Kārdinājums. Etīde tumšsārtos toņos. Kristīna Doda
Читать онлайн книгу.
ir tik daudz vērtīgu lietu! Jums noteikti ir ļoti laba drošības sistēma, – Aurora secināja.
– Jā, – Mārgarita strupi atbildēja. – Vai ir vēl kādi jautājumi? – Es vēlētos aplūkot mistera Hofa darbnīcu. Vai viņš ir pilsētā? – misis Denjelsa vaicāja.
Misters Denjelss pagalam saduga.
– Man liekas, ka pašlaik notiek viņa jaunāko darbu ceļojošā izstāde un viņš ir aizbraucis. Jebkurā gadījumā vienīgais cilvēks, kam atļauts ieiet viņa darbnīcā, ir viņa sieva. – Mārgarita pasmaidīja, manījusi misteru Denjelsu izslejamies. – Bredlijs ir jauks cilvēks, tomēr viņam kā jau māksliniekam ir zināmi untumi.
Gaisā izslējās un tika vēcināta roka.
Mārgarita atbildēja ar mājienu un uzrunāja pusaudzi:
– Jā, jaunais cilvēk?
– Cik jums gadu?
– Meison Jūdžīn Tērner! – šokētā māte apsauca atvasi, tomēr likās, ka arī viņa labprāt dzirdētu Mārgaritas atbildi.
– Ir jau labi, – Mārgarita mierinoši atbildēja. – Es esmu nodzīvojusi garu dzīvi un mierīgi varu atklāt savu vecumu. Man ir deviņdesmit viens gads.
– Oho! – jauneklis noelsās. – Superīgi!
Viesi iesmējās.
– Paldies, man arī tā liekas. Citādi nemaz nevar būt, – Mārgarita attrauca. – Vai ir vēl kādi jautājumi?
– Kāpēc misis Smita atveda jūs no Īrijas? Manuprāt, tas bija ļoti piemērots brīdis, tuvojās Otrais pasaules karš un tā tālāk, – ierunājās sieviete, kurai varētu būt nedaudz pāri četrdesmit un kura viesnīcā uzturējās viena un izskatījās pēc rakstnieces iesācējas.
Mārgarita nosprieda, ka no šīs sievietes labāk būtu izvairīties, jo rakstnieki nebeidzami melš niekus par darba sižetu.
– Jā, ļoti labs brīdis. Misis Smita paņēma mani līdzi, jo es izdarīju viņai pakalpojumu, – Mārgarita atbildēja un, pirms sieviete paspēja atvērt muti un pavaicāt, kas tas bija par pakalpojumu, pamāja apkalpotājiem, lai atver visas trīs stikla durvis.
Telpā iebrāzās Klusā okeāna vējš un izdzenāja visus jautājumus, kas vēl slēpās klausītāju prātu dzīlēs.
– Svaigā gaisā jūsu acis būs redzīgākas un vaigi uzziedēs kā rozes, – Mārgarita apmierināti noteica.
Visi izgāja uz terases un apbrīnā slavēja skaisto skatu, kas pavērās viņu priekšā. Gados jaunākie piesteidzās pie margām, lai pavērtos, kā piecdesmit pēdas zemāk pret klintīm triecas okeāna viļņi. Savukārt gados vecākie pieņēma apkalpotāju sniegtos vilnas pledus.
Viesi, kas šeit uzturējās jau vairākas dienas, ieradās, lai iepazītos un papļāpātu ar jaunpienācējiem un nobaudītu bezmaksas dzērienus – Vašingtonas apgabala vīnus, vietējo alu vai ūdeni.
Kā jau ierasts, Mārgarita izmantoja mirkli un ieklausījās okeānā.
“Jā, mazajai Megijai O’Braienai no Dublinas Īrijā bijusi laba dzīve. Patiešām ļoti laba dzīve.”
Viņa pastiepa roku un klusītēm paklaudzināja pa terases koka margām.
“Piesit pie koka.”
Mārgarita zināja, ka likteni nedrīkst izaicināt.
3
Šerifs Deniss Fosters kārtoja dokumentus, kas atradās uz rakstāmgalda.
No sekretāres nebija nekādas jēgas pat tad, kad viņš atradās birojā. Kamēr viņš bija piedalījies likumsargu konferencē Oklendā, Mona acīmredzot visu laiku bija lakojusi nadziņus, jo nepapūlējās salikt mapēs ne vietnieku iesniegtās atskaites, ne ienākušās vēstules un – Dievs, apžēlojies! – pat ne FIB ziņojumus.
