Montgomeriju ģimene. Nora Robertsa
Читать онлайн книгу.
mazais, tu esi uzbūvējis savu pirmo sienu, – Raiders paziņoja un izvilka no kabatiņas galdnieka zīmuli, – ņem un paraksties uz tās.
– Tiešām?
– Noteikti. Virsū nāks izolācija, apmetums, krāsa, bet tu zināsi, ka tur ir tavs paraksts.
Iepriecinātais Harijs paņēma zīmuli un rūpīgi uzrakstīja savu vārdu uz spraišļa.
Izdzirdējis pārsteiguma pilnus izsaucienu, viņš atskatījās un ieraudzīja Līemu, kurš ieskrēja telpā.
– Tevi padzina? – Raiders apvaicājās.
– Nēēē! Es pieskrūvēju miljons slēdžu, tad durvju rokturi. Čeds parādīja, kā tas darāms. Tad ieradās Bekets, un mēs dosimies ēst picu.
Telpā parādījās arī Bekets, kam pie rokas turējās Mērfijs.
– Es uzbūvēju sienu! Paskaties. Mēs ar Raideru uzbūvējām sienu!
Līems sarauca pieri un attrauca:
– Kas tā par sienu, ja tai var iziet cauri?
– Tas ir sienas karkass, – Harijs svarīgā balsī paziņoja.
Līema seja izstiepās.
– Es arī gribu uzbūvēt sienas karkasu.
– Nākamreiz, – Bekets apsolīja. – Uzmanies. Būvobjekta noteikumi.
– Es uzbūvēju platformu. Uz tās var stāvēt, – Mērfijs paziņoja. – Bet tagad ir pusdienlaiks, un mēs ēdīsim picu.
Raiders atskārta, ka zaudējis laika izjūtu.
– Man viņi jādabū tīri, – Bekets noteica.
– Vispirms mēs uzspēlēsim videospēlītes. Man ir trīs dolāri! – Līems pavicināja gaisā banknotes.
– Jā, jā. – Pamanījis Harija klusi lūdzošo skatienu, Raiders pasniedzās pēc naudas maka. – Tu to esi godam nopelnījis.
– Paldies! Vai ēdīsi pusdienas kopā ar mums?
– Pēc brīža. Man vēl pāris lietas jāpabeidz.
– Ouens ir jaunajā restorānā, apspriežas ar Eiveriju. Viņš teica, ka divdesmit.
– Tas der.
– Labi, kareivji, sakopsimies!
Houpa stāvēja pie virtuves loga un pamanīja Beketu ar puikām. “Jauki,” viņa nodomāja. “Droši vien dodas uz “Vestu” pusdienās. Drīz vajadzētu pašai kaut ko ieēst, jo tad atkal saradīsies viesi un man vairs neatliks laika.” Viņa jau bija pārbaudījusi istabas, novākusi glāzes, krūzītes un dažādus atkritumus, kā arī secinājusi, ka jāpasūta vēl glāžu paliktnīši un dvieļi vestibila tualetei. “Un arī krūzes,” viņa sev atgādināja, “jo viesi mēdz paņemt tās līdzi.”
Bet tobrīd viesnīca bija tukša un klusa – sievietes bija devušās uz skaistumkopšanas salonu, Karolī kopā ar Justīni izvēlējās flīzes, grīdas segumu un citas lietas topošajam Fitnesa centram.
Pēc stundas ieradīsies apkopēju komanda, lai iztīrītu viesu istabas. “Un tad es visu vēlreiz pārbaudīšu. Vēl jāpiepilda karafe ar ledus tēju, jāsaliek ledusskapī ūdens un bezalkoholisko dzērienu pudeles. Tad atliks īss brīdis atpūtai, un es varēšu ķerties pie pasūtījumiem un dokumentiem.”
Tikko viņa bija nolikusi karafi uz letes līdzās ar sulīgām, purpursārtām vīnogām pildītam traukam, iešķindējās zvaniņš reģistratūrā.
“Piegādes nebija plānotas,” viņa pie sevis nodomāja, “varbūt kāds no viesiem aizmirsis atslēgu, varbūt ienācis interesents, kurš grib apskatīt viesnīcu.”
