Montgomeriju ģimene. Nora Robertsa
Читать онлайн книгу.
satraukums, vai ne? – Eiverija noteica, atlaidusi draudzenes.
– Jā. Līems jau paziņoja, ka gadījumā, ja tā būs meitene, viņš nenolaidīsies tik zemu, lai ar viņu rotaļātos.
Domāju, ka viņam tas būs patīkams pārsteigums.
– Un kad gaidāms šis priecīgais notikums? – Houpa apvaicājās. – Ar dvīņiem taču tas notiek ātrāk?
– Jā, nedaudz. Ārsti sacīja, ka ap divdesmit trešo novembri. Tātad uz Pateicības dienu, nevis Ziemassvētkiem vai Jauno gadu.
– Negauši, būs negauši, – Eiverija noskaldīja, un Klēra iesmējās.
– Tu taču ļausi mums palīdzēt tev ar bērnistabas iekārtošanu? – Houpa ierosināja. Viņai bija ķēriens uz plānošanu.
– Visas cerības es lieku uz jums. Man nekā nav. Visas Mērfija mantas es esmu izdāļājusi. Nebiju domājusi, ka vēlreiz iemīlēšos, apprecēšos un laidīšu bērnus pasaulē.
– Tātad ballīte ar dāvanām gaidāmajiem zīdaiņiem? Tēma “Dubults prieks”, – Houpa paziņoja, – Vai arī “Dāvanas diviem”. Kaut kā tā. Es par to parūpēšos. Drošības pēc jāieplāno oktobra sākumā.
– Dāvanu ballīte. – Klēra nopūtās. – Tagad tas sāk likties daudz ticamāk. Man jāpiezvana vecākiem, jāpasaka veikala meitenēm, – viņa piemetināja un piecēlās. – Novembra mazuļi. Līdz maijam un kāzām es biju domājusi nomest svaru.
– Ak, jā! Es precos. – Eiverija izstiepa roku un aplūkoja briljanta gredzenu, kas bija nomainījis to lēto riņķīti, kuru Ouens bija viņai uzvilcis pirkstā. Divas reizes!
– Tu precies un atver otru restorānu, palīdzi plānot ballīti par godu gaidāmajiem mazuļiem un vēl pārveido vecpuiša midzeni par laulātam pārim piemērotu mitekli… – Houpa piebakstīja Eiverijai. – …tāpēc mums būs jāveic pamatīga plānošana.
– Rīt varētu tam atvēlēt kādu brīdi.
– Lieliski, – Houpa noteica, gara acīm aši pārskrēja prātā noglabātajam veicamo darbu sarakstam un šo to pārplānoja. – Vienos būtu izdevīgi. Vai tev tas der? – viņa apvaicājās Klērai un piemetināja, – Es varētu sarūpēt mums mazas pusdienas, un mēs tiktu pie pirmajiem rezultātiem, iekams viesnīcā ieradīsies nākamie viesi.
– Rīt vienos būsim klāt, – Klēra atbildēja un noglāstīja sev vēderu.
– Es būšu, – Eiverija solījās, – tomēr, ja nu aizkavēšos, tad mums pusdienas būs nedaudz jāsasteidz. Bet es būšu.
Houpa un Klēra izgāja no restorāna, apskāvās un devās katra uz savu pusi. Houpa iztēlojās Klēru paziņojam vecākiem jaunumus. Iztēlojās arī Eiveriju rakstām Ouenam īsziņu. Un Beketu izraujamies no darba, lai apraudzītu Klēru un baudītu kaut nedaudzus mirkļus divatā.
Uz brīdi viņai iesmeldzās sirds, un viņa vēlējās, kaut būtu kāds, kuram piezvanīt vai nosūtīt īsziņu, pie kura aizlavīties, lai dalītos priekā.
Viesnīcas pagalmā Houpa devās augšup pa ārējām kāpnēm, trešajā stāvā atvēra durvis un, uzmanīgi ieklausoties visapkārt, devās uz savu dzīvoklīti.
“Jā,” viņa nodomāja, “tā bija Karolī sajūsmas pilnā balss, kuru es saklausīju. Nav šaubu, ka Justīne Montgomerija jau sazvanījusi māsu, lai pavēstītu par gaidāmajiem dvīņiem.” Houpa patvērās savā dzīvoklītī. “Pavadīšu pāris stundas klusumā,” viņa nosprieda, “papētīšu informāciju par viesnīcā mītošo spoku un Billiju, kuru rēgs gaida atgriežamies.”
Otrā nodaļa
“Māte padara mani gluži traku. Ja viņa uzradīsies ar kārtējo projektu, kamēr es vēl nebūšu pabeidzis vienu no pusduča iesāktajiem, tad es paņemšu suni un bēgšu uz Barbadosu. Es varētu sev uzcelt mazu un jauku pludmales māju. Varbūt ar atvērtu verandu. Prasmes tam būtu pietiekamas.”
