Dzīvot vēlreiz. Nora Robertsa
Читать онлайн книгу.
novērotājas lomu. Kluba īpašnieki – un viņu arhitekts – bija prasmīgi likuši lietā noliktavas platību, izmantodami industriālu motīvu ar atklātiem cauruļvadiem, radiatoriem, vecām ķieģeļu sienām. Nerūsējošā tērauda bārs, galdi, krēsli, soli atspoguļoja apgaismojuma krāsas, un Elizabete nodomāja, ka tās pulsē mūzikas ritmā.
Dzelzs kāpnes bez margām abās pusēs veda uz otro līmeni, kas arī bija atklāts. Daudzi bija uzgājuši augšā un drūzmējās tur ap galdiņiem. Droši vien otrajā līmenī tāpat atradās bārs. Dzērieni deva peļņu.
Lejā uz platas, piekarinātas platformas zem zibsnījošām ugunīm strādāja dīdžejs. “Vēl viens novērotājs,” Elizabete nosprieda. Varas apziņā pār pūli viņš vadīja notiekošo. Garie melnie mati plīvoja, puisim mainot kompaktdiskus. Mugurā viņam bija T krekls ar apdruku. No attāluma nevarēja izšķirt, kas uz tā attēlots, katrā ziņā tur bija kaut kas indīgi oranžs uz melna auduma.
Zem viņa posteņa vairākas sievietes lokani grozīja gurnus, izaicinādamas vīriešus.
Nu jau mierīga, Elizabete ieklausījās mūzikā. Tā viņai patika – smags ritms, kas atkārtojās; rībēja bungas, skarbi, metāliski brēca ģitāra. Viņai patika arī tas, kā dejotāji dažādi pieskaņoja mūzikai kustības – rokas gaisā, dūres kā bokserim, elkoņi atvirzīti, plati ieplesto kāju pēdas cilājas.
– Oho! Vienkārši oho! – Džūlija pirms apsēšanās nolika uz galda martini glāzes ar sārtu šķidrumu. – Gandrīz izlaistīju, šurp nākot, tas gan nekur nederētu. Katrs kokteilis maksā astoņus dolārus.
– Alkohols dod vislielāko peļņu klubos un bāros.
– Laikam gan. Bet tie ir garšīgi. Malciņu jau iedzēru, o-o! – Iesmējusies viņa piesēdās tuvāk Elizabetei. – Mums tie jādzer tik ilgi, līdz sameklēsim puišus, kuri mums izmaksās.
– Kāpēc lai viņi mums izmaksātu?
– Kā tad citādi! Mēs esam seksīgas, gribam iepazīties. Ieņem malciņu, Liza, un iesaku pastaigāt apkārt, izrādīties.
Elizabete paklausīgi iedzēra.
– Labs. – Pārbaudot viņa iedzēra vēl. – Izskatās jauks.
– Es gribu piedzerties un iztrakoties! Klau, man patīk tā dziesma. Laiks palēkāt.
Jau atkal Džūlija satvēra Elizabeti aiz rokas.
Kad pūlis saslēdzās ap viņām, Elizabete aizvēra acis. “Klausies mūziku,” viņa domāja. “Tikai mūziku.”
– Ei, tu labi kusties.
Piesardzīgi Elizabete atkal atvēra acis un palūkojās uz Džūliju.
– Ko tu teici?
– Es baidījos, ka tu būsi neveikla. Bet tev labi izdodas. Tu proti dejot, – Džūlija piebilda.
– Ak… Tā ir ritmiska mūzika, kas radīta, lai uzbudinātu. Atliek tikai koordinēt kāju un gurnu kustības. Un atdarināt.
Esmu bieži novērojusi citus dejojam.
– Ko tu neteiksi, Liza.
Elizabetei patika grozīt gurnus. Papēžu piesitieni lika sajust spēku, un kleitas piekļaušanās ādai šķita diezgan seksuāla.
Apgaismojums padarīja telpu sirreālu, un mūzika it kā visu aprija.
Pūļa radītā neērtības sajūta atkāpās; kad Džūlija pagorījās Elizabetei pretī, viņa no sirds iesmējās.
Viņas dejoja un dejoja. Apsēdušās pie mazā galdiņa, abas iedzēra kokteiļus. Kad garām gāja oficiante, Elizabete bezrūpīgi pasūtīja vēl.