Lūpas savilkās viesnīcnieces cienīgā smaidā, un Houpa apgriezās.
Smaids pazuda brīdī, kad viņa cauri durvju stiklam ieraudzīja vīrieti, kurš stāvēja pie letes.
Vīrietis bija ģērbies pērļu pelēkā vasaras uzvalkā – protams. Vindzoras mezglā savilktā kaklasaite bija uzvalka tonī, ko atsvaidzināja tumšsarkanas svītras.
Iededzis, slaids, garš, klasiski skaists vīrietis.
Ne saukts, ne aicināts.
Houpa negribīgi atslēdza durvis un devās pie letes.
– Negaidīti, Džonatan, – viņa ierunājās.
– Tu izskaties vienkārši lieliski, – viņš smaidot galanti noteica, it kā pirms gada nebūtu pametis Houpu kā no modes izgājušu mēteli. – Jauns matu griezums. Tev piestāv.
Džonatans pastiepās, it kā vēlētos viņu apskaut.
Houpa apņēmīgi spēra soli atpakaļ.
– Ko tu te dari?
– Šobrīd esmu pārsteigts, kāpēc tu mani neaicini iekšā. Dīvaini, ka dienas vidū viesnīcas durvis ir slēgtas.
– Tāda ir mūsu politika, te ir pansija. Mūsu klientiem patīk, ka sargājam viņu privātumu.
– Nu, protams. Izskatās jauka vietiņa, gribētos to aplūkot, – viņš paziņoja un pasmaidīja. – Kā būtu ar profesionālu laipnību?
Houpa labprāt aizcirstu durvis viņam deguna priekšā, tomēr tāda rīcība būtu bērnišķīga. Viņš to varētu interpretēt kā nelaipnību.
– Lielākā daļa numuru ir aizņemti, tomēr, ja vēlies, varu parādīt koplietošanas telpas.
– Labprāt apskatīšu.
Bija grūti iedomāties, kāpēc Džonatans vēlētos apskatīt viesnīcu.
– Jautāšu vēlreiz, Džonatan. Ko tu šeit dari?
– Gribēju satikt tevi. Vecāki lūdza tevi pasveicināt.
– Nodod viņiem manus sveicienus, – Houpa atbildēja un ievilka elpu. “Lai tā būtu,” viņa sevi mierināja.
– Šī ir reģistratūra.
– Nav liela, bet mājīga un ar stilu iekārtota.
– Jā, mums arī tā liekas.
– Vai tie ir oriģinālie ķieģeļi?
– Jā. – Houpa palūkojās uz garo, atsegto ķieģeļu sienu. – Un tajās fotogrāfijās redzama viesnīca un Galvenā iela, kādas tās bija senāk.
– Hmm, ziemā kamīns noteikti rada mājīguma sajūtu. Houpa centās apspiest nepatiku pret nelūgto viesi un viņa izteikumiem par viņas viesnīcu.
– Jā, tā ir viena no iecienītākajām vietām. Mums ir atvērtā virtuve, – Houpa turpināja un vedināja viesi uz virtuvi. “Kaut man būtu piecas minūtes laika, lai atsvaidzinātu seju un matu sakārtojumu! Tikai tāpat vien, pašlepnuma nolūkos.” – Viesi var paši apkalpoties.
Džonatans nopētīja tērauda lampas, nerūsējošā tērauda iekārtas un pamatīgo granīta leti.
– Goda vārda princips?
– Mēs neņemam naudu, ēdiens un dzēriens jau ir iekļauts paketē. Vēlamies, lai mūsu viesi justos kā mājās. Uz šo pusi ir centrālais foajē.
Mirkli pakavējies pie Houpas biroja, viņš pasmaidīja un noteica:
– Kā allaž te valda tīrība un kārtība. Mums tevis pietrūkst, Houpa.
– Tiešām?
– Ļoti.
Houpa apsvēra atbilžu variantus, tomēr neviens nelikās pietiekami pieklājīgs. Un viņa bija nolēmusi izturēties pieklājīgi.
– Mēs ļoti lepojamies ar flīzējumu