Dzīvot vēlreiz. Nora Robertsa
Читать онлайн книгу.
Es… – Apmulsusi Elizabete pielika roku pie galvas. – Es nogriezu matus.
– Super. Kā es sapratu, tu pārvācies citur vai ko tur…
– Es devos uz koledžu. Esmu mājās vasaras brīvdienās.
– Ak jā, tu pabeidzi skolu agrāk. Dīvaini.
– Laikam gan. Vai tu šoruden stāsies koledžā?
– Es mācīšos Brauna koledžā.
– Tā ir ļoti laba skola.
– Jā. Nu…
– Vai tu iepērcies?
– Nav jau naudas. – Džūlija atmeta ar roku. Elizabete palūkojās uz viņas tērpu – šauri džinsi ar zemu jostasvietu, ap vidukli cieši pieguļošs plāns krekliņš, liela soma un pilnpapēžu sandales. – Es atnācu uz veikalu pie drauga… nu jau bijušā, jo es no viņa aizeju.
– Cik žēl…
– Lai viņš iet pie velna! Viņš strādā Gap veikalā. Šovakar mums bija paredzēts izklaidēties, bet viņš nupat man paziņoja, ka darbs beidzoties tikai desmitos un pēc tam viņš gribot pavadīt laiku kopā ar brāli. Man ar to pietika, es viņu pametu.
Elizabete jau vēra muti iebilst, ka draugu nevajadzētu sodīt, ja viņam jāpilda savi pienākumi, bet Džūlija turpināja runāt, un Elizabete atcerējās, ka agrāk viņas tik tikko bija pārmijušas pāris vārdu.
– Tāpēc tagad došos pie Tifanijas, varbūt viņa būs ar mieru kaut kur aiziet, jo puiša man šovasar vairs nav. Tas ir pretīgi. Tu droši vien satiecies ar koledžas draugiem. – Džūlija veltīja Elizabetei vērtējošu skatienu. – Staigā pa studentu ballītēm un tamlīdzīgām vietām.
– Es… Hārvardā ir daudz puišu.
– Hārvarda! – Džūlija iepleta lielas acis. – Vai kāds no viņiem vasarā dzīvo Čikāgā?
– Nav ne jausmas.
– Koledžas students, re, kas man vajadzīgs. Kam man neveiksminieks pārdevējs veikalā? Man vajag tādu, kurš māk izklaidēties, izvadāt pa klubiem, izmaksāt alkoholu. Paveicas, ja tiek iekšā klubā. Tur viņi apgrozās. Taču tad jādabū viltota caurlaide.
– Es varu tādu izgatavot. – Vārdi izspruka pār lūpām, pārsteidzot pašu Elizabeti. Bet Džūlija tūdaļ sagrāba viņas roku, uzsmaidot kā draudzenei.
– Vai tu nejoko?
– Nē. Nav grūti uztaisīt viltotu personas apliecību, ja ir nepieciešamie darbarīki. Šablons, fotogrāfija, lamināts, dators ar fotošopu.
– Gudriniece. Kas vajadzīgs, lai tu uztaisītu man autovadītājas apliecību, ar kuru tikt iekšā klubā?
– Kā jau teicu, šablons…
– Nē, jēziņ! Ko tu par to gribi?
– Es… – Maiņas pakalpojumu, Elizabete aptvēra. Bārteru. – Man jāiegādājas apģērbs, bet es nezinu, ko pirkt. Kādam jāpalīdz man to izdarīt.
– Tev vajadzīga kāda, kas kopā ar tevi iepirktos? Tāda kā iepirkšanās draudzene?
– Jā. Cilvēks, kurš to prot. Tu to proti.
No Džūlijas acīm izzuda īgnums, balsī vairs nebija ne miņas no garlaikotības, viņa burtiski atplauka.
– Paskat, kāda tu esi gudriniece. Ja es palīdzēšu tev izmeklēt tērpus, tu man izgatavosi personas apliecību?
– Jā. Un es gribu iet tev līdzi uz klubu. Tātad man vajadzīgs atbilstošs apģērbs arī tam.
– Tu? Tu nāksi uz klubu? Jāatzīst, ka tu esi krietni pārvērtusies, Liza.
Liza. Viņa bija Liza.
