Montgomeriju ģimene. Nora Robertsa
Читать онлайн книгу.
rītakleitā. Houpa centās atcerēties viņas vārdu.
Kortnija, vidējā māsa.
– Labrīt! Tas bija viens no viesnīcas īpašniekiem.
– Mmm. – sieviete sapņaini palūkojās uz Houpu. – Mans bijušais bija garš, tumšs un pievilcīgs. Laikam šis ir mans vīrieša tips.
Houpa viņai uzsmaidīja un attrauca:
– Kurai gan tādi nepatīk?
– To jūs pareizi pateicāt. Vai tas nekas, ja nokāpšu lejā rītakleitā? Tik labi es neesmu jutusies pēdējos sešus mēnešus. Gribu paildzināt šo brīdi.
– Noteikti. Virtuvē ir tikko vārīta kafija. Tūliņ pasniegšu brokastis.
– Man patīk šī viesnīca. – Kortnija sapņaini nopūtās.
“Man arī,” Houpa pie sevis nodomāja un sāka ritināt šļūteni. “Arī es jūtos lieliski,” viņa secināja. “Es tikko sarunājos ar Raideru, un šoreiz abas puses iztika bez jebkādiem savstarpējiem apvainojumiem. Izrādās, ka viss ir vienkārši. Vajadzēja viņu tikai kārtīgi apliet ar ūdeni.”
Houpa iesmējās un atgriezās viesnīcā, lai sagaidītu virtuvē viešņu.
Ceturtā nodaļa
Raiders no automašīnas paņēma sausu un pietiekami tīru T kreklu, sameklēja arī džinsu bikses, kuras vadāja līdzi avārijas gadījumam. Pamatīgu ūdens šalti no dārza laistāmās šļūtenes laikam varēja uzskatīt par avārijas situāciju.
Pasitis drēbes padusē, viņš devās uz Makteivišu restorānu.
– Sievietes, – viņš noburkšķēja, un Dumiķis pievērsa saimniekam skatienu, kurā jautās vīriešu solidaritāte. Abi piepeši nokļuva mūzikas un darba jundas valstībā – visapkārt rūca urbji un dimdināja naglu pistoles, bet no radio aizgūtnēm plūda kantrimūzika, jo viņš vēl nebija paspējis aparātu pārslēgt uz raidstaciju, kas pārraidītu roku.
Izgājis cauri restorāna zālei, garām tualetēm, kurās rosījās santehniķi, Raiders devās uz virtuvi.
Bekets stāvēja pie letes un pētīja uz virsmas izklātos rasējumus.
– Sveiks! Ja reiz esam nolēmuši šeit uzstādīt vienvērtnes durvis, es prātoju, ka… – Bekets sarauca pieri, jo ieraudzīja, ka Raiders nomet drēbes uz letes līdzās lielajam grilam. – Tevi pārsteidza negaiss?
– Nē, viesnīcniece ar dārza laistāmo šļūteni, – Raiders noburkšķēja un noliecās, lai atraisītu kurpju auklas.
Bekets skaļi smējās, kamēr Raiders lādēdamies cīnījās ar nepaklausīgajām aukliņām.
– Vecīt, viņa tevi pamatīgi izmērcējusi.
– Aizveries!
– Ko tu izdarīji? Iekniebi?
– Nē, es nekniebju, kur pagadās. – Raiders iztaisnojās, novilka kreklu, un slapjais apģērba gabals noplīkšķēja uz letes.
Izgāzis gurnu, Bekets pasmīnēja.
– Es gan esmu par tevi dzirdējis ko citu runājam.
Raiders veltīja brālim iznīcinošu skatienu un izrāva no biksēm siksnu.
– Kā jau sacīju, es nekniebju, kur pagadās, turklāt tā bija viņas vaina. Vienkārši aizveries.
– Vecīt, viņa tevi ir izpeldinājusi. Ko tu darīji? Dzenāji viņu pa pagalmu?
“Izpeldinājusi, jā, es esmu caurcaurēm izmircis, līdz pat apakšbiksēm.” Tā kā automašīnā neglabājās apakšbikšu krājumi, vajadzēja iztikt bez tām.
Viņš izģērbās kails, kā no mātes miesām nācis. Bekets smīnēja.
– Ja tava sieva nebūtu stāvoklī, es tev iespertu.
– Izskatās, ka mērķis ir uzzīmēts uz taviem mīkstumiem.
