Dzīvot vēlreiz. Nora Robertsa
Читать онлайн книгу.
ir nepareizi nogriezies. Vajadzētu ierīkot vārtus, bet mums pārāk bieži ved pasūtījumus.
Automašīnai tuvojoties, viņa sarauca pieri, piegāja pie datora un pietuvināja attēlu.
– Ak kungs! Ko viņam atkal vajag?
Ebigeilas tonis mudināja Bertu dobji ierūkties.
– Spilvens! – Šifrētais vārds ar nozīmi “brīvi” lika sunim atslābt, tomēr viņš turpināja vērot, vai saimniece nepaudīs signālu par briesmām. – Spilvens, – viņa atkārtoja, pamājot, lai suns iet viņai līdzi.
Bertam ļoti veiksmīgi izdevās iedvest bijību ciemiņos.
Atvienojusi signalizāciju, Ebigeila atslēdza ārdurvis un izgāja verandā tajā brīdī, kad policijas priekšnieks apturēja savu automašīnu aiz viņas SUV.
Ebigeila nervozi saspringa. Viņš nebija aizsprostojis ceļu. Ja nepieciešams, policijas automašīnu varēja apbraukt. Bet policista nodoms bija acīm redzams, un Ebigeilai tas nepatika.
– Mis Louerija!
– Policijas priekšniek Glīson, vai kaut kas atgadījies?
– Jocīgi, ka jūs tā apvaicājaties, jo es pirmais gribēju uzdot šo jautājumu. Taču pirms tam atļaujiet piebilst, ka tas ir tiešām liels suns.
– Jā, ir.
“Īkšķi priekšējās kabatās, ikdienišķa, nepiespiesta stāja, bet acis…” Ebigeila domās atzīmēja. “Acis ir modras, vērīgas. Pauž varu.”
– Vai viņš man ķersies pie rīkles, ja jums tuvošos?
– Tikai tad, ja likšu.
– Būšu ļoti pateicīgs, ja to nedarīsiet. Vai ieiesim mājā?
– Kāpēc?
– Tā būtu draudzīgāk. Bet varam palikt arī tepat. Jauka ainava apkārt. Ne tāda kā agrāk, cik atceros. – Viņš pamāja uz zemes gabalu, kuru Ebigeila bija nodalījusi un apklājusi ar melnu plēvi. – Stādīsiet puķes vai dārzeņus?
– Puķes. Ja atbraucāt šurp uzzināt, vai kaut kas noticis, tad varu pateikt, ka nekas. Te nav nekādu problēmu.
– Tad man ir nākamais jautājums. Kāpēc jūs nēsājat ieroci?
Ebigeila apzinājās, ka sejā atplaiksnījis pārsteigums, un viņa vēlējās, kaut būtu uzlikusi saulesbrilles.
– Es dzīvoju viena. Jūs esat man svešs cilvēks, ieradāties nelūgts, tāpēc aizsardzībai turu ieroci un suni. Man ir atļauja.
– Tas labi, ka ir. Taču jūs ņēmāt ieroci līdzi, lai nopirktu smalku etiķi. Manuprāt, jums nav vajadzīga aizsardzība delikatešu veikalā.
“Modrs un vērīgs,” Ebigeila atkal nodomāja, sarājot sevi, ka nebija paņēmusi mazāku ieroci.
– Man ir atļauja nēsāt paslēptu ieroci. Es rīkojos savu tiesību robežās.
– Ja neiebilstat, es vēlos redzēt jūsu licenci.
– Iebilstu gan. Kāpēc tas jāsaka, ja skaidri saprotams, ka cilvēkam ir iebildumi?
– Tukša pieklājība, kas tad vēl. – Viņa tonis bija laipns, pacietīgs. Spēja tā uzvesties bija talants un veids, kā panākt savu, Ebigeila to zināja. – Es vēlos redzēt licenci, lai gaisinātu jebkādas neskaidrības. Vai piekrītat, Ebigeila?
Ne vārda neteikusi, viņa pagriezās un izņēma atslēgas. Viņa juta, ka policijas priekšnieks seko uz verandu.
– Es iznesīšu ārā.
– Jūs liekat man brīnīties, kāpēc tik ļoti cenšaties neielaist mani mājā. Vai jums te ir narkotiku laboratorija, bordelis, tirgojat ieročus, sprāgstvielas?
