Pateicības

      Mans ceļojums šīs grāmatas pasaulē reizēm bija grūts un neskaidrību pilns, jautrs un romantisks, sarežģīts un valdzinošs. Es nebūtu spējusi to paveikt bez izdevniecības “St. Martin’s Press” profesionāļu padoma un atbalsta.

      Dženifera Enderlina ir nepārspējama padomdevēja un redaktore, un es ceru, ka mūsu sadarbība būs ilga un cieša.

      Mākslas nodaļa Ērvina Serano vadībā izstrādāja grāmatas vāka noformējumu, kas mani uzrunāja un saviļņoja.

      Reklāmas komanda – Anna Marija Tolberga, Stefanija Deivisa, Endžela Krāfta, Džīna Marija Hadsone un Niks Smols – sarīkoja publicitātes pasākumu un visu laiku turēja manu roku.

      Es vēlos pateikties mārketinga komandas cilvēkiem Brodvejā un Piektajā avēnijā – par to, ka ielika manu grāmatu kaislīgo lasītāju rokās.

      Milzīgs paldies atbildīgajai redaktorei Amēlijai Litelai un Džesikai Kacai no ražošanas nodaļas.

      Paldies Keitlīnai Derefai par neatsveramo palīdzību vissīkāko problēmu risināšanā.

      Un, protams, paldies arī tev, Metjū Šīr – par to, ka ticēji man un manai grāmatai. Mums tevis pietrūkst, Metjū, bet tu atstāji lielisku komandu, kas veidos izdevniecības nākotni! Es tev ļoti pateicos!

      Pēdējā nakts Sanfrancisko

      Eiverija Leina pasniedza mohito drūmākajam vīrietim visā bārā.

      – Aizgāju mājās, – viņš stāstīja, – un viņa bija to iztukšojusi. Pievākusi ne tikai mēbeles un naudu. Viņa paņēma pat ledus trauciņus! Kurai sievietei vajadzīgi ledus trauciņi? Mums bija automātiskā ledus mašīna. Viņa sacēla pamatīgu kņadu par to, ka jānopērk rezerves ledus trauciņi, bet pēc divām nedēļām bija prom. Vai viņa nopirka ledus trauciņus ar kādu mērķi? Vai tas bija nepieciešams?

      Vīrieša vārds bija Karls Linčs, bet Eiverijai un pārējiem viesmīļiem viņš bija vienkārši Norms – allaž paģiru mocīts, kurnošs, basetam līdzīgs vīrs, kurš pastāvīgi kvernēja bārā.

      Eiverija pamāja, it kā vīrieša stāsts būtu viņu ieinteresējis. “AskME” klubs četrus gadus bija viņas darbavieta. No jauniņas viesmīles, kura ātri vien padevusies glīta melnādainā mūziķa valdzinājumam, viņa bija kļuvusi par neprecētu bārmeni, kuru mājās gaida divus gadus vecs bērns. Viņas dzīves sērīgajā fonā Karls no vienām nepatikšanām iekļuva nākamajās, visu šo laiku būdams vai nu nomāktības, vai spriedzes varā.

      Tobrīd viņa bija bārmene, kas “AskME” klubā nostrādājusi visilgāk. Ne jau tāpēc, ka būtu vēlējusies palikt te uz visiem laikiem. Par nesekmību viņu izmeta no Sanhosē vidusskolas, pilsētu pamatīgi skāra ekonomiskā lejupslīde, toties Eiverija labi pieprata jaukt kokteiļus un iebraucējiem pilsētā viņa likās simpātiska.

      Derens Ferudža viņu regulāri bildināja, galvenokārt brīžos, kad bija piedzēries, un gandrīz vienmēr pēc tam, kad bija pa telefonu noklausījies sievas pārmetumus par blandīšanos apkārt un pārmērīgu alkohola lietošanu. Puisis nespēja kontrolēt savus dzinuļus.

      Tā šai bārā gadījās vairumam vīriešu, jo īpaši tad, kad grādīgais bija baudīts pār mēru un skatienus piesaistīja Eiverijas slaidās kājas, kuras sedza pieticīgi melni svārciņi.

      Šons Hendrikss iegriezās ik pēc dažiem mēnešiem, kad vien bija ieradies Sanfrancisko darījumu vizītē. Viņš veikli izdzēra divus džina un vermuta kokteiļus un reizēm zvanīja savai draudzenei Parīzē. Eiverija gan neticēja, ka Šonam ir draudzene Parīzē. Diez vai viņa spīdošais pakausis un tumšie, pašķidrie mati, kas bija rūpīgi pāršķirti celiņā, spētu raisīt iekāri. Tomēr reiz Eiverija bija noklausījusies, un Šons tiešām runāja franciski… vai vismaz izklausījās, ka runā franciski. Turklāt viņš neatļāvās vairāk par skatienu brīžos, kad Eiverija šķietami nelikās par viņu ne zinis, un, viņasprāt, puisis labā uzvalkā, kurš prata turēt ciet gan muti, gan bikšu rāvējslēdzēju, bija visnotaļ patīkams.

