Meitene bez pagātnes. Ketrina Krofta
Читать онлайн книгу.
dzīvē. Zināju, ka viņai ir jautājumi, kurus viņa gribētu man uzdot, tomēr to nekad nedarīja. Tāpēc es izlikos nemanām zaglīgos skatienus brīžos, kad viņa domāja, ka es neskatos. Viņa tikai centās mani atšifrēt.
Marija pabungoja man pa plecu, un es apgriezos, lai viņu uzlūkotu. – Tas puisis ir seksīgs, – viņa noteica, norādīdama uz programmētāju, kuram mums nācās piezvanīt, kad man nebija izdevies atrast problēmas sakni.
Nopētīju viņa seju un sapratu, ko Marija ar to bija domājusi: viņa nevainojamā āda un platais smaids bija pievilcīgs. Es pat iedomājos par to, vai Džūljens no mājaslapas izskatās viņam līdzīgs. Taču kāda tam bija nozīme? Es nevarēju nevienu ielaist savā dzīvē, lai cik vientuļa tā kļūtu un lai cik patīkami būtu apskāvieni.
Paraustījusi plecus, es noskatījos, kā kolēģes pierē ieguļas rieva. Droši vien viņa brīnījās par to, kā es varu izturēties tik vienaldzīgi pret izskatīgu vīrieti, kamēr viņa pati sarka un bālēja.
Dažas nākamās stundas mēs ar Mariju aizvadījām strādājot, taču es kļuvu izklaidīga, reizē bažīdamās un gaidīdama darbadienas beigas. Gadadienas vakars man uzglūnēja, taču es no tā nebaidījos. Nu vairs ne. Tas bija kas tāds, ko man vajadzēja nodarīt. Taču nu bija parādījusies arī cita motivācijai vēlmei, kaut laiks aizritētu ātrāk. Tiklīdz būšu pabeigusi darāmo, es ielogošos “Divi kļūst par vienu” mājaslapā un palūkošos, vai Džūljens arī ir tur.
Vēlāk vakarā es pagatavoju grauzdiņu ar sieru, tad sagriezu milzīgu tomātu un uzliku ripiņas uz maizes. Tā nebija īsta maltīte, taču es šajā dienā nekad neēdu daudz. Kad biju apēdusi sviestmaizi, es sagatavojos un, sakrustojusi kājas, nosēdos uz grīdas, pie zemā kafijas galdiņa. Gaisma bija izslēgta, taču es atvēru aizkarus, ļaujot telpā ieplūst ielu laternas mestajai gaismai.
Lai arī kaut kas likās citādi – kaut kas bija citādi – es turpināju un aizdedzināju katru sveci. Ja kāds būtu ieraudzījis mani pa logu, tas droši vien atgādinātu kādu savādu spiritisma seansu, taču patiesībā nekā tāda nebija. Tās bija atmiņas.
Es biju klusa un sastingusi, aizvērusi acis, lai atkal varētu to visu izdzīvot, līdz pieredze man pavēstīja, ka sveču vasks ir izkusis.
Kamēr es visu novācu, liekot svečturus atpakaļ virtuves atvilktnē, nācās grūtāk nepievērst uzmanību tam, ka šoreiz viss ir mainījies un es vairs nespēju to kontrolēt. Un, tiklīdz biju to sapratusi, mana apņemšanās šovakar ieiet internetā kļuva vēl noteiktāka. Parasti es pat neapsvērtu ko tādu pēc tam – agrāk mēdzu lasīt grāmatu, līdz aizmigu uz dīvāna, taču mans satraukums auga augumā, un man bija vajadzīga izklaide.
Džūljens.
Viņš man bija svešinieks, un man nebija ne jausmas, kā viņš izskatījās, taču domas par viņu neatstājās no manis visu dienu. Tas bija satraucoši, tāpēc ka biju iemācījusies ieturēt distanci pret visiem, jo īpaši vīriešiem, tāpēc nejutos gatava šādām izjūtām. Es pat īsti nezināju, kādas tās īsti ir. Varbūt ziņkārība? Bija aizritējis ilgs laiks, kopš es pati biju satvērusi kāda cita cilvēka roku. Vai nebija gluži dabiski, ka es ilgojos pēc cilvēciskas saskarsmes?
Paķēru savu klēpjdatoru no virtuves galda, aiznesu to pie dīvāna un uzreiz ielogojos mājaslapā. Tomēr nebija nekādas garantijas, ka viņš šovakar būs tiešsaistē. Un ko tad? Nolēmu pakavēties un pagaidīt, apmeklēt dažas tērzētavas un cerēt, ka viņš mani pamanīs, ja būs turpat. Šajā brīdī es ievēroju, ka man pienākusi jauna ziņa. Pieņemot, ka tā ir no kāda, ar kuru man nebūs nekādas intereses sarunāties, es uz tās uzklikšķināju bez kādas aizrautības. Taču tad es ieraudzīju, ka ziņa ir no Džūljena, un viņš to bija atsūtījis tikai pirms divām minūtēm. Viņa vēstule bija īsa, taču vēl pirms izlasīšanas es ievēroju pievienoto attēlu.