– Man nepieciešama fotogrāfija, un apliecības izgatavošana prasīs zināmu laiku. Es to varētu paveikt rīt. Uz kādu klubu iesim?
– Uz pašu stilīgāko. “Noliktava 12.” Breds Pits to apmeklēja, kad ieradās pilsētā.
– Vai tu esi ar viņu pazīstama?
– Savos sapņos. Tātad ejam iepirkties.
Elizabete noreiba, turklāt ne tikai no tā, kā Džūlija vadīja viņu pa veikalu, nevērīgi pakampjot pa apģērba gabalam, veltījusi tam tikai ātru, paviršu uzmanību. Elizabeti reibināja pati ideja. Viņai bija iepirkšanās draudzene. Nevis persona, kura viņas vietā izvēlas to, kas tiek uzskatīts par atbilstošu, un kurai šķiet pats par sevi saprotams, ka viņa visam piekritīs. Tagad Elizabete staigāja pa veikalu kopā ar sava vecuma meiteni, kura ņēma to, kas pagadījās, runāja par stilīgu, superīgu, pat seksīgu izskatu.
Līdz šim neviens nebija izteicis Elizabetei domu, ka viņa ir seksīga.
Viņa aizvilka ciet ģērbtuves aizkaru, paslēpās krāsu, vizuļu, metālisku izšuvumu jūklī un apsēdās, galvu starp ceļiem noliekusi.
Tas notika pārāk strauji. It kā viņu būtu aizrāvis līdzi cunami. Viļņu bangas viņu dzina arvien tālāk.
Drebošiem pirkstiem Elizabete izģērbās, rūpīgi salocīja savas drēbes un palūkojās uz visiem tiem tērpiem, kas nu bija sakarināti mazītiņajā telpā.
Ko vilkt? Kas pie kā piestāvēja? Kā lai viņa to zina?
– Es atradu kolosālu kleitu! – Bez brīdinājuma Džūlija metās iekšā kabīnē. Elizabete instinktīvi sakrustoja rokas uz krūtīm. – Vai tu vēl neko neesi pielaikojusi?
– Šaubījos, ar ko sākt.
– Sāc ar superīgāko. – Džūlija pameta viņai kleitu.
Elizabete nosprieda, ka pēc garuma tā vairāk atgādina tuniku. Tā bija kliedzoši sarkanā krāsā, ar volāniem gar sāniem un šaurām sudrabotu diegu lencītēm.
– Ko pie tās nēsāt?
– Vajag satriecošas kurpes. Nē, vispirms noņem krūšturi. Ar tādu kleitu nevelk krūšturi. Tev ir tiešām labs augums, – Džūlija novērtēja.
– Esmu ģenētiski sakārtota un katru dienu ar regulārām fiziskām nodarbībām uzturu sportisku formu un veselību.
– Skaidrs.
“Turklāt kails – gandrīz kails – cilvēka ķermenis ir dabisks,” Elizabete sev atgādināja. “Tikai āda, muskuļi, kauli, nervi.”
Viņa nolika krūšturi uz savām salocītajām drēbēm un uzvilka kleitu.
– Ļoti īsa, – viņa ieminējās.
– Iesaku izmest tās vecmāmiņu biksītes un nopirkt stringus. Tie ir atbilstoši klubiem.
Dziļi ievilkusi elpu, Elizabete uzlūkoja sevi trijos spoguļos.
– Ak! – viņa iesaucās. “Kas tā tāda ir? Kas ir tā meitene īsajā sarkanajā kleitā?” – Es izskatos…
– Superīgi, – Džūlija pasludināja, un Elizabete redzēja savu seju atplaukstam smaidā.
– Superīgi.
Viņa nopirka šo kleitu un vēl divas. Tad svārkus. Viņa nopirka īsus topiņus un bikses ar ļoti zemu jostasvietu. Nopirka stringu biksītes. Tad, cunami viļņu iespaida vadīta, iegādājās kurpes ar sudrabotiem papēžiem, taču ar tām viņai vēl bija jāiemācās staigāt.
Pēc tam viņa pasmējās kā parasta meitene, kura kopā ar draudzeni iepērkas tirdzniecības centrā.
Viņa nopirka digitālo kameru, pagaidīja, kamēr Džūlija