Montgomeriju ģimene. Nora Robertsa
Читать онлайн книгу.
nenozīmē, ka tā nepienāks.
– Esi atvērta un ļaujies, – Klēra piemetināja.
– Jūs tā runājat tāpēc, ka jūsu dzīves mērķis šobrīd ir kāzas un bērni. Man galvenais ir karjera.
– Mums katrai jau ir sava karjera, – Eiverija norādīja.
– Turklāt lieliska. Un mums vajadzētu tai atkal pievērsties.
Viņas jau grasījās celties kājās, kad atvērās restorāna durvis un ienāca Justīne Montgomerija.
Viņas skaistie, tumšbrūnie mati bija saņemti šķietami nevīžīgā zirgastē. Justīne noņēma no acīm koši zaļās saulesbrilles un uzsmaidīja.
– Sveikas, meitenes!
“Man nav jājūtas vainīgai,” Houpa sevi mierināja. “Nekādas vainas apziņas.”
– Apspriežaties?
– Jau beidzām, – Klēra atbildēja.
Justīne pienāca un uzlika plaukstu viņai uz pleca.
– Kā tad mēs jūtamies?
Klēra noglāstīja vēderu un atbildēja:
– Mēs jūtamies lieliski.
– Gribēju tevi apraudzīt un apvaicāties, vai nevaru vēlāk paņemt puikas. Man trakoti gribas doties piknikā.
– Viņiem tas patiktu.
– Tad sarunāts. Un tu… – Justīne pievērsās Eiverijai. – …noteikti nāksi man kompānijā, jo es gribu vēlreiz apskatīt jauno restorānu un nedaudz papļāpāt par kāzām.
– Labprāt. Es pasūtīju lampas vietnē, kuru tu man ieteici. Tās ir vienkārši perfektas. Varēšu tev pievienoties, tikko ieradīsies Deivs.
– Man tas der. Houpa, patiesībā es gribēju satikt tevi, jo es uzgāju augšējai terasei piemērotas mēbeles, – Justīne sacīja, atvēra milzīgo somu, kas bija tikpat koši zaļa kā viņas brilles un izvilka no tās izgriezumu. – Paskat! Kā tev šķiet?
– Ideālas. Vienkāršas, liekas ērtas, īstajā tonī un ar atbilstošu faktūru.
– Man arī tā šķita. Ķeries klāt, pasūti. Un vēl es gribēšu ar tevi kādā brīdī satikties, lai pārrunātu, kā viesnīcas klientiem nokārtot caurlaides uz Fitnesa centru un ko mēs varētu iekļaut pakalpojumu paketē. Vēl jau kāds laiciņš ir, tomēr…
– Viss jāplāno laikus, – Houpa piemetināja.
– Tieši tā. Galvenais ir personāls, jāatrod labs menedžeris. Man ir dažas kandidatūras.
– Ja runājam par menedžeriem, es biju iedomājusies, ka mēs varētu rīkot menedžeru apspriedes, teiksim, reizi četrās vai sešās nedēļās. Lai saskaņotu pasākumus, pārrunātu idejas, mārketinga aktivitātes.
Justīne uzmeta Houpai ieinteresētu skatienu.
– Man patīk tavs ierosinājums.
– Tad es izsūtīšu visiem informāciju, lai varam saskaņot piemērotu laiku. Ja apspriedes notiktu agrās pēcpusdienās, tad mēs varētu izmantot viesnīcas ēdamzāli. Tagad man jāatgriežas pie darba.
– Es negribēju jūs iztraucēt.
– Mēs jau esam beigušas, – Houpa noteica un piecēlās kājās.
– Tad es došos kopā ar tevi un braukšu pie puikām. Ar jums abām mēs tiksimies vēlāk. Ko tu teiktu, ja pārkrāsotu Fitnesa centra fasādi maigi pelēkzilā tonī? – viņa vaicāja Houpai, kad abas izgāja no restorāna.
– Manuprāt, tā ir ļoti laba doma.
Eiverija nogaidīja, līdz durvis bija aizvērušās, un tad ierunājās:
– Ledus ir sakustējies.
