Montgomeriju ģimene. Nora Robertsa
Читать онлайн книгу.
neesmu sagurusi. Patiesībā. Tikai… – Viņa pašūpoja galvu un apsēdās. – Man bija problēmas ar dažiem sienas gaismekļiem, – viņa lēnām iesāka un tad atstāstīja visu, kas ar viņu bija atgadījies.
– Gluži tāpat viņa izrīkojās ar mani un Ouenu. Dīvaini, tomēr mīļi.
– Tas nav mīļi, tas ir tracinoši. Viņš pat atvēra logu un apsvēra iespēju izkāpt.
– Normāli.
– Normāli? – Houpa ieplestām acīm nopētīja Klēru. – Ne tā es domāju, bet tas ir normāli, ka viņš apsvēra tādu iespēju. Viņš taču ir vīrietis. – Klēra šķita uzjautrināta, tomēr mierinoši noglāstīja draudzenes roku.
– Man ir trīs dēli, es zinu, kā vīrieši mēdz rīkoties.
– Viņa patiesi to zina, – Eiverija apstiprināja.
– Tas vienkārši ir stulbi, jo mums abiem bija telefoni. Es gribēju zvanīt Ouenam vai Beketam vai izsaukt ugunsdzēsējus.
– Saprātīgi un sievišķīgi, tomēr vīrieši pie tāda paņēmiena ķertos tikai galējā izmisumā, piemēram, ja draudētu badošanās.
– Tas ir stulbi, – Houpa atkārtoja. – Lai nu kā, es viņam kaut ko ierosināju.
– Paliek interesanti, – Eiverija noteica un saberzēja plaukstas.
– Viņš ir rupeklis un īgņa, nekad neuzrunā mani vārdā un allaž izturas tik nicīgi, it kā es spētu sagādāt tikai nepatikšanas. Bet tā nav!
– Saprotams, ka nav, – Klēra viņu mierināja.
– Es daru savu darbu un turos no viņa pa gabalu. Un ko es saņemu pretī? Uzmestu lūpu un aizvainojumus, kad viņš atļaujas pamanīt manu eksistenci.
– Varbūt tu viņam patīc, – Eiverija ieminējās, – tāpēc viņš izliekas tevi neievērojam, un tas tevi sāpina.
– Kā tad. – Houpa palocīja galvu un atlaidās krēslā. – Tā izturas astoņu gadu vecumā. Es sacīju, ka viņš ir uzpūtīgs, tāds viņš man liekas. Viņš atbildēja, ka es esot augstprātīga. Bet es neesmu augstprātīga!
– Lai nu kāda, bet augstprātīga tu neesi. Tomēr…
Houpa samiedza acis un palūkojās uz Klēru.
– Tomēr?
– Man šķiet, ka daļa cilvēku skaistas sievietes uzskata par augstprātīgām.
– Tā ir uzpūtība un snobisms. Bet tencinu! Ak, jā! Viņš vēl nicinoši izteicās par manām kurpēm.
– Ak, vai! Tā gan bija kļūda, – Eiverija noteica.
– Izklausās, ka tev vajadzēja noskaidrot pārpratumu, – Klēra ieminējās.
– To mēs neizdarījām, ja vien tu negribi pateikt, ka mums vajadzēja apzināties savu vietu.
– Kā jūs tikāt laukā? – Eiverija brīnījās.
– Tas jau ir cits stāsts. – Houpa pacēla pirkstu. – Es atcerējos, ko tu man stāstīji un kā Lizija izrīkojās ar tevi un Ouenu. Tāpēc es viņam sacīju, lai noskūpsta mani. To izdzirdējis, viņš saīga. Nu, kas tur liels, vai ne? Mēs jau esam skūpstījušies, un viņš no tā nenomira, tāpēc…
– Pagaidi, pagaidi, – Eiverija viņu pārtrauca. – Sāc no jauna. Raiders ir skūpstījis tevi?
– Tas nebija nopietni.
– Mēs par to spriedīsim. Kad tas notika?
– Tas nebija nopietni… Vecgada vakarā. Mēs saskrējāmies Ouena virtuvē, kad visi skaitīja pēdējās sekundes līdz jaunā gada atnākšanai. Neveikla situācija… Domāju, ka tā būtu vēl neveiklāka, ja mēs to nebūtu izdarījuši. Mēs skūpstījamies, bet tas nebija nekas nopietns.
