Montgomeriju ģimene. Nora Robertsa
Читать онлайн книгу.
Klēra uzaicināja uz grāmatas atvēršanas svētkiem. Viesnīcā apmetās arī kāds jauks pāris, kurš ieradās uz izlaiduma piecdesmit gadu jubileju vietējā vidusskolā, un jauni cilvēki, kas Titānijas un Oberona apartamentos svinēja saderināšanos un jau apsvēra iespēju turpat pavadīt kāzu nakti.
Pagaidām viņai bijuši dažādi viesi – jauki, dīvaini, kaprīzi un apburoši. “Normāli,” viņa prātoja un izritināja šļūteni, lai aplietu puķes un dekoratīvos krūmus. Tobrīd sešos numuros bija apmetušās divas māsas, viņu māte un trīs meitas. Iepriekšējā vakarā viņas labi un trokšņaini pavadīja laiku, tagad droši vien labi izgulēsies un tikai tad dosies uz skaistumkopšanas procedūrām un masāžām.
“Es noteikti pati izplānošu savu meiteņu ballīti,” Houpa prātoja. “Uzaicināšu Klēru un Eiveriju, Justīni un Karolī, Klēras mammu, Karolī meitu, kā arī savu mammu un māsu no Filadelfijas. Būs smalki ēdieni, vīns un daudz, daudz sarunu par kāzām un bērniem.”
Tas būtu tieši tas, kas viņai vajadzīgs.
Houpa piesūcināja ar ūdeni mulču un apmierināta nopētīja uzplaukušās rozes un skaisti sazaļojušo glicīniju. Maijā tās ziedi piepildīs apkārtni ar reibinoši saldu aromātu. Houpa iztēlojās to ziedam Eiverijas kāzu laikā, nākamā gada pavasarī.
Šī tik ikdienišķā nodarbe nomierināja prātu, un Houpa klusītēm pie sevis dungoja, nelikdamās ne zinis par āmuru un zāģu radīto troksni otrpus stāvlaukumam. Viņa domās pārskatīja rīta cēlienam, pēcpusdienai un vakaram ieplānoto darbu sarakstu un nolēma, ka vakarā veltīs nedaudz laika Billija meklējumiem.
Lieliski.
Izdzirdējusi aiz muguras troksni, Houpa satrūkās un apcirtās.
– Sveika! – Tas bija viss, ko Raiders paspēja bilst, kad Houpa instinktīvi pacēla roku ar šļūteni. Ûdens strūkla trāpīja tieši viņam sejā.
– Ak Dievs! – viņa iesaucās, nometa šļūteni un neveikli mēģināja to pavirzīt sānis.
Nesteidzīgi, gluži kā palēninājumā, Raiders noņēma saulesbrilles. Tur nu viņš stāvēja, viscaur izmircis, un viņa acis meta zibeņus.
Dumiķis pateicīgi sāka lakt ūdeni no peļķes, kas bija izveidojusies uz bruģa.
– Pie joda!
– Kuš! – Houpa nošņācās un aši pavērās uz terases pusi. – Viesnīcā ir cilvēki, daudz sieviešu.
– Tāpēc tu centies ar ūdens strūklu aizskalot ikvienu vīriešu kārtas pārstāvi, kurš sper kāju viesnīcas teritorijā?
– Tas bija nejauši… Es atvainojos! Man tiešām ļoti žēl. Tu mani nobiedēji, un es tikai…
– Tev tas liekas smieklīgi? – viņš apvaicājās un apspiesti iesmējās.
– Nē. Jā. Jā, tas ir smieklīgi, bet tas nenozīmē, ka es par to priecājos. Man tiešām ļoti žēl, ka tā gadījās, – viņa sacīja un paslēpa šļūteni aiz muguras. Raiders spēra soli tuvāk. – Tev nevajadzētu pielavīties sievietēm, kas bruņotas ar laistāmo šļūteni.
– Es nelavījos, es vienkārši nācu, – viņš paziņoja un atglauda slapjos matus no pieres. – Ļauj man apskatīt šļūteni.
– Nē, tas bija negadījums. Tas, ko tu grasies darīt, jau būs apzināta rīcība. Ja uzgaidīsi, es atnesīšu dvieli.
– Man nevajag dvieli, man vajag kafiju. Tieši tāpēc es šurp nācu. Kā normāls cilvēks nācu no sava objekta uz virtuvi, lai iedzertu kafiju.
– Tomēr es atnesīšu kafiju un dvieli, – Houpa paziņoja, piesardzīgi attālinājās, izslēdza ūdens padevi un iesteidzās viesnīcā.
