Tāpat kā Elizabetei priekšā uz galdiņa parādījās glāze ar skaisti sārtu dzērienu. Elizabete bija Pelnrušķīte, kas nokļuvusi ballē, un līdz pusnaktij bija vēl vesela mūžība.
Arī pie galdiņa Iļja turējās cieši Elizabetei blakus, acis nenolaizdams, un ar visu augumu pagriezās pret viņu, it kā apkārtējais pūlis un mūzika neeksistētu. Runājot viņš pieskārās Elizabetei, glāstīja viņas plaukstas virspusi, roku, plecu, izraisot nevaldāmas trīsas.
– Tātad… ko tu Hārvardā studē?
– Esmu iestājusies medicīnas skolā. – “Tas nenotiks,” Elizabete sev solīja, bet pagaidām tā bija taisnība.
– Tad tu mācies par ārsti? Tas prasa garus gadus, vai ne? Kādu specialitāti esi izvēlējusies?
– Māte grib, lai eju viņas pēdās, lai es būtu neiroķirurģe. – Varētu teikt, ka smadzeņu ķirurģe? Tāda vareni svarīga daktere, kas operē galvu. – Viņš pielika pirkstu pie deniņiem. – Tad tev jābūt ļoti gudrai.
– Tā ir. Esmu ļoti gudra.
Iļja iesmējās, it kā Elizabete būtu mīļi pajokojusi.
– Labi, ka tu sevi pazīsti. Tu teici, ka to grib māte. Vai tu pati arī?
Elizabete iedzēra un nodomāja, ka arī Iļja ir ļoti gudrs – vai vismaz attapīgs.
– Nē, ne gluži.
– Par kādu ārsti tad tu pati vēlies kļūt?
– Es vispār negribu būt ārste.
– Nē? Kas tad?
– Mans mērķis ir kibernoziegumu atklāšana FIB.
– FIB? – Iļjas melnās acis iepletās.
– Jā. Izmeklēt augsto tehnoloģiju noziegumus, krāpniecību, izmantojot datorus, terorismu, seksuālo ekspluatāciju. Tā ir nozīmīga joma, kas ik dienas mainās līdz ar tehnoloģiju attīstību. Jo vairāk cilvēku lieto datorus un ir atkarīgi no tiem, no elektronikas, jo vairāk kriminālie elementi izmantos šīs atkarības. Zagļi, krāpnieki, pedofili, pat teroristi.
– Tev gan ir kaisla aizraušanās.
– Jā… laikam.
– Tad seko savai kaislībai. Mums taču jāliek lietā sava kaisle, vai ne? – Viņa plauksta noslīdēja pār Elizabetes ceļgalu, un viņai vēderā lēni ieplūda siltums.
– Nekad neesmu to darījusi, – Elizabete atzina un nodomāja: “Vai šī ir kaisle? Šis lēnais ieplūstošais siltums?” – Bet es vēlos sākt.
– Tev jāciena māte, bet viņai arī jāciena tevi kā pieaugušu cilvēku. Katra māte vēl bērnam laimi.
– Viņai ir svarīgi, lai es neizniekoju savu intelektu.
– Bet tas ir tavs intelekts.
– Tagad es sāku tam ticēt. Vai tu mācies koledžā?
– Man tā ir aiz muguras. Es jau strādāju… ģimenes biznesā. Šis darbs man sniedz apmierinājumu. – Pirms Elizabete ievēroja, ka glāze ir gandrīz tukša, Iļja pamāja oficiantei, lai atnes nākamo.
– Tāpēc ka tā ir tava kaislība?
– Tieši tā. Es īstenoju savas kaislības. Lūk, tā.
Iļja grasījās viņu noskūpstīt. Līdz šim Elizabeti neviens nebija skūpstījis, taču viņa pietiekami bieži to bija iztēlojusies. Izrādījās, ka iztēle nav viņas stiprākā īpašība.
Skūpstīšanās ietvēra bioloģisku informāciju no feromoniem, tā stimulēja visus nervu galus uz lūpām, uz mēles. Tā ierosināja ķīmisku reakciju – patīkamu –, kas izskaidroja, kāpēc skūpsts ir cilvēka kultūras daļa. Ar dažiem izņēmumiem, protams.
“Bet skūpstīties dzīvē,” Elizabete aptvēra, “ir pavisam kaut kas cits nekā teorija.”
Mīkstas, gludas lūpas maigi noglāstīja viņas muti, tad pakāpeniski piekļāvās ciešāk, bet roka vienlaikus virzījās no gurna uz krūškurvi.
Elizabetes sirds salēcās no šīs rokas kustības, kamēr Iļjas mēle ieslīdēja viņai caur lūpām un laiski nolaizīja viņas mēli. Ar aizrautu elpu viņa negribot izdvesa gandrīz sāpju pilnu nopūtu, un pasaule visapkārt sagriezās.
– Cik saldi, – Iļja čukstēja, un vārdu vibrācija pret Elizabetes lūpām, viņa