Uz galda malas rēgojās viens no tiem ziņojumiem. Uz tik pazīstamās FIB veidlapas…
Kad Deniss uzsāka darbu tiesībsargājošajās iestādēs, viņa sapnis bija kļūt par FIB aģentu un apkarot noziedzību visā valstī. Tomēr viņš iestrēga Vērtjūfolsā, jo bija jārūpējas par mīļo māti. Viņš patiešām mīlēja savu māti, bet viņa ilgstoši slimoja, un drīz viņas balss skaņa likās tikpat neizturama kā nagu švirkstoņa pret tāfeli.
Nav nekāds brīnums, ka viņš apmeklēja ikvienu konferenci, kurai spēja izmānīt naudu.
Deniss sev atgādināja, ka viņš te ir galvenais. Būt kungam ellē noteikti bija labāk nekā kalpam paradīzē.
Viņš paņēma aploksni, noplēsa tai stūrīti, piepūta un izmakšķerēja no tās reklāmlapiņu ar kāda sieviešu modes žurnāla īpašo piedāvājumu.
“Kā gan es esmu iekļuvis sieviešu modes žurnāla adresātu sarakstā?”
Sūtījumu Deniss iemeta papīrgrozā, tad apdomājies izvilka to laukā un ielika dokumentu smalcinātājā. “Nevar taču pieļaut, lai Mona to pamana un izplata baumas, ka es valkāju sieviešu apakšveļu. Šajā pilsētā man to nepiedotu.”
Ziņojums joprojām gulēja uz galda stūra un gaidīja…
Viņš atcerējās laikus, kad ar skubu bija ķēris šos ziņojumus un pētījis, kas gan notiek šajā pasaulē. Viņš atcerējās arī to, kas notika pirms divdesmit trim gadiem, kad Čārlzs Beners nežēlīgi noslepkavoja savu sievu un vietējais FIB birojs vēlējās pārņemt šo lietu savā jurisdikcijā – tāpat kā Denisu, arī viņus garlaikoja piekrastē pastrādātie sīkie noziegumi –, bet viņš toreiz tikai nosmīnēja un paziņoja: “Nē, puiši, šī lieta ir manējā.” Deniss bija pietiekami gudrs, lai saprastu, ka šī skaļā, mediju uzmanību piesaistījusī slepkavība padarīs viņu slavenu visā apgabalā un arī plašākās tiesībsargu aprindās.
Un viņam bija taisnība. Vēlēšanu laikā viņš ik dienu atgādināja elektorātam, ka Čārlza Benera notiesāšana ir viņa nopelns, un pateicīgie cilvēki balsoja par viņu. Ikvienā konferencē kāds atcerējās Mistijas slepkavību un gribēja ar viņu pārrunāt izmeklēšanas smalkumus, ko Deniss labprāt arī darīja. Tomēr, gadiem ritot, aizvien mazāk un mazāk policijas virsnieku atminējās šo lietu un arī viņa vārdu.
Nē, viņš nealka, lai Vērtjūfolsā atkal tiktu pastrādāta kāda šausminoša slepkavība. Viņš to noteikti negribēja. Viņš tikai vēlējās, kaut cilvēku zināšanas sniegtos senākā vēsturē.
Ja viņš nejauši pieskartos ienākušo pasta sūtījumu kaudzītei, tad ziņojums nokristu uz grīdas un viņam tas nebūtu jāaplūko.
Un tomēr viņš zinātu, ka tas ir tur.
Deniss nespēja izprast, kāpēc viņu tas tik ļoti biedēja. Vairums ziņojumu bija papīra izniekošana. Iespējams, ka tas nav nekas vairāk kā tikai atgādinājums uzmanīt no Kanādas piekrastē ieplūstošās kontrabandas narkotikas. It kā viņš pats to nezinātu.
Viņš pastiepa roku, paņēma ziņojumu un izlasīja pirmo rindiņu.
Sataustījis krēslu, viņš pavilka to tuvāk rakstāmgaldam un smagi atkrita tajā.
Slepkavība. Patiesībā veselas četras – noslepkavota māte, aukle, kāda bāra īpašnieks, kas pagadījies tuvumā, un bērns, vārdā Kārters.
Slepkavība Sanfrancisko. Pastrādāta, kamēr Fosters atradās konferencē Līča reģionā.
Uzbrukumi notika aizvien biežāk un kļuva arvien nežēlīgāki. Tas noteikti ir sērijveida slepkava. Lai kas arī viņš būtu – vairums sērijveida slepkavu bija vīrieši