Raiders iebrauca viesnīcas pagalmā ierīkotajā stāvvietā. Viesnīca – vislielākais projekts –, paldies Dievam, bija pabeigta, tomēr te allaž kaut kas atgadījās. Uz zemes gabala, kur atradās viesnīca, nenogurdināmā ideju ģeneratore Justīne Montgomerija bija ieplānojusi būvēt jauku, gudri izplānotu, ultramodernu Fitnesa centru.
Pagaidām tā vietā vēl atradās neglīta, zaļa būve ar plakanu jumtu un pamatīgu sūci. Un tāda tā bija tikai no ārpuses. Savukārt iekšienē bija truša alām līdzīgas telpas, applūdis pagrabs, šausmu filmu cienīgas kāpnes un drūpoši griesti. Nav vērts pieminēt avārijas stāvoklī esošās elektroinstalācijas un kanalizācijas sistēmu. Pēdējai tūliņ nāksies aprīt visu to sasodīto, uzkrāto netīrību.
Reizēm viņam gribējās naktī iekāpt buldozerā un noslaucīt no zemes virsas šo nolādēto, neglīto kluci. Tomēr sevi viņš pazina pietiekami labi un bija vien jāatzīst, ka viņam patika izaicinājumi.
Jā, viņam bija kāds izaicinājums.
Bet allaž uzticamais Ouens viņam bija atsūtījis īsziņu, ka nojaukšanas atļauja ir saņemta un viņi var mesties cīņā.
Raiders kādu brīdi uzkavējās automašīnā ar varbūt ne visai skaisto, tomēr mīlīgo suni Dumiķi pie sāniem, kamēr radio pavedinoši vīteroja Lēdija Gāga. “Tā meiča ir visnotaļ savāda,” Raiders nodomāja, “tomēr balss viņai ir varena.”
Abi ar suni viņi pētīja zaļo, neglīto kluci. “Nojaukšanas atļauja – brīnišķīgi. Sienu graušana man allaž ir patikusi. Jā, tas ir kaut kas! Un darbs, lai šo neglīteni pārvērstu, būs interesants.”
Fitnesa centrs. Raiders nespēja saprast cilvēkus, kuri uzkāpj uz trenažiera un rikšo uz vietas. “Kāpēc viņi nevar atrast kādu konstruktīvāku nodarbi, lai nosvīstu?” Sporta zāle, jā, to gan viņš spēja iztēloties – boksa maisi, rings treniņiem, nopietnas svara bumbas un atsvari. Fitnesa centrs viņam šķita pārāk meitenīgs. Joga, pilates un tamlīdzīga niekošanās.
“Ak, jā, un vēl sievietes piegulošos sporta tērpos,” viņš domās piemetināja. “Jā, tā ir. Tas ir tikpat patīkami, kā saņemt nojaukšanas atļauju. Nav jēgas dusmoties,” Raiders nodomāja. “Viss jau ir nolemts.”
Viņš izkāpa no automašīnas, un Dumiķis viņam uzticīgi sekoja.
Raiders nespēja saprast, kāpēc viņam ir tik apcerīgs noskaņojums. Ceptuve ir gandrīz pabeigta, atlicis to vien pārbaudīt un nokrāsot fasādi. Arī Eiverijas Makteivišas jaunais restorāns tūliņ būs pabeigts. Raiders nespēja vien sagaidīt, kad varēs apsēsties pie Eiverijas jaunās bāra letes un iemalkot alu.
Virtuves pārbūve bija pabeigta, un Ouens tagad nodarbojās ar iebūvētās tehnikas piegādi citam klientam. “Daudz darba ir labāk nekā nekas. Māju Barbadosā es uzcelšu vecumdienās.”
Un tomēr kaut kas viņam nelika mieru, kaitināja, un Raiders nespēja īsti saprast iemeslu. Tikai līdz mirklim, kad viņš palūkojās uz viesnīcu.
Houpa Boumonta. Jā, viņa varētu būt pie vainas.
Viņa labi darīja savu darbu, nav vārdam vietas. Raideru īpaši neuztrauca tas, ka viņa ir stūrgalvīga, apsēsti organizēta un sevišķu uzmanību pievērsa sīkumiem. Gan dzīvē, gan darbā viņam bija darīšana ar tādiem cilvēkiem, piemēram, ar brāli Ouenu. Tomēr kaut kas viņu urdīja, kā skabarga, kas ik pa brīdim liek manīt par sevi. Tā tas bija kopš Vecgada vakara, kad viņu lūpas saskārās.
“Tas notika nejauši,” viņš sev sacīja. “Impulsīvi. Nejaušs impulss.” Viņš negrasījās to atkārtot.
Tomēr viņš būtu vēlējies, kaut Houpa būtu tukla, neglīta, pusmūža