Montgomeriju ģimene. Nora Robertsa
Читать онлайн книгу.
nesot veseri un lauzni.
– Velciet ārā savējos, – viņš noteica, nolika lauzni malā, izvēlējās sienu un atvēzējās. Atskanēja dobjš būkšķis, un ģipškartona gabali pašķīda uz visām pusēm.
– Atkritumu konteiners… – Ouens ierunājās.
– Vai tad nav jau ceļā uz šejieni? – Raiders atvēzējās un trieca veseri pret sienu. – Vismaz saskaņā ar tavu svēto grafiku.
– Mums vajadzētu pasaukt papildspēkus, – Bekets ierosināja.
– Kāpēc atteikties no tādas izklaides?
Raiders atkal atvēzējās, bet Dumiķis palīda zem viena no steķiem, lai nosnaustos.
– Viņam taisnība, – palūkojies uz Ouenu, Bekets noteica, paraustīja plecus un pasmīnēja. – Mēs varētu ķerties pie darba otrajā stāvā.
– Šī nav nesošā, – Raiders paziņoja, vēl dažas reizes atvēzējās, un trauslā starpsiena gulēja drupās viņam pie kājām. Atspiedies uz vesera, viņš uzsmaidīja brāļiem un noteica: – Izlaidīsim tai maitai zarnas!
Bija jāpaiet vairākām dienām, līdz ziņkārība tomēr guva virsroku. Bija Karolī dežūra, savukārt jaunlaulātie viesnīcā aizvadīja jau ceturto medusmēneša dienu. Houpa šķērsoja stāvlaukumu pagalmā un tuvojās jaunākajam Montgomeriju dzimtas projektam. Viņai bija likumīgas tiesības uzzināt šīs rīboņas iemeslus, tomēr bija jāatzīst, ka viņa to darīja tikai un galvenokārt ziņkārības dzīta.
Viņa caurām dienām dzirdēja būkšķus un rīboņu un ikreiz, palūkojusies pa logu, redzēja kādu notraipījušos vīru izstumjam no ēkas būvgružu kaudzi un ieberam to konteinerā.
Eiverija viņai bija atsūtījusi ziņu, ka uzsākta nojaukšana iecerētā Fitnesa centra būvniecības vietā.
Tas bija jāredz pašas acīm.
Jo tuvāk bija ēka, jo būkšķi un rīboņa pastiprinājās. Caur atvērtajiem logiem bija dzirdami neprātīgi vīrieša smiekli. Tos papildināja griezīgs roks ģitāru izpildījumā.
Houpa tuvojās sānu ieejai vai vismaz tam, kas no tās bija atlicis, un ielūkojās ēkā.
Acis viņai iepletās.
Iepriekš Houpa te nekad nebija ienākusi, tomēr nereti vērās logos un bija pārliecināta, ka te agrāk bija sienas un griesti.
No ēkas bija palicis pāri tikai skelets, ko papildināja kā zarnas nokārušies vadi un pelēku putekļu kaudzes. Likās, ka būkšķi, brīkšķi un rīboņa drebina visu ēkas karkasu, tāpēc Houpa piesardzīgi devās uz ieeju ēkas priekšpusē.
Durvis bija atvērtas. “Varbūt vēdināšanas nolūkos,” Houpa sprieda. “Kas to lai zina?”
Vaļā stāvēja arī durvis, kas veda augšup uz otrā stāva dzīvokļiem. Mūzika, vīriešu balsis un rīboņa nāca no turienes.
Viņa aplēsa kāpņu šaurību, putekļu daudzumu kāpņu telpā, troksni un saprata, ka nav tik ziņkārīga, lai turp dotos.
Pagriezusies iešanai, Houpa bija spērusi vien dažus soļus, kad no ēkas iznāca divi noputējuši vīrieši – acis sedza aizsargbrilles, rokas sargāja cimdi, bet sejas bija tik netīras, ka viņa abus nespētu pazīt. Vīri konteinerā izgāza kārtējo kaudzi ar to, kas reiz bijusi siena. Būvgruži ar dobju būkšķi iegāzās konteinerā.
– Atvainojiet, – Houpa viņus uzrunāja.
Pēc galvas pagrieziena un raksturīgās stājas Houpa vienā no vīriešiem pazina Raideru.
