Dzīvot vēlreiz. Nora Robertsa
Читать онлайн книгу.
Atvaino…
Džūlija paraustīja plecus un brīdi skatījās laukā pa logu.
– Tā gadās. Lai nu kā, es nesatikšu tēti līdz trešdienai, un mamma ir aizbraukusi uz nedēļas nogali ar saviem garlaicīgajiem draugiem. Emma aizgāja uz randiņu, turklāt viņai tāpat ir vienalga. Varu darīt, ko gribu.
Elizabete pamāja. Viņas bija līdzīgas. Nedz vienu, nedz otru mājās negaidīja.
– Mēs pasūtīsim “Kosmo”.
– Pareizi. Mēs uzdzīvosim. Dejosim vispirms viena ar otru; tā mēs varēsim novērtēt puišus, un ļausim puišiem novērtēt mūs.
– Vai tāpēc meitenes dejo vienas pašas?
– Tas taču ir jautri, turklāt daudzi puiši vispār nedejo. Vai tev mobilais telefons ir līdzi?
– Jā.
– Ja mēs nošķirsimies, sazvanīsimies. Ja puisis lūdz numuru, nedod mājas telefonu. Mobilo var, ja māte nepārbauda tavus zvanus.
– Nē. Neviens man nezvana.
– Spriežot pēc tava izskata, kopš šā vakara būs citādi. Ja negribi atklāt savu numuru, nosauc izdomātu. Tālāk. Tu mācies koledžā, tas ir kolosāli. Teiksim, ka esam istabas biedres. Es studēju mākslu. Ko tu, atkārto?
– Man vajadzēja stāties medicīnas skolā, bet…
– Labāk paliec pie tā. Cik vien iespējams, runā taisnību. Tad neko nesajauksi.
– Tātad es studēju medicīnu, sāku strādāt par internu. – Patiesībā tāda doma Elizabeti nomāca. – Tomēr es nevēlos runāt par mācībām, ja nu vienīgi nekas cits neatliks.
– Puiši tik un tā grib runāt vienīgi par sevi. Jēziņ, mēs jau esam gandrīz klāt. – Džūlija, atvērusi somiņu, apskatīja seju mazā spogulītī un atsvaidzināja lūpu spīdumu, tātad Elizabete darīja to pašu. – Vai vari samaksāt? Man ir simtnieks no mātes krājumiem, bet tas arī viss.
– Protams.
– Es tev atdošu. No tēva ir viegli izvilkt, cik vajag.
– Man nav iebildumu samaksāt. – Elizabete norēķinājās, pieskaitījusi dzeramnaudu.
– Nu, vecenīt, man jau metas zosāda. Nespēju noticēt, ka eju uz “Noliktavu 12”. Tas ir satriecoši!
– Ko tagad darām? – Elizabete jautāja, izkāpjot no taksometra.
– Stājamies rindā. Tāpat neviens netiek iekšā, pat ar apliecību ne.
– Kāpēc tā?
– Jo šis ir stilīgs klubs un tajā kuru katru nelaiž iekšā. Bet seksīgām meičām vienmēr durvis vaļā. Un mēs esam seksīgas.
Rinda bija gara, vakars silts. Pa ielu braucošo transporta līdzekļu duna nomāca gaidītāju sarunas. Elizabete izbaudīja šo brīdi – skaņas, smaržas, ainavu. “Sestdienas vakars,” viņa domāja, “un es esmu kopā ar skaistiem cilvēkiem pie stilīga kluba durvīm. Man mugurā jauna kleita – sarkana – un kājās kurpes ar augstiem papēžiem, kas liek justies garai un varenai.”
Neviens uz viņu neskatījās ar aizdomām, ka viņa tur neiederētos.
Vīrietis, kurš pie durvīm pārbaudīja apliecības, bija ģērbies uzvalkā, ar nospodrinātām kurpēm kājās. Gludi atglaustie melnie mati bija saņemti zirgastē un atklāja seju. Pār kreiso vaigu stiepās rēta. Labajā ausī spīdēja auskars.
– Viņš ir ārā sviedējs, – Elizabete pačukstēja Džūlijai. – Es to izlasīju. Viņš izdzen no kluba tos, kuri rada problēmas. Pēc izskata ļoti spēcīgs.
– Mums tikai jātiek viņam garām un iekšā.
