Prologs

      Viss ir kluss, un kādu brīdi man šķiet, ka es varētu būt mirusi. Taču tad sadzirdu apdullinošu troksni un nezinu, no kurienes un no kā tas nāk. Zinu tikai to, ka šo troksni neesmu sacēlusi es, jo nez kāpēc esmu izsprukusi cauri sveikā. Gribu pagriezt galvu, lai pārbaudītu, kas ir palicis pāri no mašīnas, taču nespēju pakustēties, tāpēc ka sāpes šaujas cauri skaustam un siltas asinis pil man uz sejas.

      Smarža ir savāda: dedzinātu riepu smaka sajaukumā ar benzīna aromātu un kaut ko daudz, daudz ļaunāku. Ar nāves smaržu. Man nav jāpalūkojas apkārt, lai zinātu, ka esmu vienīgā, kas šajā automašīnā vēl elpo.

      Iestājas panika, sažņaudzot manu pakrūti; tā ir ļaunāka par fiziskajiem ievainojumiem, kurus esmu guvusi. Tā nevar būt patiesība.

      Plaisas pārklājušas vējstiklu gluži kā milzīgs zirnekļa tīkls, un cauri svītru labirintam es saskatu gaismas, sastingušas un zibošas, zilas un dzeltenas, un sarkanas, un sejas, kas ielūkojas iekšā, mutes, kas ieplešas, cenšoties apjēgt notikušo. Panikas pilnie kliedzieni un saucieni manām ausīm šķiet apslāpēti, it kā es atrastos kādā burbulī, kas uztver tikai skaņas viļņus. Taču es zinu, ka ikviens, kas atrodas tur, ārpusē, atcerēsies šo brīdi visu savu mūžu.

      Stūre iespiežas man sānos, taču es nespēju pakustēties. Vai varbūt es to nevēlos, tāpēc ka te ir drošāk nekā tur ārā, kur man nāktos stāties pretī nākamajam solim. Es jau tagad zinu, ko varu sagaidīt: mazliet līdzjūtības, tāpēc ka nelaimes gadījumi notiek, taču lielākoties pārmetumus un naidu, tāpēc ka es esmu pie stūres un man ir jāuzņemas atbildība par notikušo.

      Kādam izdodas atvērt manas durvis, un spēcīgas, formastērpā iespīlētas rokas izceļ mani laukā un novieto uz tādām kā nestuvēm. Tās ir plānas un cietas, taču nu es vismaz esmu izstiepusies visā garumā. Aizveru acis un prātoju, kā gan tas ir iespējams, ka es neesmu mirusi.

      Pirmā nodaļa

      Tovakar, dodoties mājās, kaut kas nelikās lāgā. Tas nebija nekas tāds, ko es spētu nosaukt vārdā, tāpēc ka viss izskatījās tāpat kā parasti. Es biju tikai viena no daudzajiem cilvēkiem, kas devās mājup pēc darba vai kas vispār kaut kur devās. Bija nežēlīgi auksti, un es torīt biju atstājusi savu šalli uz kāpņu margām, taču aukstums nebija nekas neparasts. To jau varēja gaidīt novembrī.

      Sajūta, no kuras es nespēju atbrīvoties, varēja saistīties tikai ar rītdienu. Nebiju aizmirsusi, kas tā par dienu. Varbūt savādā sajūta bija satraukums, kas centās uzdoties par ko citu? Tomēr pat tas nelikās loģiski, tāpēc ka biju iemācījusies tikt ar to galā. Tāpat kā katru gadu, es atteicos domāt par to, līdz šī diena pienāca, iebrāžoties manā dzīvē gluži kā orkāns. Biju iemanījusies aizvērt šīs durvis.

      Geratleina kā allaž bija rosīga, un es iejuku pārējo gājēju pūlī, veidojot daļu no Londonas ainavas. Tā es parasti jutos, dodamās mājup: tā, it kā es nebūtu nekas vairāk par lupatu lelli, kuru kustināja kāds cits. Varbūt es sajutos ērmoti tikai tāpēc, ka tagad bija vēlāks nekā parasti, man nākot no darba, un es nepratu labi tikt galā ar izmaiņām savos ieradumos. Man bija vajadzīga kārtība un noteiktība, jo citādi viss sabruka.

      Es kavējos tikai tāpēc, ka biju palikusi ilgāk, lai palīdzētu Marijai; nevarēju ļaut viņai vienai pašai tikt galā ar saņemtajiem grāmatu pasūtījumiem, lai arī mana diena bibliotēkā bija sākusies trīs stundas pirms viņējās. Turklāt ko gan es iesāktu mājās?

