Dzīvot vēlreiz. Nora Robertsa

Читать онлайн книгу.

Dzīvot vēlreiz - Nora Robertsa


Скачать книгу
ielauzties pa ārdurvīm.

      – Nomet ieroci, nekavējoties!

      Džons pamanīja Billa skatienu pa kreisi, sagriezās un grūda ar elkoni, iekams Kīgans paspēja viņam iesist. Kad Džons metās pa labi, Bills izšāva. Lode trāpīja sānā, dedzinot kā uguns. Lai glābtu Elizabeti, Džons skrēja uz kāpņu pusi, vienlaikus atšaudoties. Otra lode ķēra kāju, tomēr viņš nepalēnināja soli un, ieraudzījis, ka Kīgans notēmē, pa ceļam izšāva uz viņu.

      Bet saņēma lodi vēderā.

      Apkārt viss aizmiglojās, taču Džons neapstājās. Viņš pamanīja, ka Elizabete izskrien no guļamistabas.

      – Atpakaļ! Atpakaļ istabā!

      Džons metās uz priekšu, iegrūda Elizabeti iekšā, aizslēdza durvis un tikai tad saļima uz ceļiem.

      – Ak Dievs! – Elizabete paķēra tikko novilkto kreklu, lai piespiestu Džonam pie vēdera.

      – Tie ir Kosgrovs un Kīgans.

      – Viņi taču ir maršali!

      – Kāds viņiem ticis klāt. – Zobus griezdams, Džons paskatījās uz ievainojumu un juta, ka slīd zemē. – Ak Jēzus! Vai arī viņi bijuši nodevēji jau pašā sākumā. Terija ir bezsamaņā. Varbūt mirusi.

      – Nē!

      – Viņi zina, ka esmu šeit, pie tevis, tātad šaušu uz ikvienu, kas lauzīsies iekšā. – Tik ilgi, cik viņš spēs noturēt ieroci. – Bet viņi zina arī to, ka mani ievainoja. – Ar kreiso roku viņš satvēra Elizabetes delnas locītavu. – Tas ir slikti, Liza.

      – Tu izturēsi. – Bet viņa nespēja apstādināt asinis. Krekls jau bija izmircis slapjš, un asinis plūda straumēm. – Izsauksim palīgus.

      – Mans telefons palika tur. Kīgans… viņam ir sakari dienestā, viņš ātri virzījās uz augšu. Nezinu, kurš vēl var būt kopā ar viņiem. To nevar zināt. Nav droši, bērniņ. Nav droši.

      – Jūs nedrīkstat kustēties, guliet mierīgi. Asiņošana jāaptur. – “Piespied,” viņa sev lika. “Vēl piespied.”

      – Viņiem vajadzēja steigties man pakaļ. Tātad viņi plāno kaut ko citu. Te nav droši. Klausies… Klausies… – Džona pirksti sažņaudza Elizabetes plaukstas locītavu. – Tev jātiek ārā. Pa logu. Rāpies lejā un lec. Bēdz! Paslēpies…

      – Es tevi neatstāšu.

      – Tev jāiet. Paņem naudu! Neuzticies policistiem. Starp viņiem ir vēl citi nelieši. Jābūt. Paņem naudu, tev tā būs vajadzīga. Ātri! Sasodīts… Kusties!

      Elizabete paklausīja, lai viņš nomierinātos. Bet viņa nedrīkstēja Džonu te atstāt.

      Viņa iebāza somā naudu un paķēra dažus apģērba gabalus, kas pagadījās, kā arī klēpjdatoru.

      – Tā. Neuztraucies, – viņa sacīja. – Kāds nāks palīgā.

      – Nē, nenāks. Es esmu ievainots vēderā, Liza, un zaudēju pārāk daudz asiņu. Man nav lemts tevi aizsargāt, es to nespēju. Tev jābēg. Paņem manu otru ieroci, pie potītes makstī. Paņem! Ja kāds no viņiem tevi ierauga, ja dzenas pakaļ, liec to lietā.

      – Neprasi, lai atstāju tevi šeit vienu. Lūdzu, lūdzu! – Elizabete piespieda seju Džonam pie vaiga. Viņš bija auksts. Pārāk auksts.

      – Es neprasu. Es pavēlu. Tas ir mans darbs. Nepadari mani par neveiksminieku. Ej! Tagad ej.

      – Es atsaukšu palīgus.

      – Skrien! Neapstājies. Un neskaties atpakaļ! Ārā pa logu… Nekavējoties!

      Viņš pagaidīja, līdz Elizabete bija pie loga.

      – Izskaiti līdz trīs, – viņš lika, pierāpjoties pie durvīm. – Tad lec. Es viņus aizturēšu.