– Nekā tamlīdzīga. – Līdz pleciem zeltaini brūnie mati noviļņojās, kad Ebigeila pagriezās. – Es jūs nepazīstu.
– Brūkss Glīsons, policijas priekšnieks.
“Jā,” Ebigeila secināja, “lai paustu sarkasmu ar tādu laipnu, stieptu intonāciju, vajadzīgas iemaņas.”
– Vārda un ieņemamā amata nosaukšana nenozīmē, ka esat man labi pazīstams.
– Sapratu. Jūsu lielais suns nikni blenž uz mani, jo sajūt jūsu uztraukumu, kam par iemeslu esmu es. Viņš sver kādas simt divdesmit mārciņas?
– Simts trīsdesmit trīs.
Brūkss kārtīgi nopētīja Bertu.
– Man ir apmēram trīsdesmit mārciņu vairāk, bet viņam asāki zobi. Un jums ir ierocis.
– Jums tāpat. – Ebigeila atvēra durvis un, kad Brūkss spēra soli pāri slieksnim, pacēla roku. – Pagaidiet šeit! Es viņam likšu jūs sargāt. Ja nepaliksiet uz vietas, viņš jūs aizturēs. Jums nav tiesību staigāt pa manu māju.
– Labi.
– Bert, gaidi!
– Paskaidrojiet, ko jūs gribat teikt ar to, ka viņš mani aizturēs?
Gandrīz zaudējusi pacietību – policijas priekšnieks atļāvās vairāk, nekā viņam pienācās, – Ebigeila apstājās un asi atcirta:
– Palieciet uz vietas, tad nenāksies to izmēģināt uz savas ādas.
– Skaidrs. – Brūkss nopūtās, kad namamāte nozuda augšstāvā. Abi ar suni viņi uzlūkoja viens otru. – Nu, Bert, kā tu šeit izklaidējies? Nekāda liela runāšana nesanāk, vai ne? Jauka vietiņa. – Viņš piesardzīgi stāvēja pavisam rāmi, tikai pagrozīja galvu. – Klusums un miers.
Un trīskāršas slēdzenes, bulta, logiem priekšā režģi, augstākā līmeņa drošības sistēma.
“Kas tā Ebigeila Louerija tāda ir un no kā – no kura – viņa baidās?”
Viņa nokāpa lejā un pasniedza Brūksam dokumentu.
– Gloka sistēmas deviņpadsmitais modelis? Nopietns ierocis.
– Visi ieroči ir nopietni.
– Jums taisnība. – Sniedzot atļauju atpakaļ, viņš ieskatījās Ebigeilai acīs. – Jums taisnība arī tajā ziņā, ka nepazīstat mani. Varu nosaukt sava iepriekšējā priekšnieka vārdu Litlrokā. Desmit gadu es kalpoju tur policijā, tad pārbraucu atkal mājās. Esmu labs policists, Ebigeila. Ja izstāstīsiet, kādas jums ir nepatikšanas, es palīdzēšu.
Ebigeila sev atgādināja, ka ne jau policijas priekšniekam Glīsonam vien piemīt dažādas prasmes. Viņas skatiens un balss palika nemainīgi nosvērti.
– Man nav nekādu nepatikšanu. Es tikai tā dzīvoju. Man jāstrādā, un jums noteikti tāpat. Es vēlos, lai jūs tagad ejat prom.
– Labi. Ja mainīsiet savas domas, – viņš pieteica, izņemot vizītkarti un noliekot to uz galda pie ārdurvīm, – te būs mans mobilā telefona numurs. Ja būs vajadzīga palīdzība, piezvaniet.
– Man nav vajadzīga palīdzība.
– Jums ārdurvīm ir trīs slēdzenes un bulta, logiem restes un mājā labāka signalizācija nekā manā bankā. Šaubos, vai tas viss paredzēts tam, lai suns netiek laukā. – Atvēris durvis, Brūkss vēl pagriezās un pajautāja: – Vai jums patīk risināt mīklas?
– Jā, tikai nesaprotu, kāda te sakarība.
– Man arī patīk. Tiksimies vēlāk, Bert. – Un viņš aizvēra durvis.
Ebigeila tās aizslēdza, tad, acis aizvērusi, noslīga uz grīdas un piespieda seju pie suņa spēcīgā kakla.
Astotā