Tas bija sīciņš, tāpēc es noklikšķināju uz tā, palielinot pa visu ekrānu. Un tur bija Džūljens, kurš smaidīja platu, baltzobainu smaidu, atmetot galvu atpakaļ, it kā viņš būtu nofotografēts smejamies. Kādu brīdi noraudzījos uz to, aplūkojot viņa vaibstus un apkārtējo fonu. Izskatījās, ka viņš atrodas brīvā dabā, sēžot pie piknika galda.
Viņš nepiederēja pie tiem, kurus Marija dēvētu par seksīgiem, taču viņam piemita kas tāds, kas man uzreiz iepatikās, un es nespētu to izskaidrot. Varbūt tas bija fakts, ka es jau iepriekš biju pamanījusi viņa personības iezīmes pazibam mūsu sarunā. Bija neiespējami noteikt, vai es uzskatītu viņu par pievilcīgu, ja būtu ieraudzījusi viņa attēlu kur citur.
Visvairāk man patika tas, ka viņš nepavisam nelīdzinājās Edamam. Viņa mati bija gaiši, bet acis zilas, kamēr Edamam bija tumši mati un brūnas, gandrīz melnas acis. Tas bija labi.
Es ātri izlasīju vārdus, nespēdama savaldīt smaidu, kas parādījās sejā, un satraukuma pilno sajūtu, kas iezagās pakrūtē.
Sveika, LijaH, kā iet? Vakar tu gan ātri pazudi!
Starp citu, tas esmu es, lai tu zinātu, ka neesmu trīsgalvains briesmonis!
Tagad, kad Džūljena fotogrāfija uzlūkoja mani no datora ekrāna, mana piesardzība izgaisa dažu minūšu laikā, un es zināju, ka man jāparunā ar viņu vēlreiz.
Nepievēršot uzmanību jautājumam par to, ka vakar biju negaidīti nozudusi, es aprobežojos ar vienkāršu un nevērīgu atbildi:
Vēlreiz sveiks.
Tā, it kā es apslapinātu ūdenī tikai kāju pirkstus, lai varētu aši mesties projām, ja kaut kas nebūtu lāgā. Galu galā man nebija ne jausmas par to, ko Džūljens no manis vēlējās.
Nospiedusi sūtīšanas taustiņu, es aizturēju elpu, šķiet, uz vairākām minūtēm. Gaidīju, kad sadzirdēšu pīkstienu, kas pavēstīs par jaunu ziņu pastkastītē, taču tā nepienāca. Vienīgā skaņa, ko es izdzirdēju, bija lietus pātagošana aiz loga un tālīna automašīnu rūkoņa.
Kad bija aizritējušas piecas minūtes, bet pīkstiens vēl nebija atskanējis, mani sāka pārņemt vilšanās. Džūljenam vēl aizvien vajadzēja būt tiešsaistē: tad kāpēc viņš neatbildēja? Viņš taču bija tas, kurš mani uzmeklēja.
Lai novērstu uzmanību, es atstāja klēpjdatoru uz žurnālu galdiņa un pagatavoju tasi melnas kafijas. Man vajadzēja mest to visu pie malas, es nedrīkstēju pieļaut, lai manu uzmanību piesaista vīrietis, turklāt vēl tāds, kuru es tikpat kā nepazinu. Man vajadzēja izslēgt datoru un likties gultā ar grāmatu rokā, izmetot viņu no galvas. Šobrīd es jau simto reizi pārlasīju “Rebeku”, tomēr tā vēl aizvien mani saistīja tā, it kā es nekad agrāk nebūtu izlasījusi no tās ne vārda. Tam vajadzēja pilnībā novērst manu uzmanību no visa cita.
Kāpēc gan es domāju, ka varētu izdarīt ko citu, piemēram, pasniegties kādam pretī, kaut vai tik nenozīmīgā veidā? Mana dzīve nevarēja mainīties.
Taču, kad biju pagatavojusi kafiju un paņēmu datoru, lai to izslēgtu, ekrāna stūrī mirgoja maza, zila aploksnīte. Džūljens. Es noklikšķināju uz tās, gandrīz izšļakstīdama kafiju, tāpēc ka pakrūtē negaidīti bija iemeties žņaudzējs.
Sveika. Ceru, ka neesmu nobiedējis tevi ar savu foto.
Kad biju pietiekoši atguvusies, lai saņemtos, sapratu, ka man nav ne jausmas, ko atbildēt. Vai viņš flirtēja ar mani? Man tas bija kas jauns: bija pagājuši vairāki gadi, kopš es biju sarunājusies ar kādu vīrieti šādā veidā – ne reizi pēc Edama –, taču es sapratu, ka man ir jāturpina saruna. Tomēr viņš bija moderators; tad ko nozīmēja viņa izturēšanās? Varbūt viņš iepazinās ar daudzām sievietēm un tikai nosita laiku. Kādu brīdi apdomājusies, es aptvēru, ka tas mani nesatrauc, tāpēc ka es darīju tieši to pašu. Man nevarēja rasties attiecības ar viņu, tāpēc nebija nekādas nozīmes