– Dejošana izraisa slāpes, – viņa teica Džūlijai.
– Man jau viegli reibst galva. Tas puisis… tur pāri… nenolaiž no mums acis. Nē, neskaties!
– Kā lai es viņu redzu, ja neskatīšos?
– Tici man, viņš ir kolosāls. Es tūlīt viņu it kā ieraudzīšu un atmetīšu matus, bet tu pavisam nejauši pagriezies uz krēsla. Viņam ir gaiši mati, nedaudz cirtaini. Ģērbies pieguļošā baltā T kreklā, melnā žaketē un džinsos.
– Ak jā, es viņu ievēroju jau iepriekš, pie bāra. Viņš sarunājās ar kādu sievieti. Viņai bija gari blondi mati un koši sārta kleita ar dziļu izgriezumu. Viņam kreisajā ausī ir zelta riņķis un uz labās rokas vidējā pirksta zelta gredzens.
– Jēziņ, tev tiešām ir acis pakausī, kā mana mamma mēdza teikt. Viņai arī tā bijis. Kā tu to visu vari zināt, ja pat nepaskatījies?
– Es viņu redzēju pie bāra, – Elizabete atkārtoja. – Ievēroju, jo blondīne šķita uz viņu dusmīga. Atceros viņu arī tāpēc, ka man ir eidētiskā atmiņa.
– Vai tas ir kaut kas lipīgs?
– Nē, tā nav slimība vai kāds stāvoklis. Ak! – Nedaudz pietvīkusi, Elizabete uzrāva plecus. – Nu, tu joko. Parasti to sauc par fotogrāfisko atmiņu, bet tas nav precīzs termins, jo nozīmē vairāk par vizuālo.
– Vienalga. Tagad sagatavojies.
Taču Elizabeti vairāk interesēja Džūlijas uzvedība – pieliektā galvā, viņas acis, lēns, noslēpumains smaids, skatiens no skropstu apakšas. Tad viņa ātri papurināja galvu, tā ka mati noplīvoja un pēc tam atkal noslīga lejup.
Vai tas bija iedzimti dabiski? Vai varbūt tā bija iemācīta rīcība? Vai arī abu apvienojums? Lai būtu kā būdams, Elizabete uzskatīja, ka spēj kaut ko vairāk, lai arī viņai vairs nebija garu matu, kurus atmest atpakaļ.
– Tā, viņš ir saņēmis vēstījumu. Ak, cik viņam burvīgs smaids! Debestiņ, viņš nāk šurp… Viņš tiešām nāk šurp!
– Tu taču to gribēji. Tāpēc jau tu… sūtīji vēstījumu.
– Jā, bet… saderēsim, ka viņam ir vismaz divdesmit četri gadi. Tiešām, varu saderēt. Dari tāpat kā es.
– Kā, lūdzu?
Elizabete pacēla galvu, tāpat kā Džūlija, bet neuzdrošinājās pasmaidīt. Vispirms viņai bija nepieciešams pavingrināties.
– Paklau, vai tu vari man palīdzēt?
Džūlija izpildīja variāciju ar matu noplivināšanu.
– Iespējams.
– Mani uztrauc, ka nedarbojas atmiņa, jo es nekad neaizmirstu skaistu sievieti, taču tevi es neatceros. Tātad tu neesi te iepriekš redzēta.
– Esmu šeit pirmo reizi.
– Nuja, tas ir izskaidrojums.
– Cik saprotu, tu pats te bieži nāc.
– Katru vakaru. Šis ir mans klubs, – viņš piemetināja, žilbinoši pasmaidīdams, – tas ir, man tajā ir biznesa daļas.
– Jūs esat viens no Volkoviem? – Elizabete nedomājot pajautāja un juta, ka pietvīkst, kad vīrietis pievērsa viņai svelmaini zilo acu skatienu.
– Mani sauc Alekss Gurēvičs. Esmu brālēns.
– Džūlija Māstersa. – Džūlija sniedza roku, kuru Alekss saņēma un stilīgi noskūpstīja uz pirkstu kauliņiem. – Un tā ir mana draudzene Liza.
– Esiet sveicinātas “Noliktavā 12”. Vai jums te patīk?
– Mūzika ir lieliska.
Kad oficiante pienesa dzērienus, Alekss paņēma no paplātes rēķinu.
– Skaistām sievietēm, kuras pirmo reizi apmeklē manu klubu,