Visu ceļu līdz veļas telpai viņa pie sevis ķiķināja un smējās. Paķērusi no plaukta dvieli, viņa aizsteidzās uz virtuvi, ielēja kafiju līdznešanai paredzētā krūzītē, iemeta divus cukura gabaliņus, jo zināja, ka Raiders dzer saldu kafiju, un uzlika vāciņu.
Lai mīkstinātu nodarījumu, viņa uzlika uz salvetes kēksiņu ar šokolādes skaidiņām un savos krājumos sameklēja arī suņa cepumus.
Houpa izgāja foajē un apstājās, lai pārliecinātos, vai Raiders nav bruņojies ar laistāmo šļūteni. Viņai bija brālis, tātad viņa no pieredzes zināja, kāda mēdz būt atmaksa.
Nomierinājusies un savilkusi seju nožēlas pilnā izteiksmē, Houpa izgāja pagalmā.
Viņa centās nepievērst uzmanību tam, ka Raiders izskatījās pamatīgi izmircis.
– Man tiešām žēl.
– Jā, to jau es dzirdēju, – Raiders noteica, nenolaidis skatienu, paņēma dvieli un izslaucīja tumšos, slapjos, nepaklausīgos matus.
Lai arī ļoti nāca smiekli, Houpa saņēmās un nopietnā balsī sacīja:
– Es atnesu kēksiņu.
Raiders palūkojās uz kēksiņu un pārmeta dvieli pār plecu.
– Kādu?
– Ar šokolādes skaidiņām.
– Labi, – viņš paņēma kēksiņu un kafijas krūzi, savukārt Houpa iedeva sunim atnestos gardumus.
– Vai ir kāds iemesls, kāpēc tu pusastoņos no rīta laisti augus un piedevām arī mani?
– Jau vairākas dienas nav lijis, turklāt viesnīcā ir iemītnieki un drīz jau būs klāt brokastu laiks. Te apmetusies ģimene. Vakar vakarā viņi vēlu devās pie miera, tātad šorīt gulēs ilgāk, tāpēc nospriedu, ka man ir nedaudz laika, lai… – Houpa aprāvās, atskārtusi, ka taisnojas. – Un kāds ir iemesls tam, ka tu pusastoņos no rīta nāc šurp, lai iedzertu kafiju?
– Biju piemirsis, ka Ouens ieradīsies vēlāk. Viņš parasti atved kafiju. Zinu, ka par virtuvi rūpējas Karolī. Man ir viņas atslēga, lai varētu pārbaudīt virtuvē izlietni. Tā mēdz niķoties.
Houpai nebija iemesla apgalvot, ka Raiders būtu slikts māsasdēls, dēls vai brālis.
– Karolī ieradīsies ap astoņiem. Vari uzgaidīt, ja vēlies. Es varētu… ielikt tavas drēbes veļas žāvētājā.
– Vai kails vīrietis viesnīcā nebūs traucēklis tavām viešņām?
“Šīm noteikti tā neliksies,” Houpa nodomāja.
– Viņām tas liktos kā jauks bonuss. Margaritas un Persija numurs ir tukšs. Tu vari pagaidīt tur.
“Kails,” viņa pie sevis nosprieda. “Īgns, kails un skaists. Ak, tuksnesis tik ļoti alkst veldzes!”
– Man nav laika gaidīt. Jāstrādā, – Raiders paziņoja un iekodās kēksiņā. – Garšīgs. – Dumiķis paluncināja asti. Raiders nokoda gabaliņu un pasvieda sunim, kurš to veikli notvēra. – Liels paldies. – Nenovērsis no Houpas skatienu, viņš ievaicājās: – Vai spuldzes vairs neniķojas?
– Nē. Bet pirms divām dienām Titānijas un Oberona numurā bija apmeties pāris. Vīrietis bildināja savu draudzeni. Viņi pateicās par rožu ziedlapiņām gultā, bet es tās neizkaisīju. – Houpa palūkojās uz viesnīcu. – Jā, tas bija skaisti. Žēl, ka man tas nebija ienācis prātā.
– Tātad tev ir palīgs.
– Laikam gan. Klau, ja iešu garām Eiverijas jaunajam restorānam, vai es varētu to apskatīt?
Brīdi Raiders vērās viņai acīs – tas bija ciešs un ilgs skatiens –, tad uzlika saulesbrilles un atvaicāja:
– Kāpēc gan ne?
– Sapratu, – Houpa noteica. “Pašcieņa nav cietusi,” viņa pie