Meitene bez pagātnes. Ketrina Krofta
Читать онлайн книгу.
tik dziļi iegrimusi savās domās, ka nemaz nepamanu, kā Kērtisa kungs ir sācis saukt uzvārdus, lai pavēstītu, pie kura skolotāja mums ir jāiet. Vai mans uzvārds jau ir ticis nosaukts? Man šķiet, ka es tūlīt noģībšu. Visi pārējie, šķiet, zina, ko dara: kāpēc es esmu vienīgā, kura nezina? Taču tad es to sadzirdu. Lija Milsa. Kāds atvieglojums. Es palūkojos apkārt, un tur jau ir arī skolotāja – sieviete ar īsiem, gaišiem matiem, kura ir mazliet pacēlusi augšup roku, lai dotu zīmi savai klasei. Viņa izskatās pietiekoši laipna, taču jebkurā gadījumā man neatliek nekas cits, kā vien doties viņai līdzi. Acīmredzot tā ir skolotāja, kurai es būšu piesaistīta visā šeit pavadītajā laikā, ja vien viņa neaizies no darba, nenomirs vai tamlīdzīgi.
Man ir vajadzīgs tik ilgs laiks, lai izsprauktos cauri blīvajām krēslu rindām, ka brīdī, kad esmu tikusi līdz ejai, skolotāja jau dodas projām, un skolēni viņai seko gluži kā žurkas Hamelnas žurku ķērājam. Mēģinu viņus panākt, taču pat tad, kad esam nonākuši līdz klasei, es vēl aizvien atpalieku. Vai tāda būs vidusskola? Pastāvīga cenšanās tikt līdzi? Es jau tagad to ienīstu.
Kad esmu tikusi klasē, nekas nekļūst labāks. Gaišmatainā skolotāja ir ierādījusi visiem vietas, un es esmu vienīgā, kas sēž viena. Piedevām es sēžu pašā aizmugurē, stūrī pie sienas, it kā es būtu pārāk nesvarīga un nevienu neinteresētu, vai es te atrodos vai nē. Es nolūkojos uz tukšo vietu sev līdzās. Tā šķiet mani izzobojam, un es tikai ar pūlēm savaldu milzīgus asaru plūdus, kas draud izlauzties un apkaunot mani vēl vairāk.
Murmināšana apklust, un visi pievēršas skolotājai, gaidot, kad viņa sāks runāt. Tas prasa veselu mūžību, bet, kad viņa beidzot atver muti, viņas balss ir klusa un nedroša. Nepavisam ne tāda, kādu es biju gaidījusi. Visi mani sākumskolas skolotāji runāja tā, it kā viņiem klāt būtu skaļrunis, un apdullināja mūs ar savas balss spēku, ja mums nebija paveicies ar atrašanos viņiem līdzās. Varbūt šī ir jauniņā? Viņa izskatās visai jauna, katrā ziņā jaunāka par mammu, tāpēc šis varētu būt viņas pirmais mācību gads. Man vajadzētu just viņai līdzi, tāpēc ka tad, ja viņa ir jauniņā, tad mēs esam vienādā situācijā, vai ne? Un tas vien, ka viņa ir pieaugusi, nenozīmē, ka viņa nav nobijusies. Taču viņa ir iestūmusi mani pašā aizmugurē, un kāpēc tai vajadzēja būt tieši man, nevis kādam citam? Te ir vismaz trīsdesmit skolēnu, taču skolotāja ir nosēdinājusi atsevišķi tieši mani. Nedomāju, ka spēšu viņai to piedot.
– Ē, mani sauc Holisas jaunkundze, – skolotāja izmoka, un es aptveru viņas teikto tikai tad, kad viņa to ir uzrakstījusi arī uz tāfeles. Pēc tam visiem tiek dots uzdevums sadalīties pa pāriem un pavēstīt otram trīs interesantus faktus par sevi. Telpa tūlīt pat atdzīvojas, un visi sāk pļāpāt tik aizrautīgi, it kā pazītu cits citu kopš aizlaikiem, kamēr es sēžu viena pati, bez pāra.
Es pat vairs nespēju saskatīt Holisas jaunkundzi; varbūt viņa ir nospriedusi, ka viņai nu ir gana, un metusies bēgt. Nožēloju, ka es arī nevaru rīkoties tāpat. Tomēr nē, viņa ir stūrī un bažīgi vēro klasi, aizslēpusies aiz datora ekrāna. Vai viņa neredz, ka man nav pāra?
Brīdī, kad es esmu nospriedusi, ka man nāksies pastāstīt trīs interesantus faktus par sevi sev pašai, kāda maza auguma, apaļīga meitene pagriežas pret mani no priekšējā sola. – Es strādāšu kopā ar tevi, – viņa saka, kautrīgi pasmaidīdama. – Tie trīs var strādāt kopā. – Viņa norāda uz trīs citiem skolēniem viņas rindā, un es pirmoreiz ievēroju, ka tie ir zēni. Tas liek man sajusties mazliet labāk, tāpēc ka neesmu vienīgā, kas sēž neērtā vietā.