Klēra apmierināti salika rokas uz vēdera.
– O, jā, ledus ir sakustējies.
– Ko tu par to domā?
– Viņi nav gluži viens otra tips. Pareizāk sakot, nepavisam nav.
– Nav gan, – Eiverija piekrita.
– Varbūt tāpēc man par to prieks.
– Es arī priecājos! – Eiverija pielēca kājās un izņēma no ledusskapja kolu un ingveralu. – No vienas puses, mēs esam iemīlējušās divos no brāļiem. Viena no mums un viens no viņiem vēl ir brīvi.
– Šādu simetriju Houpa spētu novērtēt. Ja vien viņa nebūtu tik aizvainota un nepieejama. Nav svarīgs iemesls. Mēs viņus mīlam un gribam, lai viņi būtu laimīgi. Vēlamies, lai viņiem ir kāds, kurš dara viņus laimīgus.
– Raiders skraida pa randiņiem, tomēr…
– Tomēr neviena nav izrādījusies īstā, – Klēra piebilda. – Savukārt Houpa vispār ne ar vienu netiekas.
Nav tikusies kopš…
– Džonatana laikiem, – Eiverija nicīgi izmeta.
– Viņš nodarīja vairāk ļaunuma, nekā viņa ir gatava atzīt. Vēl vairāk… viņa pat nevēlas ar kādu tikties, nevēlas attiecības.
– Arī tu tā domāji, – Eiverija norādīja.
– Tas bija citādāk, turklāt uz dažiem randiņiem es aizgāju.
– Labi, pāris randiņiem. Bet man bija trīs bērni, par kuriem rūpēties, un uzņēmums, kuram nepieciešama vadītāja. Turklāt neviena nopietna kandidāta nebija līdz brīdim, kad satiku Beketu, – Klēra atzinās. – Un vēl… tas gan izklausīsies nedaudz traki…
– Man patīk trakas lietas.
– Lizija. Savā ziņā tā bija viņa, kas saveda mani un Beketu, kā arī tevi un Ouenu. Tas bija tāds kā grūdiens, kā tramplīns, ja var tā izteikties. Un, re, cik tālu viss nonācis!
Eiverija pavērsa plaukstu pret Klēru un sacīja:
– Precējusies un gaidi dvīņus.
– Rīko kāzas, – Klēra atdarināja draudzeni. – Kā tev šķiet, vai viņa zina, redz vai jūt kaut ko tādu, ko mēs neprotam sajust? Varbūt kaut ko tādu, kas vēl gaidāms?
– Iespējams. Tas gan ir tikpat neprātīgi kā tas, ka viņa spokojas viesnīcā un gaida savu Billiju.
– Nedomāju gan. Es gribētu uzzināt, kas viņš bija un ko nozīmēja Lizijai.
– Es visas cerības lieku uz Houpu un Ouenu. Tam gan vajadzīgs laiks, bet viņi noteikti visu noskaidros, – Eiverija uzsmaidīja Klērai. – Ko par šo stāstīsim Ouenam un Beketam?
– Visu.
– Sarunāts. Viņi ķircinās Raideru, un tas viņu nokaitinās. Ja viņš būs nikns, būs lielākas iespējas, ka attiecības var attīstīties. Pēc tā nelieša Džonatana Houpa ir pelnījusi kārtīgu vīrieti.
– Kārtīgais vīrietis Raiders. – Klēra pasmaidīja.
– Houpa uzskata, ka viņš ir uzpūtīgs.
– Zinu. – Eiverija iesmējās. – Bet viņš atbildēja, nosaucot viņu par augstprātīgu. Uzpūtīgais un augstprātīgā. Iespējams, ka tā nav, tomēr man patīk.
– Ja neizdosies, es būšu tev līdzās. – Klēra pacēla dzēriena kārbu un pieskandināja Eiverijas ingveralum.
– Mūs gaida aizraujoša vasara.
Gandrīz nedēļu Houpai izdevās izvairīties no tikšanās ar Raideru, lai gan bija grūti nepamanīt viņu pārvietojamies no viena būvobjekta