– Klubs pieder “Pieczvaigžņu izklaidei”. To vada Mihails un Sergejs Volkovi. Viņiem esot sakars ar krievu mafiju.
Džūlija izvelba acis.
– Mafija ir itāliešiem. Nu, kā “Soprāno ģimenē”.
Elizabete nesaprata, kāds dziedāšanai sakars ar mafiju.
– Pēc tam, kad Padomju Savienībā tika sagrauts komunisms, Krievijā plaukst un zeļ organizētā noziedzība. Īstenībā to ļoti labi organizēja un vadīja…
– Liza! Pietaupi vēstures stundas citai reizei.
– Ak jā… Atvaino!
– Vienkārši iedod viņam savu apliecību un turpini sarunāties. – Viņas tuvojās durvīm, un Džūlija pacēla balsi. – Pamest to neveiksminieku bija labākais, ko es varēju izdarīt pēdējo mēnešu laikā. Vai es tev pateicu, ka viņš man šodien zvanīja trīs reizes? Ak kungs, it kā tas kaut ko līdzētu!
Ārā sviedējam tika veltīts īss smaids, un Džūlija pasniedza viņam personas apliecību, vienlaikus turpinādama sarunu ar Elizabeti.
– Es teicu viņam, lai aizmirst mani. Ja viņš nespēj atlicināt man laiku, tad kāds cits to noteikti spēs.
– Vislabākais ir neveltīt sevi pilnībā vienai personai, vismaz ne šajā posmā.
– Tev taisnība. – Džūlija pastiepa roku, lai viņai uzspiež zīmogu. – Un man gribas paskatīties, kas notiek apkārt. Pirmais kokteilis uz mana rēķina.
Viņa pagāja garām ārā sviedējam, kas nu jau pārbaudīja Elizabetes dokumentu. Elizabetes smaids bija tik plats, ka viņa pati brīnījās, kā tas neaprij vīrieti veselu.
– Paldies, – viņa sacīja, kad ārā sviedējs uzspieda zīmogu uz viņas plaukstas virspuses.
– Izpriecājieties, dāmas!
– Mēs pašas esam prieks, – Džūlija viņam atteica, tad paķēra Elizabeti aiz rokas un ierāva skaņu jūklī. – Jēziņ, mēs esam iekšā! – viņa iespiedzās, mūzikas apdullināta, tad palēcās un apskāva Elizabeti.
Apjukusi no tādas jūtu izpausmes, Elizabete stīvi parāvās atpakaļ, bet Džūlija tikai lēkāja.
– Tu esi ģeniāla.
– Jā.
Džūlija smējās, un viņas acis aizrautībā spīdēja.
– Tā, tagad mums vajadzīgs galdiņš un “Kosmo”, tad iesim dejot un izraudzīties mērķi.
Elizabete cerēja, ka mūzika noslāpēs skaļos sirdspukstus, tāpat kā Džūlijas klaigāšanu. Apkārt bija pārāk daudz cilvēku. Elizabete nebija radusi atrasties tādā pūlī. Visi kustējās un runāja, bet mūzika dunēja, dunēja, dunēja kā ūdenskritums, piepildot katru gaisa spraugu. Cilvēki spiedās kopā uz deju grīdas, raustījās, griezās, svīda. Viņi pulcējās nožogojumos, ap galdiņiem, pie garās, izlocītās nerūsējošā tērauda letes.
Viņa bija apņēmusies būt “vēsa”, un džemperi viņai nevajadzēja. Visapkārt pulsēja ķermeņu radīts karstums.
Spraukšanās cauri gūzmai – grūstoties, stumjoties starp kluba apmeklētājiem – lika Elizabetes sirdij gluži vai aulekšot. Satraukums sažņaudza kaklu, spieda krūtis. Džūlijas dzelžainais tvēriens bija glābiņš, kas neļāva bēgt prom.
Beidzot Džūlijai izdevās iegūt galdiņu pusdienu šķīvja lielumā.
– Darīts! Jēziņ, varētu padomāt, ka visi ir šeit. Mums jāmeklē cits galdiņš tuvāk deju grīdai. Te ir tik superīgi! Dīdžejs ņemas kā traks. – Tad viņas skatiens pievērsās Elizabetei. – Ei, vai tu nejūties labi?
– Te ir ļoti daudz cilvēku un silts.
– Nu,