Montgomeriju ģimene. Nora Robertsa
Читать онлайн книгу.
pastiepa rociņas pret Beketu. – Vai drīkst?
– Mums bija noruna, – Klēra atgādināja.
– Mēs tikai apjautājāmies, – apzinādamies mērķi, Harijs tēloja nevainīgo. – Viņi taču var pateikt “nē”.
– Pāris vergu mums noderētu, – Raiders norādīja, un Harijs veltīja viņam īstu eņģelīša smaidu.
– Raider, es negribētu tevi apgrūtināt…
– Šis ir visnotaļ stiegrains, – Raiders paziņoja, izstiepis Līema roku un pataustījis bicepsu. – Viņam ir potenciāls.
– Mēs varētu viņus sadalīt, – Bekets noteica un atdeva Mērfijam salaboto supervaroņa figūriņu.
– Es zināju, ka tu to varēsi salabot, – Mērfijs iesaucās, apskāva Beketu un uzsmaidīja mammai. – Lūdzu, vai mēs drīkstam būt vergi?
– Vai tad es varu iebilst pieciem apburošiem vīriešiem? Es solīju viņus aizvest uz “Vestu” pusdienās, bet…
– Tad satiksimies “Vestā”. – Nolicis Mērfiju zemē, Bekets piegāja pie sievas, noglāstīja viņai vaigu un noskūpstīja uz lūpām. – Ap pusdienlaiku?
– Lieliski. Zvani, ja tev nepieciešami papildspēki, – Klēra atbildēja un tad mātišķi piemetināja, – zēni, klausiet, ko jums saka! Es zināšu, ja jūs neuzvedīsieties pienācīgi. Pat tad, ja viņi man to nestāstīs. Es būšu tepat pāri ielai.
– Kā gan viņa to zinās, ja te nebūs? – Mērfijs apvaicājās, kad Klēra bija aizgājusi.
– Tās ir mammas burvju spējas, – Bekets atbildēja.
– Ja slaistīsies, mēs pieurbsim tevi aiz kurpju zolēm pie sienas. Ar galvu uz leju, – Raiders viņu biedēja.
– Jaunākais tiek iedalīts tev.
– Jā, – Bekets atsaucās un mierinoši noglāstīja Mērfijam galvu.
– Vidējo es aizvedīšu uz ceptuvi, lai palīdz ar slēdzenēm.
– Kad piedzims mazie, es vairs nebūšu vidējais, bet Mērfijs gan.
– Matemātiķis, – Bekets lepni noteica.
– Vēl viens ķertais matemātiķis? Tātad piekomandēsim Ouenam, kad viņš ieradīsies. Es ņemšu šo. – Viņš kā spīlēs satvēra Hariju, kurš šķita bezgalīgi laimīgs par šādu izvēli. – Vismaz šis puika nav tāds knislis kā pārējie. Mēs dosimies uz Fitnesa centru un pa ceļam nogādāsim pagaidu vidējo ceptuvē.
– Lieliski, paldies! – Raiders ar abiem puikām devās prom, bet Bekets pievērsās Mērfijam. – Ķersimies pie mūsu ieročiem.
– Mūsu ieročiem. – Mērfijs saulaini viņam uzsmaidīja.
Puišiem, kuri strādāja dzīvokļos virs ceptuves, pašiem bija bērni, tāpēc Raiders nosprieda, ka viņi neļaus Līemam sastrādāt muļķības. Un tomēr viņš mazliet uzkavējās, iedalīja zēnam slēdžu vāciņus un izsniedza mazu skrūvgriezīti.
Līems bija astoņus gadus vecs un ar zelta rokām. Iespējams, ka tā ir vidējo bērnu īpatnība, bet viņš arī bija visviltīgākais un ātrāk aizkaitināmais no trim brāļiem.
– Ja neko nesalaidīsi dēlī, saņemsi dolāru stundā. Ja salaidīsi dēlī, – Raiders skaidroja, – būs čiks.
– Cik ir čiks?
– Necik.
– Es negribu čiku, – Līems iebilda.
– Neviens negrib, tāpēc izdari visu pienācīgi. Ja viņš rada problēmas, vediet atpakaļ pie Beketa, – Raiders piekodināja strādniekiem un tad pievērsās Harijam.