– Man nebūs vajadzīgs mērķis, lai trāpītu pa tavējiem, – Raiders atcirta un, sargādams ķermeņa vārīgākās vietas, aizvilka džinsu rāvējslēdzēju. – Viņa pagalmā laistīja sasodītās puķes. Neskatījās, ko dara. Turklāt viņa ir bailīga.
– Varbūt tāpēc, ka tu viņu nobiedēji.
Nenovērsies no brāļa, Raiders lēnām aplika siksnu.
– Visu pateici?
– Ja padomātu, gan jau vēl varētu kaut ko pateikt. Aizvāc to slapjo lupatu! – Bekets aizrādīja. Raiders parādīja brālim izstieptus abu roku vidējos pirkstus, paņēma sauso kreklu un uzvilka mugurā. – Varbūt nākamreiz viņa tev piedāvās ieiet dušā. Labs ir, šai reizei pietiks.
– Es aizvedu Čedu uz dzīvokļiem virs maizes ceptuves, lai saliek rokturus, slēdzenes un gaismas slēdžus. Ouens grasās tos atrādīt un vēlas, lai viss būtu tīrs un kārtībā. Karolī izlietne niķojas, viņa gribēja, lai es to apskatu. Lūk, un pa ceļam no ceptuves uz viesnīcu es dabūju ūdens strūklu. Vispirms viņa trāpīja kājstarpē, pēc tam arī pa atlikušajām ķermeņa daļām.
– Vai viņa to darīja ar nolūku? Drīz atbrauks Ouens, trijatā mēs tiksim ar viņu galā.
– Smieklīgi, – Raiders noburkšķēja un pagrūda tālāk slapjās drēbes, – bet par to es nopelnīju kēksiņu un kafiju.
– Kādu kēksiņu?
– Manējo. Labi, likšu krāsotājiem kāpt pacēlājā. Turpmākajās dienās sola sausumu, tātad varēsim uzlikt nākamo ārējās apdares kārtu.
– Lieliski. Tā, rīta duša mums jau bijusi. Kas man vēl darāms? – Bekets papleta rokas, un viņam acīs dejoja humora velniņi.
– Kad nākamreiz atskanēs zvans no viesnīcas, es turp nosūtīšu Dīku. Viņš labprāt to sievieti noskūpstīs. Bekets iedomājās pieminēto strādnieku – labs meistars, patīkams cilvēks, diemžēl glītu vaigu daba viņam noskaudusi, tādēļ tikai pusaklai mātei viņš varētu likties skaists.
– Skarba runa, vecīt.
– Ja tavs spoks vēlas rotaļāties, tad varētu rotaļbiedrus pameklēt citur.
– Tas nav mans spoks. Turklāt man nemaz neliekas, ka Lizija gribētu savest Houpu ar Dīku.
– Neviens mani nesavedīs. Ja es gribētu būt kopā ar ideālo Houpu, tad tā arī notiktu.
– Ja tu tā saki…
Viņi izdzirdēja atskanam zēnu balsis un soļu dimdoņu. Raiders vēroja, kā atmaigst brāļa seja, kad visi trīs puikas parādījās lielajā virtuvē.
Sešgadnieks Mērfijs, visjaunākais, apdzina brāļus un piesteidzās pie Beketa. Izstiepis rokā Kapteiņa Amerikas figūriņu bez galvas, viņš paziņoja:
– Viņam nokrita galva. Tu taču vari to salabot? Vai ne? Viņam tā vajadzīga.
– Paskatīsimies, – Bekets atbildēja un pietupās. – Kā tas atgadījās?
– Es gribēju zināt, vai viņš redz to, kas notiek aiz muguras, jo sliktie puiši allaž pielavās slepus. Un tad viņam nokrita galva, – puisēns paskaidroja un iedeva Beketam figūriņas galvu. – Tu taču to varēsi salabot?
– Mēs varētu viņu apbedīt, – smīnēdams ieminējās vidējais brālis Līems, – mums taču ir zārki, kurus tu uztaisīji. – Un vēl vajadzīgs atsevišķs zārks galvai. Ja tev nav galvas, tu esi beigts, – viņš piemetināja un viltīgi uzsmaidīja Raideram.
– Vai esi redzējis vistu, kurai tikko nocirsta galva? Ķermenis skraida apkārt, un izskatās, ka vista meklē nocirsto galvu.
– Nē,