– Tu visu laiku atkārto, ka tas nebija nekas nopietns, – Klēra ierunājās, – un tas man liek domāt, ka tomēr bija vairāk nekā nekas. Kaut vai tāpēc, ka tu mums to neizstāstīji.
– Jo tas nebija… – Houpa aprāvās. – Tik nenozīmīgu lietu es jau biju aizmirsusi. Es uzskatu, ka vakar tas bija tāds pat triks kā Vecgada vakarā. Skan muļķīgi, tomēr mums ir darīšana ar romantiski noskaņotu rēgu. Mēs skūpstījāmies, un durvis atkal bija vaļā. Un tad atskanēja zvans, ieradās viesi. Es nokāpu lejā, bet Raiders devās prom.
– Pag, man tas jādzird vēlreiz. Tu atkal skūpstījies ar Raideru?
– Ja mēs nebūtu izkļuvuši no tās istabas, es būtu viņu nogalinājusi. Skūpsts bija miermīlīgāks risinājums.
– Un kā bija?
Houpa saspringa un izslējās krēslā.
– Viņam ir iemaņas, un es esmu tuksnesī. Lai arī man patīk, tomēr tas ir tikai tuksnesis.
– Tev ir kādas jūtas pret Raideru? – Klēra tincināja. – Kaut ko es sajutu, – Houpa atbildēja. – Viņš ir meistars, un tuksnesis alkst lietus. Es esmu skūpstījusies ar viņu divas reizes. Mēs nespējam normāli komunicēt, neesam pat civilizēti aprunājušies, bet esam jau divas reizes skūpstījušies. Vai tas nav dīvaini?
– Lai Klēra to izskaidro, – Eiverija noteica, – jo es varu pateikt tikai vienu… Jūs esat normāli, brīvi un nobrieduši cilvēki, varbūt izskatīgāki nekā pieklātos, un ļāvušies īsam un patīkamam fiziskajam kontaktam.
– Bet viņš man nepatīk, viņam nepatīku es, turklāt viņš ir viens no maniem darba devējiem.
– Ja atvēlēsiet sev iespēju, varbūt iepatiksieties viens otram. Un viņš nav tavs priekšnieks. Justīne gan. Un vēl es teikšu, ka jūsu savstarpējās nesaprašanās iemesls ir abpusējās simpātijas.
Klēra piebakstīja Eiverijai un noteica:
– Tu taču teici, ka ļausi man visu izskaidrot.
– Ak, jā! Uz priekšu!
– Pateicos, – Klēra atbildēja un pievērsās Houpai.
– Man atliek tikai piekrist. Vairāk vai mazāk.
Houpa atšļuka krēslā.
– Piekrītu, Justīne ir mana priekšniece, bet… vai jums nešķiet, ka arī Raiders uzskata sevi par tādu?
– Nē, un es domāju, ka Raideram nepatiktu, ja tu tā domātu.
Eiverija sarauca pieri, noklepojās un pārvērstā balsī ierunājās:
– Dievs, apžēlojies! Man ir pietiekami daudz pienākumu, lai būtu tavs priekšnieks. Tu esi manas mātes problēma.
– Izklausījās gluži kā viņš, vismaz satura ziņā. – Houpa iesmējās un juta, ka saspringums mugurā un skaustā pamazām izzūd. – Kas mani uztrauc? Tas nebija domāts, lai viņu ievilktu valgos. Es gribēju atrisināt radušos situāciju.
– Pag, parunāsim mazliet arī par to. – Eiverija krēslā sarosījās. – Vai radušos situāciju jūs risinājāt ar mēlēm?
– Eiverij! – Klēra iesmējās un pēc īsas pauzes apvaicājās: – Vai tā bija?
Houpa atglauda matus no sejas un laimīgi pasmaidīja kā kaķis, kas ticis pie krējuma poda.
– Jūs mani pazīstat pietiekami ilgi, lai zinātu, ka es visu izdaru kārtīgi.
– Par to es tevi apbrīnoju, – Eiverija noteica. – Un kur bija viņa rokas?
– Atspiestas pret durvīm, viņš man pat nepieskārās. Es stāvēju pie durvīm, tāpēc…
– Mmm.