Montgomeriju ģimene. Nora Robertsa
Читать онлайн книгу.
tomēr vajadzēja to nojaust.
Lai arī Houpa sprieda, ka sešu iereibušu sieviešu čalas atbalsosies telpās vēl dienām ilgi, vakarā viesnīcā valdīja miers un klusums. Houpa apsēdās pie datora.
“Karolī ir rīta maiņa. Ja vajadzēs, varēšu pagulēt ilgāk.” Viņa bija apņēmusies veltīt kādu stundiņu Lizijas iemīļotā Billija meklējumiem.
Houpa atminējās sajūtu, kad roka pieskārās viņas matiem un noglāstīja galvu tik grūtā brīdī. “Draudzenes nepieviļ,” viņa prātoja, “Lizija noteikti ir mana draudzene.”
Viņa atvēra Libertihausas skolas tīmekļa vietni. Skolas dibinātāja bija Ketrina Dārbija, viena no Houpas radiniecēm, savukārt Lizija bija Ketrinas māsa. Houpa, tāpat kā viņas māsas, mamma un vecmāmiņa, savulaik bija šīs skolas audzēkne.
Varbūt te meklējumi nesīs augļus.
Uzgājusi galvenās bibliotekāras elektroniskā pasta adresi, Houpa sāka rakstīt vēstuli. Iespējams, ka skolā saglabājušies kādi veci dokumenti, senas vēstules vai kas cits. Viņa jau bija aptaujājusi visus radiniekus, kuri vienā balsī apgalvoja, ka visi Ketrinas Fordas Dārbijas dokumenti jau sen nodoti skolas rīcībā.
– Tikai vārds, – Houpa čukstēja. – Ir jāuzzina tikai viņa vārds.
Kad Elīza pārcēlās no Ņujorkas uz Mērilendu pie Billija, māsas noteikti sarakstījās. Ja nē, tad Ketrina varbūt kādam no radiniekiem rakstījusi par savas māsas gaitām.
Nākamo vēstuli Houpa adresēja attālai māsīcai, kuru nekad dzīvē nebija satikusi. Ìimenes lokā klīda runas, ka šī attālā māsīca rakstot Ketrinas Fordas Dārbijas biogrāfiju. Ja tā ir patiesība, tad viņai noteikti ir savi informācijas avoti. Nevar uzrakstīt Ketrinas biogrāfiju, nepieminot viņas māsu, kura mira jaunībā un tālu prom no mājām.
Nosūtījusi abas vēstules, Houpa atvēra vietni, kurā bija uzskaitīti visi Pilsoņu kara laikā kritušie Šārpsbergas kapsētā apglabātie kareivji.
Houpa uzskatīja, ka Billijs bijis kareivis vai nu no tuvākās apkaimes, vai arī cīnījies pie Entitemas. Iespējams, ka patiesas ir abas versijas. Viņai bija izdevies uziet informāciju, ka Lizija šajā viesnīciņā ieradusies tieši pirms kaujas un mirusi tās laikā.
Viss norādīja uz to, ka Lizija atteikusies no savas bagātās un labi situētās ģimenes Ņujorkā un devusies uz Būnsboro – pavisam vēl jauniņa un viena. Billija dēļ.
Houpa nojauta, ka tas noticis Billija dēļ, mīlestības dēļ. “Slepena bēgšana? Slepena tikšanās? Vai viņiem izdevās satikties, kaut uz īsu mirkli, pirms viņa saslima un zaudēja dzīvību cīņā ar drudzi? Cerams, ka izdevās.”
Tomēr pēc minētās informācijas varēja noprast, ka Lizija mirusi vienatnē, viņai līdzās nebija ne draugu, ne ģimenes locekļu.
“Tik daudz jaunekļu zaudēja dzīvību,” Houpa prātoja. Viņa nopūtās un sāka pārlūkot sarakstu. Tas bija garš. Kā izrādās, Viljams tolaik bija visai populārs vārds.
Un tomēr viņa lasīja un pierakstīja vārdus, līdz galvā sāka dunēt un acis aizmiglojās.
– Tas ir viss, ko šovakar varēju izdarīt.
Houpa aizvēra datoru, izstaigāja dzīvokli, izdzēsa gaismas un aizslēdza durvis.
Ierāpusies gultā, viņa vēlreiz pārlūkoja nākamās dienas darbu sarakstu, tad atcerējās skūpstu stāvlaukumā un aizmiga ar atmiņām par Raidera pirkstiem viņas matos.
Istabā uzvēdīja sausserža aromāts. Diemžēl tagad viņa nejuta, ka mīļa roka noglāstītu viņai galvu.