      Pasmaidīju, atcerēdamās, kā Marija, mums izsaiņojot un reģistrējot grāmatas, bija stāstījusi par vīrieti, ar kuru nesen iepazinusies. Marija bija nostrādājusi bibliotēkā tikai dažus mēnešus, taču šajā laikā es droši vien biju uzzinājusi visus viņas dzīves sīkumus. Viņa bija mans pretpols: atklāta un runīga, kamēr es biju atturīga un pēc iespējas slēpu savu privāto dzīvi no citu acīm. Zināju, ka viņa ir viena un bieži vien iet uz randiņiem, un man patika klausīties viņas stāstos. Šo jauno vīrieti sauca Dens, un visu laiku, kamēr Marija runāja, jūsmodama par katru sīkumu, ko viņš bija teicis, es atļāvos ieslīgt viņas dzīvē. Tā tas ar mums bija: viņa runāja, bet es klausījos. Taču reizi pa reizei es pieķēru viņu skatāmies manī ar TO skatienu. Tas liecināja par to, cik ļoti viņai gribējās ielūkoties manā dzīvē.

      Bibliotēka atradās tikai īsas pastaigas attālumā no manas ielas, tāpēc nevajadzēja ilgu laiku, lai nokļūtu mājās. Mans dzīvoklis bija mazs – nē, nevis mazs, bet miniatūrs – pārbūvētas ēkas augšējais stāvs, taču tas nebija pārmērīgi dārgs Londonai. Un man bija pašai savas ārdurvis, lai arī kaimiņu durvis atradās turpat līdzās manējām.

      Man bija arī pašai savas kāpnes, kas padarīja dzīvokli mazliet plašāku.

      Tomēr mans lēmums to noīrēt nebalstījās uz tik praktiskiem apsvērumiem kā cena vai atrašanās vieta. Tas bija ielas nosaukums, kas mani pārliecināja par labu dzīvošanai šeit. Olfārtingrouda. Tas man lika iztēloties laikus – krietni pirms manas dzimšanas –, kurus spēju uzburt iztēlē, vienīgi pateicoties grāmatās lasītajam. Laikus, kad cilvēki cits citu uz ielas sveicināja un pazina visus kaimiņus. Es zināju, ka romantizēju šo laikmetu un neilgojos pēc kā tamlīdzīga – tas nesaderētos ar to, kā man vajadzēja dzīvot –, taču likās mierinoši domāt, ka tāda ēra reiz ir eksistējusi. Ka agrākie laiki nav pilnībā izzuduši.

      Uzkāpu pa pieciem pakāpieniem, kas veda līdz manām durvīm, un meklēju somiņā atslēgas. Somiņa bija smieklīgi maza, taču man nevajadzēja nēsāt līdzi daudz mantu, tāpēc pagāja tikai īss brītiņš, līdz es aptvēru, ka atslēgu tajā nav. Tur bija mans maks, mobilais telefons, dezinfekcijas līdzeklis rokām, taču atslēgu nebija.

      Samulsusi es centos saglabāt mieru un apsvērt iespējas. Atslēgas neapšaubāmi bija man līdzi no rīta, tāpēc ka ārdurvis vajadzēja aizslēgt divkārt, un es nekad neaizmirsu par to. Bibliotēkā atslēgas man nebija vajadzīgas, tāpēc neatcerējos, vai esmu tās ievērojusi, un tas varēja nozīmēt vienu no diviem: es biju tās pazaudējusi pa ceļam uz darbu, vai arī tās bija izkritušas no manas somiņas bibliotēkā un šajā brīdī pārklājās ar putekļiem kaut kur ēkas plašumos.

      Pirmā iespēja uzdzina man paniku, un pēc ašas pakāpienu un betonētā pagalma apskates es paķēru mobilo telefonu un uzgriezu darba numuru. Piespiedusi telefonu cieši pie auss, lai nomāktu satiksmes sacelto troksni, es tik tikko spēju sadzirdēt zvana skaņu. Tas šķita dūcam manā ausī mūžīgi, līdz Marija beidzot nocēla klausuli, cenzdamās izdabūt pār lūpām vārdus pamīšus saraustītiem elpas vilcieniem.

      – Marij, te Lija.

      Viņa likās atvieglota par to, ka nezvana klients, kuram vajadzīga palīdzība, un es ļāvu viņai atvilkt elpu. Taču ar katru aizritošo sekundi mana panika auga augumā. Es arī tāpat biju aizkavējusies un nu netiku iekšā mājā. Visu manu vakaru bija sabojājis kas tāds, ko es nespēju kontrolēt.

      – Protams, – Marija atsaucās, kad biju viņai paskaidrojusi,