Dzīvot vēlreiz. Nora Robertsa
Читать онлайн книгу.
studēt datornoziegumu izmeklēšanu, novēršanu. Es gribētu strādāt FIB.
– Tu nejoko? Vai tu gribi būt kā Dana Skallija?
– Nezinu, kas tā tāda.
– Nu, Liza, no “X failiem”. Vai tu neskaties televīziju?
– Komerctelevīzijas skatīšanās man atļauta stundu nedēļā.
Džūlija nogrozīja lielās šokolādes krāsas acis.
– Vai tad tev ir seši gadi, vai? Jēziņ!
– Manai mātei par visu ir ļoti strikts viedoklis.
– Dieva dēļ, tu taču jau esi iestājusies koledžā! Skaties, ko gribi. Nu, vienalga, es aiziešu pie tevis rītvakar. Teiksim, pulksten deviņos? Tālāk brauksim ar taksometru. Tikai piezvani man, kad būsi izgatavojusi apliecības, sarunāts?
– Jā.
– Klau, es tev teikšu, ka izšķiršanās ar Derilu bija labākais, ko varēju izdarīt. Pretējā gadījumā es būtu palaidusi garām jaunos notikumus. Mēs dosimies uz ballīti, Liza. – Iesmiedamās un gurnus grozīdama, Džūlija nodejoja ātru apli turpat dāmistabā. – Mums būs īsta izklaide. Tagad man jāiet. Tiksimies pulksten deviņos. Nepievil mani.
– Nē. Nekādā gadījumā.
Pietvīkusi pēc dienas iespaidiem, Elizabete stiepa iepirkumu maisiņus uz automašīnu. Nu viņa zināja, par ko meitenes lielveikalā sarunājas.
Par puišiem. Par to. Džūlija un Derils to bija darījuši. Par apģērbiem. Mūziku. Viņai prātā bija izpētāmo lietu saraksts. Mākslinieki. Televīzijas un kino aktieri. Citas meitenes un tas, ko viņas velk mugurā. Puiši, ar kuriem to darīja citas meitenes. Un vēlreiz puiši.
Elizabete apzinājās, ka tādas sarunas un temati bija sabiedrības un šīs paaudzes ikdiena. Taču viņa līdz pat šai dienai no tās tika turēta pēc iespējas tālāk.
Un vēl viņa domāja, ka patīk Džūlijai, kaut vai nedaudz. Varbūt viņas kopā ies izklaidēties. Varbūt viņām pievienosies arī Džūlijas draudzene Tifanija, kura to bija darījusi ar Maiku Doberu, kad viņš ieradās mājās pavasara brīvdienās. Elizabete pazina Maiku Doberu, viņi mācījās vienā klasē. Reiz viņš padeva Elizabetei zīmīti. Vai arī to padeva viņai, lai nodod tālāk, bet tas jau bija kaut kas. Tā bija saskarsme.
Mājās Elizabete izlika iepirkumus uz gultas.
Šoreiz Elizabete neko neslēpa. To, kas viņai nepatika – un tas bija gandrīz viss –, viņa nolēma aizvākt, lai nodotu labdarībai. Viņa skatīsies “X failus”, ja gribēs, klausīsies Kristinu Agileru un ‘N Sync un Destiny’s Child.
Un viņa mainīs galveno mācību priekšmetu, specialitāti.
No šīs domas Elizabetei sirds ielēca kaklā. Viņa studēs to, ko pati vēlēsies. Iegūs grādu kriminoloģijā, datorzinībās un pieteiksies darbā FIB.
Viss bija mainījies. Šodien.
Apņēmības pilna, Elizabete sameklēja matu krāsu. Izvietojusi tūbiņas, viņa vannas istabā izpildīja ieteikto krāsošanas izmēģinājuma pārbaudi. Gaidot viņa savāca nogrieztās matu šķipsnas, iztīrīja skapi un tualetes galdiņu, rūpīgi pakarināja vai salocīja jaunās drēbes.
Mocīja izsalkums, tādēļ viņa devās uz virtuvi un sasildīja atstāto ēdienu, vienlaikus klēpjdatorā lasot rakstu par personas apliecības viltošanu.
Nomazgājusi traukus, Elizabete devās atpakaļ uz augšstāvu un iezieda matos krāsu. Satraukumā drebēja rokas. Viņa ievēroja norādījumus un uzņēma laiku. Kad tas bija paveikts, sagatavoja nepieciešamo dokumentiem. Pēc tam viņa atvēra Džūlijas ieteikto Britnijas Spīrsas dziesmu kompaktdisku, ieslidināja to klēpjdatora disku atskaņotājā, uzgrieza mūziku tik skaļi, lai dzirdētu, un devās uz dušu izmazgāt krāsu no matiem.