      Pie bāra letes pienāca Maija Floresa.

      – Vīrieši. Kam viņi vajadzīgi? Pat lieliski puiši ir īsti mēsli.

      – Gluži manas domas, – Eiverija viņai atbildēja. – Kas noticis? Norms ieknieba tev pēcpusē tik stipri, ka palika zilums?

      Maija paberzēja pēcpusi un noteica:

      – Ne jau Norms. Grīzijs.

      – Grīzijs? Mūsu boss Grīzijs? – “Izstīdzējušais, neglītais, kaulainais, četrdesmit piecus gadus vecais Grīzijs?” Eiverija domās piebilda. Maija atieza zobus kā pitbulterjers, kas gatavs uzbrukumam. – Skaidrs. Grīzijs izrāda interesi par tevi. Es vienmēr esmu zinājusi, ka viņš ir ķerts, bet nebiju domājusi, ka viņš…

      Tu taču varētu būt viņa meita.

      – Viņš ir cūka.

      Maijai bija divdesmit viens gads – tikpat, cik bija Eiverijai, kad viņa sāka strādāt “AskME”, tomēr šī meitene bija gudrāka par viņu. Eiverija bija gatava likt galvu ķīlā, ka Grīzijs šobrīd auklē nobrāztos sēkliniekus. Šī doma vien lika Eiverijai pasmaidīt.

      – Man tagad jāiet. Esi gatava pārņemt stafeti? – Eiverija vaicāja, noņēma matu lenti, kas neļāva gaišajiem matiem krist sejā, un iemeta to “Tupperware” kastē zem izlietnes. Viņa izņēma no skapja tumšzilu stepētu kamzoli, uzģērba to virs sarkanās zīda blūzes un aiztaisīja rāvējslēdzēju līdz pat zodam. Izrāvusi naudas atvilktni no kases aparāta, viņa piemetināja: – Aiznesīšu to Grīzijam un palūkošu, vai viņam nevajag ledus maisu.

      Eiverijai par lielu pārsteigumu Maija pat nepasmaidīja.

      – Vai negribi uzgaidīt, kamēr beidzu darbu? Atlikusi tikai stunda, turklāt pēdējā slepkavība mani padarījusi tramīgu.

      Pat bez paskaidrojumiem Eiverija saprata, par kādu slepkavību viņa runā. Līča reģionā ik dienu tika pastrādātas neskaitāmas slepkavības, tomēr šī…

      – Tas bija Santakrusā.

      – Man vienalga. Lai arī tas nelietis ir uzdarbojies pa visu piekrasti, pirmā slepkavība bija Sanfrancisko. Viņam patīk migla, un šovakar tā ir bieza kā zirņu zupa.

      – Es neskaitāmas reizes esmu gājusi mājās pa miglu. Tici man, drošāk ir tad, ja tevi neredz, nevis tad, ja viss redzams kā uz delnas.

      Teiktajā bija daļa patiesības, tomēr Maija neatlaidās un turpināja:

      – Cik meiteņu viņš jau ir noslepkavojis? Sešas? Astoņas?

      Eiverija ciešāk satvēra naudas atvilktni un atbildēja:

      – Es nezinu. Dzirdēju par septiņām, bet tagad runā, ka viņš nogalinājis arī to sievieti un viņas meitu Merinas apgabalā. – Jā, vietējie ziņu dienesti bija sīki un smalki aprakstījuši slepkavības detaļas. – FIB izplatījis oficiālu paziņojumu, ka apkārtnē uzdarbojas sērijveida slepkava. It kā mēs paši to jau nebūtu nopratuši.

      Maija paliecās tuvāk un piebilda:

      – Dzirdēju, ka viņi izmeklē arī slepkavību Sandjego. To, kas notika pagājušajā gadā. Atrasts sievietes līķis. Viņi domāja, ka noziegumu pastrādājis šķirtais vīrs, kurš nolaupījis bērnu un aizvedis uz Meksiku. Tagad viņi vairs nav tik pārliecināti.

      Saruna pārtrūka, jo kāds kratīja tukšu glāzi, kurā bija ledus gabaliņi.

      – Kurš man te jāizdrāž, lai es dabūtu dzērienu? – Karls jau bija iesilis līdz kareivīguma fāzei.

      Maija veltīja viņam saldu smaidu, un Eiverijai bija skaidrs, ka šim vīrietim atkal ir nepatikšanas.

      – Tev tas nebūs jādara, Karl. Vai šis ir mohito vakars? – Maija attrauca, ielēja glāzē īru viskiju, iemeta tajā laima šķēlītes un piparmētras un nolika glāzi Karlam priekšā uz bāra letes.

      Bet mohito kokteilī ir nepieciešams rums.

      Jau ceļā uz Grīzija kabinetu Eiverija izdzirdēja,