Kārdinājums. Etīde tumšsārtos toņos. Kristīna Doda
Читать онлайн книгу.
apāvusi pavisam jaunās “Tory Burch” sandales un uzģērbusi gaišzilo kokvilnas trikotāžas kleitiņu, kura bija vienu izmēru par lielu. Viņa ar nodomu valkāja lielākas drānas. Ja viņa izvēlējās piegulošu kleitu, tad vīrieši mēdza blenzt uz viņas krūtīm.
Nu labi, vīrieši allaž blenza uz viņas krūtīm, tomēr reizēm ieskatījās arī acīs, kad viņai mugurā bija brīvāks apģērbs.
Dardedze noslaucīja rokas priekšautā un apvaicājās:
– Vai tev pietrūkst tavas komandas?
Elizabetes roka ar kartupeļu salmiņu sastinga pusceļā starp kečupa trauciņu un muti. Mirkli apdomājusies, viņa atbildēja:
– Kāpēc lai man pietrūktu?
– Viņi jau trīs dienas ir konferencē Taho, bet tu viena raujies melnās miesās. Trīs dienas nomaļā kanjonā bez iespējas ar kādu parunāties. Vai nejūties vientuļa?
– Nē. – Elizabete pakratīja galvu. – Viņi drīz atgriezīsies, uzklausījuši slavas dziesmas par paveikto darbu. Endrū ir ļoti spējīgs, ja ne pat izcils zinātniskais vadītājs.
– Nedomāju, ka es varētu apgalvot pretējo, – Dardedze sacīja.
– Viņš to zina, citādi tik ļoti nepaļautos uz citu intuitīvajiem ieteikumiem, – Elizabete piebilda, precīzi uzziezdama sinepes līdz pat maizītes malām.
– Mīļā, tici man. Starp “zināt” un “atzīt” ir milzu atšķirība, turklāt Endrū Marero aizskar fakts, ka viņš strādājis tava tēva labā un palicis viņa ēnā.
Elizabete apsvēra dzirdēto.
– Jā, es lasīju tēva darbu. Patiesībā Čārlzs Beners bija talantīgs zinātnieks, un to es saku bez jebkādiem aizspriedumiem. Tomēr es nesaprotu, kāpēc lai tas ietekmētu Marero pašapziņu.
– Zinu, ka nesaproti, mīļā. Tomēr notici man, jo man ir taisnība. – Galvu piešķiebusi, Elizabete vērās uz Dardedzi. Viesmīle nopūtās un turpināja: – Labi, lai notiek. Marero ir izskatīgs nelietis. Tumši mati, tumšas acis, melnīgsnējs, īsts latīņamerikāņu mīlnieks. Bet viņš ir maza auguma. Viņš apgalvo, ka ir piecas pēdas un deviņas collas garš, bet es teiktu, ka viņa augums ir piecas pēdas un septiņas, varbūt astoņas collas. Varbūt. Viņam ir liels krāniņš, bet to viņš nevienam nevar teikt, tāpēc valkā kurpes ar ieliktņiem. Maza auguma vīrieši tā rīkojas.
Šī Dardedzes negaidītā atklāsme Elizabeti pārsteidza.
– Vai tu esi pārgulējusi ar Endrū Marero?
– Nav mans tips, bet tas bija interesanti. Es mēdzu viņu ķircināt, tad liku zaudēt galvu, – Dardedze samiedza acis, gremdējoties patīkamajās atmiņās.
– Es domāju, ka tu esi… – Elizabete iesāka, bet laikus apklusa.
– Homoseksuāla? – Viesmīles acis iepletās. Tātad Elizabete apklusa par vēlu. – Klau, ja esi biseksuāla, tev ir divreiz vairāk randiņu iespēju sestdienas vakaros, – Dardedze attrauca, papliķēja Elizabetei pa roku un atgriezās pie letes.
Elizabete iekodās hamburgerā un vēroja, kā viesmīle flirtē ar trim iedegušiem tūristiem, kuri sajūsmināti tērzēja par pludmalē pavadīto dienu.
Acīmredzot Dardedze bija strādājusi kā viesmīle šajā kafejnīcā, kad Elizabete vēl bija bērns. Bija aizritējuši divdesmit trīs gadi, un viņa joprojām strādāja tepat; liktenis, kas, pēc Elizabetes domām, bija ļaunāks par nāvi. Viņa pat nespēja atcerēties, vai pasūtījusi putojošu sasafras vai gāzētu ogu dzērienu, un jau tas kaut ko nozīmēja, tomēr iespēja visu dienu pavadīt cilvēkos viņai likās briesmīga.