Viņš uzbīdīja aizsargbrilles uz pieres un veltīja Houpai garlaikotu zaļo, nepacietīgo acu skatienu.
– Tev labāk būtu turēties tālāk no šejienes.
– Es saprotu. Izskatās, ka jūs grasāties nojaukt māju līdz pamatiem.
– Precīzi. Tev nevajadzētu te atrasties.
– Jā, tu jau to sacīji.
– Tev ir kāda vajadzība?
– Patiesībā, jā. Man ir problēmas ar apgaismojumu, ar sienas lampām. Iedomājos, ka šeit varētu būt elektriķis, kurš varētu…
– Viņš ir prom, – Raiders noteica, pamāja palīgam, lai tas atgriežas ēkā, un noņēma aizsargbrilles.
“Tagad viņš izskatās pēc jenota foto negatīvā,” Houpa nosprieda un ar pūlēm apvaldīja smaidu.
– Visai netīrs darbiņš.
– Daudz un netīrs, – Raiders atbildēja. – Kā izpaužas problēmas ar sienas gaismekļiem?
– Tie izdziest…
– Nomainīji spuldzes?
Houpa apjukusi vērās sarunas biedrā.
– Ai, kā man tas neienāca prātā…
– Labi, es kādu aizsūtīšu, lai pārbauda. Vai tas ir viss?
– Šobrīd, jā.
Atvadām Raiders pamāja ar galvu, iegāja ēkā un pagaisa.
– Milzīgs paldies, – Houpa nomurmināja un atgriezās viesnīcā.
Parasti, ienākot viesnīcā, viņai uzlabojās oma. Viņai patika tās iekārtojums, aromāts, jo īpaši, kad gaisā virmoja Karolī cepto šokolādes cepumu smarža, kā tobrīd. Tagad Houpa bija noskaitusies un nekavējoties devās uz virtuvi.
– Kas viņam par vainu?
Karolī, karstumā pietvīkušu seju, ieslidināja krāsnī paplāti ar cepumiem.
– Kam, dārgumiņ?
– Raideram Montgomerijam. Vai būt nepieklājīgam ir viņa pārliecība?
– Viņš var būt skarbāks, jo īpaši, kad strādā. Turklāt strādā viņš nepārtraukti. Ko viņš izdarīja?
– Neko. Viņš uzvedās kā parasti. Tu taču zini, ka mūsu sienas lampas regulāri izdeg vai vienkārši neiedegas. Es aizgāju viņam, pareizāk sakot, kādam no viņa vīriem to izstāstīt, un satiku viņu. Zini, ko viņš man pavaicāja? Vai es esmu nomainījusi spuldzītes! Vai es tiešām izskatos pēc idiotes?
Karolī pasmaidīja un sniedza viņai cepumu.
– Neizskaties gan. Toties viņiem reiz bija īrniece, kas tieši tāda iemesla dēļ izsauca Raideru, kurš, meklējot cēloni, pārbaudīja visu elektroapgādes sistēmu, kamēr saprata, ka pie vainas ir izdegusi spuldzīte. Tā sieviete, tiešām idiote, bija pārsteigta uzzinot, ka viņai vienkārši jānomaina spuldze.
– Hmm. – Houpa nokoda gabaliņu cepuma. – Un tomēr…
– Kas tas īsti ir pa troksni?
– Būkšķi, brīkšķi un vājprātīgas smieklu lēkmes.
– Mājas nojaukšana. Tas ir jautri.
– Iespējams. Nebiju iedomājusies, ka viņi grasās nojaukt to teju līdz pamatiem. Nav jau liels zaudējums, tomēr man tas nebija ienācis prātā, – Houpa noteica un pie sevis apsvēra, kā trokšņa faktors varētu ietekmēt viesnīciņas klientus.
– Tev vajadzētu apskatīt projektu. Man bija iespēja ielūkoties tajos. Tā būs lieliska ēka.
– Pat nešaubos. Viņi labi prot savu darbu.
– Justīne jau sākusi izvēlēties aprīkojumu, izlietnes.
Cepums un Karolī uzlaboja Houpai omu.
– Viņa droši vien ir septītajās debesīs.
– Jā, tur viss būs ultramoderns,