– Ejam!
– Man jāpelna vairāk nekā Līemam, jo es esmu vecāks.
– Dolārs par stundu, – Raiders noskaldīja, kad viņi soļoja lejā pa kāpnēm. – Tāds nu ir piedāvājums.
– Bet es varētu nopelnīt prēmiju.
Raiders uzmeta zēnam pārsteigtu skatienu.
– Ko, pie joda, tu tik nezini!
– Mamma uz Ziemassvētkiem saviem darbiniekiem par labu darbu maksā prēmijas.
– Ziemassvētkos parunāsim.
– Vai es varēšu strādāt ar kādu no tām pistolēm, kas šauj naglas?
– Pēc pieciem gadiem noteikti.
– Vecmāmiņa apgalvo, ka tu cel vietu, kur cilvēki vingros un gūs prieku no veselīgas dzīves.
– Tāds ir plāns.
– Mums jāēd brokoļi, jo tie ir veselīgi, toties vīru vakaros, kad mammas nav mājās, mēs tos neēdam.
– Skaistākais vīru vakaros ir tas, ka ēdienkartē nav brokoļu.
– Vai es drīkstēšu mērīt? Bekets man atdeva mērlenti, bet es to nepaņēmu līdzi.
– Mums ir pāris liekas mērlentes.
Kad viņi iegāja būvobjektā, Harijs iepleta acis un apstājās.
Nojaukšanas darbi bija beigušies, un no ēkas bija atlikušas vien ārsienas un caurumainais jumts, kas sedza šķūnim līdzīgo telpu. Brigāde strādāja – apkārt sanēja zāģi, rībēja āmuri un būkšķēja naglu pistoles.
– Milzīga, – Harijs ierunājās. – Es nedomāju, ka tā ir tik milzīga! Kāpēc te nekā nav?
– Viss, kas šeit bija, izrādījās slikts. Mēs uzcelsim labāk, – Raiders paskaidroja.
– Tā vienkārši uzcelsiet? Visu? Kā tu to zini?
Apjēdzis, ka zēns visu uztver burtiski, Raiders pieveda viņu pie rasējumiem.
– Šos uzzīmēja Bekets. Es redzēju. Jumts izskatās citādāk.
“Jā,” Raiders nodomāja, “puika ne tikai uzdod saprātīgus jautājumus, bet arī pamana nianses. Varbūt viņi audzina nākamo būvnieku paaudzi?”
– Būs citādāks. Mums jānoņem vecais jumts.
– Ja nu uznāks lietus?
– Tad mēs salīsim. Harijs pasmaidīja.
– Vai es varu kaut ko uzbūvēt?
– Lai notiek! Sameklēsim tev āmuru.
Šī diena Raideram patika. Zēns izrādījās apķērīgs un vēlējās darboties, labprāt izmēģināja visu, ko nekad iepriekš nebija darījis. Viņš bija jokains, turklāt bieži vien ar nodomu. Raiders bija vairākas reizes palīdzējis pieskatīt bērnus, kad tika būvēta Beketa māja, un atcerējās, ka Harijs ir ļoti apzinīgs. Viņam patika mācīties, patika būvēt.
Ierādot zēnam celtnieka pamatprasmes, Raiders it kā atgriezās savā bērnībā, kad tēvs viņu apmācīja arodā.
Montgomeriju uzņēmuma nebūtu, ja Toms Montgomerijs nepieprastu šo amatu, ja viņam nebūtu vēlmes un pacietības būvēt un viņš nebūtu apprecējis sievieti, kurai bija pārpārēm enerģijas un arī savs redzējums.
Raiders atskārta, ka ikreiz būvniecības sākuma fāzē viņam pietrūkst tēva, it īpaši tādos objektos kā šis, kur darbi ritinājās viņa priekšā kā bezgalīgs paklājs.
“Tēvam tas patiktu,” Raiders prātoja, kamēr ierādīja Harijam, kā nomērīt un atzīmēt vietu nākamajai naglai. “Milzīga, tukša telpa, kurā atbalsojas ik skaņa un vēdī sviedru un zāģskaidu aromāts. Un viņam patiktu šis zēns, viņa potenciāls. Deviņi