Jo Elizabetei patika ieži un nepatika cilvēki. Pieredze liecināja, ka vairums ļaužu bija vai nu ļauni, neapdomīgi, vai arī neizturami ziņkārīgi un nekad, nekad nespēja samierināties ar Elizabetes pilnīgo vienaldzību pret viņiem.
Toties Dardedze viņai šķita interesanta, jo visnotaļ atšķīrās no pārējiem. Pirmkārt, viņa bija gara, ar lieliem kauliem, platiem pleciem un iesirmiem matiem. Viņa bija sirsnīga, mundra, un likās, ka viņai patiesi patīk ikviens klients – iebraucējs vai vietējais. Ar visiem viņa sirsnīgi izpļāpājās, visus iztaujāja un visiem deva nelūgtus padomus.
Iesākumā Elizabete nesaprata, kā pret viņu izturēties. Ikreiz, kad Dardedze pienāca pie galdiņa, viņai allaž bija kāds stāstāmais. Kaut kas, ko Elizabete nemaz negribēja klausīties, jo tas novērsa viņas domas no darba lietām.
Dardedze nekad negaidīja uzaicinājumu uz sarunu. Pirmoreiz, kad Elizabete te iegriezās vakariņās, viesmīle iesāka:
– Daudzi uzskata, mans vārds nav piemērots sievietei manā vecumā. Zini, es piedzimu Heitešberijā sešdesmit astotajā gadā, pēc Mīlas vasaras.
To pateikusi, viņa apklusa, it kā kaut ko gaidītu.
Pagāja brīdis, līdz Elizabete attapa pavaicāt:
– Vai jūsu vecāki bija hipiji?
– Hipiji? Apžēliņ, protams! Īsti hipiji, kas smēķēja hašišu, klausījās psihedēlisku mūziku un piekopa brīvo mīlestību, – Dardedze atbildēja, šūpodama galvu kā pikta mamma. – Viņi tādi ir joprojām. Kad es piedzimu, vecāki nosprieda, ka pilsēta nav labākā vieta bērna audzināšanai, un devās Sjerranevadas kalnos, kur pie Amerikas pirmiedzīvotāju cilts pārstāves apguva aušanas tehniku, kuru viņa savukārt bija iemācījusies no savas vecvecmāmiņas. Viņiem tas lieliski padodas. Iespējams, ka tu esi par viņiem dzirdējusi.
– Nedomāju gan.
– Viens no viņu darbiem izstādīts Metropoles Mākslas muzejā Ņujorkā. Mani vecāki ir Alksnis un Elfa Vējaspārni.
Elizabetei sareiba galva.
– Alksnis un Elfa Vējaspārni?
– Jā, Vējaspārnu eksponāts! – Apjukusi Elizabete mirkšķināja acis, bet Dardedze ar izteiksmīgu kustību ielika rokas sānos un pavaicāja:
– Vai tiešām tu nezini nenieka, ja tas neskar akmeņus?
– Jūs maldāties. Es šo to zinu arī par aluviālajiem nogulumiem un pētu nesen kartēto okeāna gultni pie Vērtjūfolsas krasta, lai izprastu, kāpēc šajā reģionā veidojas tik spēcīgi cunami, – nospriedusi, ka šī būs pietiekami inteliģenta atbilde, Elizabete paziņoja.
Dardedze pavērās uz viņu, it kā Elizabete būtu runājusi viņai gluži svešā valodā.
– Jā, tu esi tieši tāda pati kā tēvs. Es atnesīšu tev vakariņas. Pirmīt es liku pavāram pagatavot vēl vienu ceptu kartupeļu porciju.
Elizabete gribēja pavaicāt, ko viesmīle bija domājusi, pieminot viņas tēvu. “Vai šī sieviete pazina viņu, kad mana ģimene dzīvoja šeit?”
Tomēr Elizabete bija guvusi rūgtu mācību – nekad nerunāt par Čārlzu –, tāpēc tikai pajautāja:
– Vai tad es nepasūtīju kartupeļu biezeni?
– Būs arī biezenis. Tu esi pavisam izģindusi.
To, ka nav izģindusi, Elizabete zināja skaidri. Viņa bija apaļīga. Pat ļoti apaļīga. Meitenei, kas uzaugusi Kalifornijā, kur valdīja slaiduma kults, apaļīgs augums bija trūkums, nemaz jau nerunājot par to, ka tas padarīja apģērbu iegādi par īstu problēmu. Ja bikses derēja gurnos, tad jostasvietā tās atkarājās. Elizabete nebija valkājusi pogājamu blūzi kopš vienpadsmit gadu vecuma, kad sāka nēsāt krūšturi ar C izmēra bļodiņām. Krustmāte apgalvoja, ka viņai ir mammas augums, savukārt tēvocis sacīja, ka viņai ir eksotiskas dejotājas figūra. Tēvocis nenojauta, ka viņa to dzirdējusi