      – Džon…

      – Ļauj man ar tevi lepoties, Liza. Skaiti!

      Viņa skaitīja līdz trīs un tad izslīdēja ārā. Lietus sitās sejā un viņa pieturējās pie notekcaurules. Viņai nebija ne jausmas, vai caurule izturēs, bet tas arī nebija svarīgi. Tad viņa izdzirdēja šāvienu zalvi un notraucās lejā kā pērtiķēns.

      “Meklē palīgus,” viņa sev pavēlēja, sākdama skriet.

      Nepilnu piecdesmit jardu attālumā viņai aiz muguras māja uzsprāga.

      Brūkss

      IT VISAM PĀRI – ESI PATIESS,

      TAM JĀBŪT TĀ – KĀ NAKTS, KĀ DIENA,

      TAD MELĪGS NEBŪSI TU NE PRET VIENU.

Viljams Šekspīrs

      Septītā nodaļa

Ārkanzasa, 2012. gads

      Reizēm policijas priekšnieka darbs mazā pilsētiņā Ozarka plato vidienē bija ārkārtīgi garlaicīgs, gluži kā dzīve miegainam kaķim, kas ieritinājies padusē.

      Piemēram, puisi, ar kuru vidusskolā bija spēlēts beisbols, nācās arestēt tikai tāpēc, ka viņš izaudzis par muļķi. Kaut arī Brūkss uzskatīja, ka būt par muļķi ir Dieva dotas tiesības, nevis kriminālnoziegums, tomēr Taibels Krū tobrīd iecirknī izgulēja dzērumu, jo nobaudījis krietni par daudz Rebel Yell viskija.

      Retumis Brūkss arī pārmērīgu stipro dzērienu lietošanu uzskatīja par Dieva dotu tiesību. Bet tāds attaisnojums ļāva Taibelam streipuļot uz mājām, kur viņš kārtīgi iesita sievai pa seju, un tas jau bija pārkāpums kriminālās apsūdzības virzienā.

      Tas bija pretīgi. Pat ļoti.

      Ārkārtīgi nepatīkami. Un tikpat neapšaubāms kā pavasarī uzplaukušas margrietiņas bija arī tas, ka Misija Krū, kādreizējā Bikfordas vidusskolas līdzjutēju komandas kapteine, jau pirms pusdienlaika steigsies uz iecirkni un apgalvos, ka Tajs viņu nav sitis, ak nē! Izrādīsies, ka viņa tikai ieskrējusi durvīs vai sienā, paklupusi kāpnēs.

      Nekādas sarunas, līdzjūtība, īgņošanās, glaimi, draudi nepārliecināja ne Misiju, ne arī Taibelu, ka viņiem nepieciešama palīdzība. Viņi saskūpstīsies un salīgs mieru, it kā Taibels būtu pēc gadu ilga dienesta atgriezies no kara, un, visticamāk, dosies mājās mīlēties kā traki truši.

      Pēc nedēļas vai divām Taibels ķersies pie kārtējās Rebel Yell pudeles, un viss sāksies no gala.

      Satraucies par šo situāciju, Brūkss brokastoja Lindija veikala kafejnīcā pie galdiņa savā iecienītajā nodalījumā.

      Neviens tik labi necepa olas ar bekonu un kartupeļiem kā Lindijs, bet šoreiz tauki un kraukšķīgās garoziņas nespēja Brūksu uzmundrināt.

      Bikfordā viņš bija atgriezies pirms sešiem mēnešiem, lai pārņemtu policijas priekšnieka amatu, kad tēvu piemeklēja sirdslēkme. Lorens Glīsons, kurš bija centies iemācīt Taibelam Krū un pārējiem vidusskolēniem algebras noslēpumus, iesniedza atlūgumu. Brūksa māte ar pareizu diētu un fiziskiem vingrinājumiem dabūja nabaga vīru uz kājām, un tagad viņš bija veselīgāks nekā, iespējams, visu iepriekšējo dzīvi.

      Tomēr tēva slimība Brūksu bija satriekusi un izraisījusi viņā ilgas pēc mājām. Pēc desmit gadu kalpošanas Litlrokas policijas nodaļā, kur pēdējos piecus Brūkss strādāja par detektīvu, viņš izmantoja iespēju pārcelties uz Bikfordu un ieņemt nesen atbrīvoto policijas priekšnieka amatu.

      Vārdu sakot, viņam mājās bija labi. Tikai pilnībā pārvācies atpakaļ, viņš aptvēra, cik ļoti bija pēc tām ilgojies. Iespējams, ka viņš to pašu varētu teikt par Litlroku, ja atkal dotos turp, bet pagaidām


Скачать книгу