Izrādījās, ka tā ir ārkārtīgi melna!
Elizabete skaloja un skaloja, un skaloja matus, līdz atbalstījās ar rokām pret dušas sienu, jo sajuta, ka pakrūtē griežas no gaidām un izbailēm. Ūdens beidzot lija tīrs, viņa apņēma sev apkārt dvieli un otru dvieli aptina ap matiem.
“Sievietes gadu simteņiem krāsojušas matus,” Elizabete sev atgādināja. “Ar ogām, augiem, saknēm. Tas ir… rituāls pārejai uz nākamo pakāpi.”
Tā bija viņas personiskā izvēle.
Uzvilkusi rītasvārkus, Elizabete ielūkojās spogulī.
– Tā ir mana izvēle, – viņa skaļi sacīja un noņēma dvieli no galvas.
Viņa skatījās uz meiteni ar bālu seju, lielām zaļām acīm, uz meiteni ar īsiem, spurainiem, kraukļa melniem matiem, kas ietver šauru sejiņu un asus vaigu kaulus. Elizabete pataustīja matus ar pirkstiem, sajūtot to struktūru un vērojot, kā tie sagulst.
Tad viņa izslējās taisnāk un sev uzsmaidīja.
– Sveicināta! Mani sauc Liza.
Otrā nodaļa
Ņemot vērā Džūlijas sniegto palīdzību, Elizabetei šķita, ka būs taisnīgi, ja pirmo viņa izgatavos Džūlijas autovadītājas apliecību. Izveidot šablonu bija pavisam vienkārši. Kā varēja spriest pēc iepriekš izstudētās informācijas, rezultāts galvenokārt bija atkarīgs no papīra un lamināta.
Grūtību nebija, jo, kā uzskatīja Elizabetes māte, nedrīkst taupīt materiālu iegādei.
Ar skeneri un datoru Elizabete pagatavoja diezgan labu modeli un, izmantojot fotošopu, pievienoja digitālo fotogrāfiju.
Iznākums bija labs, taču Elizabetei šķita, ka ne pietiekami.
Pēc vairāku stundu darba un trim izmēģinājumiem viņa beidzot radīja to, kas spētu izturēt pārbaudi naktsklubā. Īstenībā apliecība pat varētu pārciest daudz stingrāku policijas pārbaudi. Tomēr Elizabete cerēja, ka līdz tādai tā nenonāks.
Viņa nolika malā Džūlijas apliecību.
“Nu jau ir par vēlu, lai viņai zvanītu,” Elizabete secināja, paskatījusies pulkstenī; bija gandrīz viens naktī. “Tātad no rīta,” viņa nosprieda un ķērās pie savas apliecības izgatavošanas.
Bet vispirms bija jānofotografējas, un viņa gandrīz stundu krāsojās, rūpīgi atdarinot Džūliju, kuras grimēšanos bija novērojusi veikalā. Acu ēnas, lūpu spīdums, pūderkrēms uz vaigiem.
Kas to varēja iedomāties, ka spēlēšanās ar krāsām, otām un zīmuļiem būs tik aizraujoša un prasīs arī zināmu piepūli.
“Liza izskatās vecāka,” Elizabete nosprieda, pētot rezultātu. “Liza šķiet skaista, par sevi pārliecināta – un normāla.”
Panākumu iedvesmota, viņa atvēra tūbiņas ar matu kopšanas līdzekļiem.
Ar tiem rīkoties jau bija sarežģītāk, tomēr viņa ticēja, ka iemācīsies tos lietot. Viņai patika bezrūpīgās, it kā izspūrušās cirtas. Atšķirībā no rudi brūnajiem, taisnajiem, garajiem un garlaicīgajiem matiem tagad viņai tie bija īsi, nepakļāvīgi, mirdzoši melni.
Liza bija no jauna piedzimusi. Liza spēja un paveiks to, kas Elizabetei nenāca ne prātā. Liza klausījās Britniju Spīrsu un nēsāja džinsus, kas atklāj nabu. Liza sestdienas vakaros ar draudzeni apmeklēja klubus, dejoja un smējās un… flirtēja ar puišiem.
– Savukārt puiši flirtēs ar Lizu, – Elizabete nočukstēja. – Jo Liza ir skaista, jautra, viņa ne no kā nebaidās.
Visu aprēķinājusi, sakārtojusi fonu, viņa noregulēja laiku jaunajai fotokamerai,