Nosaucu savu vārdu un noskatos, kā meitene pagriežas, lai mēs skatītos viena uz otru. Viņai ir skaistas acis: milzīgas, tumšas un mirdzošas, un mazs, uzrauts deguntiņš, kas atgādina kalna nogāzi.
– Mani sauc Imodžena, – viņa saka. – Un vienīgais interesantais fakts, ko es spēju izdomāt, ir tāds, ka esmu te pavadījusi vienu stundu un jau tagad ienīstu šo vietu.
Un pirmo reizi šajā dienā – varbūt pat šajā mēnesī – es pasmaidu un sajūtu, kā mana oma uzlabojas. Šī meitene kļūs par manu draudzeni. Es to zinu.
Trešā nodaļa
Tikpat kā neesmu gulējusi, taču to jau varēja gaidīt gadadienas priekšvakarā. Zināju, ka man nevajadzētu prātot par notikumiem, kurus nebija iespējams vērst par labu, un parasti es to nedarīju, tāpēc ka biju patvērusies savā jaunajā dzīvē. Katru reizi, kad kaut kas draudēja man to atgādināt, es nikni atvairījos. Taču šī diena allaž bija citāda. Tā man lika atcerēties. Tā man palīdzēja atcerēties.
Taču nu es biju atvērusi aploksni un vārtus uz kaut ko nesaprotamu, un viss bija mainījies. Kartīte bija sabojājusi visu dienu, pārklājot to ar kaut ko indīgu, tā ka šis divpadsmitais novembris kļuva atšķirīgs. Tā vairs nebija mana diena, lai es klusībā, slepeni atcerētos notikušo, tāpēc ka to kāds cits bija padarījis arī par savējo.
Bez šaubām, bija arī citi, kam laiks šajā dienā apstājās, taču neviens nebija pagadījies man ceļā ar savām sāpēm. Līdz šim brīdim.
Es pat nejutos īsti droša, vai runa ir par sāpēm vai bēdām. Tik daudz kartīte paskaidroja. Es negribēju apsvērt to, ko tā nozīmēja, tāpēc pirms gulētiešanas iebāzu to savā apakšveļas atvilktnē, pārklājot šo papīra gabalu, lai nevajadzētu to uzlūkot katru rītu. Izmest kartīti ārā būtu prātīgāk, taču to es nespēju. Nevarēju tikmēr, kamēr nebiju sapratusi, ko tā nozīmē.
Noslēgšanās bija kas tāds, ko man nācās apgūt, un tā es arī darīju. Es piecēlos, kad nozvanīja modinātājs, iegāju dušā un apēdu brokastīs pārslas ar pārāk daudzām rozīnēm, cenzdamās izlikties, ka šī diena būs tāda pati kā iepriekšējos gados.
Bija viegli izturēt to visu darbā. Kad es ierados, datorsistēma bija nobrukusi, kas nozīmēja haosu: visi skraidīja apkārt, panikas pārņemti, un es biju spiesta mēģināt tikt ar to galā. Izskatījās, ka esmu vienīgā darbiniece ar kaut cik pieklājīgām zināšanām informācijas tehnoloģiju jomā. Vēl pirms biju novilkusi mēteli, es zināju, ka nespēšu palīdzēt – nebiju nekāds datorģēnijs, tomēr es mēģināju. Tas man vismaz palīdzēja izdzēst atmiņas par to, kas mani gaidīja mājās skapja atvilktnē.
Marija mani izklaidēja ar savu pļāpāšanu, laimīgā kārtā neieminoties par manu nevēlēšanos iedzert ar viņu kafiju iepriekšējā dienā. Vairākas reizes atvēru muti, lai mēģinātu paskaidrot, mēģinātu likt viņai saprast, un katru reizi vārdi izsīka, vēl pirms bija izveidojušies. Tāpēc es centos atvieglot viņas darbu, sasteigdama pati savus uzdevumus, lai palīdzētu viņai.
Klausīdamās viņas spriedelēšanā par to, ka ar Denu acīmredzot nekas nesanākšot, es apbrīnoju Marijas dzīvesprieku. Viņai bija trīsdesmit deviņi gadi, taču pastāvīgie noraidījumi un nelaimes nelika viņai atmest cerības kādu satikt. Dvēseles radinieku, kā viņa to dēvēja. Man nebija ne jausmas par to, kā viņai katru reizi izdevās atgriezties sākuma pozīcijā, taču es viņu par to apbrīnoju. – Un tu nudien tici, ka ir kāds cilvēks, kurš domāts tieši tev? – reiz es viņai pajautāju, noskatīdamās, kā viņas acis iemirdzas, par to iedomājoties.
– Nu bet, protams! Kāpēc tu jautā? Vai tu tā nedomā? – Viņa likās brīnāmies par to, ka man nav tādas pārliecības.
– Man šķiet, ka mēs vienkārši samierināmies ar to, ko atrodam, un liekam tam darboties, – es noteicu, taču patiesībā man nebija ne jausmas. Ja Marijai bija taisnība, vai Edams bija mans dvēseles radinieks? Nespēju iedomāties, ka tā varētu būt patiesība, bet ko man vajadzēja iesākt, ja bija?
Neskatoties uz manu mīlestību pret grāmatām, dažkārt likās