Nākamajā dienā, kad brigāde bija beigusi darbu, Raiders izmantoja iespēju un pārskatīja darbu grafiku un ieviesa korekcijas nākamās dienas plānā.
Dumiķis saldi krāca zem steķiem uzliktā saplākšņa un reizi pa reizei aprauti iesmilkstējās, it kā dzītos pakaļ kaut kam.
“Gara diena,” Raiders nodomāja. “Gara nedēļa.” Viņš ilgojās pēc auksta alus un karstas dušas, tieši tādā secībā.
Vispirms viņš kopā ar brāļiem dosies uz “Vestu”, jo sievietes vakarēs viesnīcā. Apspriedīs darba gaitu. Viņš apmierināti paziņos Ouenam datumu, kad tiks pabeigti darbi ceptuvē. Pagaidām izskatījās, ka jaunā nomniece jau pēc nedēļas varēs vest uz ceptuvi visu aprīkojumu un mēbeles.
Vēl pēc dažām nedēļām, apmēram augusta vidū, Eiverija varēs plānot restorāna atklāšanu.
“Tad es varēšu visu uzmanību veltīt šim objektam,” Raiders prātoja un aplūkoja ēkas kailās sienas. Ja viss ritēs pēc plāna, un Raiders tiešām uz to cerēja, viņi jau nākamnedēļ varēs noārdīt veco jumtu un uzsākt jaunās jumta konstrukcijas veidošanu.
Viņš zināja, ka māte jau pēta flīžu un krāsu paraudziņus, tāpēc par to nebija jāuztraucas. Tagad viņa uzdevums ir sarūpēt tērauda sijas, izzāģēt caurumus un uzstādīt jaunus logus.
“Nē,” viņš pie sevis nodomāja, “par to es domāšu rīt un nākamnedēļ, bet šobrīd man nepieciešams auksts alus.”
Raiders ar kāju piebikstīja sunim.
– Miegamice, varēsi izgulēties mašīnā!
Suns pacēla galvu, nožāvājās, pieslējās sēdus un ielika purnu Raideram klēpī.
– Tu alu nedzer, – Raiders noteica un pakasīja sunim aiz auss, – tu nevari turēt. Atceries pēdējo reizi? Tu pamanījies salakt pusi no izlietā alus, pirms paspēju tevi atturēt. Un kas notika pēc tam? Tu streipuļoji apkārt un vēmi. Tu tiešām esi īsts dumiķis.
– Manai vecmāmiņai bija kaķis, kuram garšoja brendijs.
Nu satrūkās Raiders. Viņš pagriezās un ieraudzīja Houpu ienākam pa ārdurvīm no Svētā Pola ielas puses. Uz mirkli viņas augumu ieskāva gaisma, kas atmirdzēja pat matu galiņos.
“Viņas dēļ večiem aizraujas elpa,” Raiders pie sevis nosprieda. “Tā nevajadzētu būt.”
– Vai tiešām?
– Jā. Kaķenīti sauca par Pēnelopi un viņai garšoja Azteca de Oro. Katru vakaru viņai tika pa lāsītei. Viņa nomira divdesmit divu gadu vecumā. Kaķis, kas nevarēja nomirt.
– Dumiķim garšo poda ūdens.
– Jā, es to zinu, – Houpa atbildēja, pienāca tuvāk un nolika uz saplākšņa šķīvi ar ķiršu pīrāgu. – Pilna samaksa.
Raiders pamanīja, ka Houpa pacentusies, izrotājot pīrāgu ar glītām rūtiņām. Viņš iebakstīja pirkstu vienā no rūtiņām, pacēla to pie lūpām un nogaršoja.
Ideāla garša – ne par saldu, ne par skābu. Kā jau varēja nojaust.
– Garšīgs.
– Uz šķīvja un ar dakšiņu būtu vēl garšīgāks.
– Var jau būt. Vēlāk pamēģināšu.
– Pirkstus nost! – Houpa iesaucās un uzsita viņam pa plaukstu. Iebāzusi roku kabatā, viņa no tās izvilka Dumiķim atnesto Milk Bone gardumu. – Lai arī viņš dzer ūdeni no poda, tomēr viņam ir manāmi labākas manieres nekā tev. – Viņa noglāstīja suni un ievaicājās:
– Vai tu neiebilsti, ja rīt uzņemšu pāris fotogrāfijas?
– Kam tev tās?
– Domāju ielikt viesnīcas feisbuka profilā, pievienot informāciju par šo vietu, Eiverijas restorānu, ceptuvi. Mēs piedāvāsim viesiem dienas caurlaides par brīvu, varbūt kādu šī informācija varētu ieinteresēt.