Asara zirnekļa tīklā. Nora Robertsa
Читать онлайн книгу.
brālēns no mammas puses. Viņu sauc Billijs Ērls Larū. Viņš un Megija… tā ir Bērka jaunākā māsa… viņi vada vienu no tām noliktavām. Nu, tādu, kurā cilvēki uz mēnesi atstāj glabāšanā mēbeles vai mašīnas, vai ko nu katrs. Abiem klājas gluži labi.
– Priecājos to dzirdēt.
– Jūs runājat kā patiešām laba kaimiņiene. – Takera smaids bija viegls un maigs, tas līdzinājās ūdenim turpat blakus. – Noteikti pasveiciniet no manis Bērku, kad runāsiet ar viņu.
Lai arī Takers bija vairākas collas garāks, Kerolaina tomēr pamanījās paraudzīties uz viņu no augšas. – Šķiet, mēs abi zinām, ka no tā nebūs visai daudz labuma. Un, manuprāt, ir īstais brīdis, lai jūs pazustu no mana īpašuma, mister Longstrīt. Ja vēlēsieties vēl kādu citu reizi sēdēt un vērot ūdeni, lūdzu, atrodiet kādu citu vietu, kur to darīt.
Pagriezusies Kerolaina paspēra divus soļus, kad viņu sasniedza Takera sauciens. Un, sasodīts, viņš zobojās. – Mis Veiverlija? Laipni lūgta Inosensā! Jums būs lieliska diena, vai dzirdat?
Kerolaina turpināja iet. Un Takers, kā jau piesardzīgs cilvēks, nogaidīja, līdz viņa vairs nevarēja to dzirdēt, un tad ļāvās smiekliem.
Ja vien Takers neatrastos līdz pat kaklam plūstošajās smiltīs, viņš ļoti labprāt paķircinātu šo jauko meiteni no ziemeļu štatiem. Un viņa noteikti liktu viņam sajusties labāk.
Eda Lū bija savu panākusi. Padzirdēdama, ka Takers vedis to palaistuvi Krisiju Fuleri uz Grīnvilu pusdienās un uz kino, viņa satrakojās un sarīkoja skandālu, tādēļ baidījās, ka būs visu sabojājusi. Taču izskatījās, ka vismaz vienu reizi neciešamais raksturs ir izdarījis viņai pakalpojumu.
Tā scēna kafejnīcā un tas, ka viņa publiski pazemoja Takeru, puisi pārliecināja tikpat noteikti, kā vērsi pārliecina paraustīšana aiz misiņa riņķa nāsīs.
Protams, viņš pūlējās ar saldu valodu nogludināt asumus un tikt nost no āķa. Takeram Longstrītam bija veiklākā mēle visā apkārtnē. Taču šoreiz viņam neizdosies tikt sveikā cauri. Viņa bija apņēmusies jau pavisam drīz dabūt gredzenu pirkstā un laulības apliecību rokā. ”Kad es ievākšos lielajā mājā, neviens visā Inosensā vairs par mani pašapmierināti nesmīnēs.”
Un viņa, Eda Lū Hetingere, kas izaugusi netīrā lauku saimniecībā, kur pagalmā klukstēja netīras vistas un virtuvē allaž oda pēc cūku taukiem, turpmāk valkās smalkus apģērbus, gulēs mīkstā gultā un baudīs franču šampanieti brokastīs.
Viņai Takers bija mīļš. Patiešām. Taču viņas alku pilnajā sirdī vēl vairāk vietas bija Takera mājai, viņa uzvārdam un bankas kontam. ”Un uz Inosensu es braukšu garā, sārtā Cadillac automobilī. Es vairs nelocīšu muguru pie Lāšona veikala kases, vairs nekrāšu katru grasi, lai varētu palikt īres dzīvoklī un nebūtu jādzīvo mājās, kur tētis mani var gan iekaustīt, gan greizi skatīties uz mani. Eda Lū būs Longstrīta.”
Iegrimusi reibinošajās fantāzijās, Ed Lū apturēja savu sagrabējušo septiņdesmit piektā gada Impala automobili ceļa malā. Viņa nebrīnījās par to, ka Takera zīmītē mudināts ierasties tieši dīķa malā. Viņai tas likās mīļi. Eda Lū bija iemīlējusies – cik nu viņas skopā sirds to ļāva –, jo Takers bija liels romantiķis, nevis tāds rupeklis kā daži no tiem, kas pulcējās pie Makgrīdija un izrādīja nepārprotamu interesi par viņu. Turklāt viņš atšķirībā no vairuma citu vīriešu, ar kuriem Eda Lū bija iesaistījusies kādās attiecībās, necentās vienmēr uzreiz iekļūt viņai biksītēs.
Nē, Takeram patika sarunāties. Lai gan lielāko tiesu nesaprazdama, par ko viņš vispār runā, Eda Lū tik un tā prata novērtēt šādu izturēšanos.
Un viņš neskopojās ar dāvanām. Smaržas, ziedu pušķi. Reiz pēc pamatīga ķīviņa Eda Lū teju vai spaiņus pieraudāja un tika pie īsta zīda naktskrekla.
Kad viņi būs apprecējušies, viņai būs pilna atvilktne ar tādiem, ja vien viņa pati to vēlēsies. Un viņai piederēs arī American Express kredītkarte.
Pilnmēness dāvāja pietiekami daudz gaismas, tālab Eda Lū nemaz neieslēdza lukturīti – nevēlējās sabojāt noskaņojumu. Viņa uzbužināja garos, blondos matus, bet pēc tam nostiepa uz leju savu jau tā mazītiņo krekliņu, lai pilnīgās krūtis būtu labāk saskatāmas. Miniatūrās sārtās īsbikses mazliet griezās kājstarpē, taču Eda Lū sprieda, ka radāmā efekta dēļ to ir vērts pieciest.
”Ja es savas kārtis izspēlēšu pareizi, Takers jau pavisam drīz mani atbrīvos no šīm biksēm.” Jau iedomājoties vien par kaut ko tādu, viņa kļuva mikla. Neviens to neprata darīt tā, kā to darīja Takers. Un reizēm, kad tas notika, Eda Lū pat aizmirsa domāt par viņa naudu. Un šonakt viņa vēlējās sajust Takeru sevī. Ne jau tikai tāpēc, ka ārā nodarboties ar kaut ko tādu bija īpaši uzbudinoši, bet arī tāpēc, ka bija īstais laiks. ”Ja paveiksies, tad mans apgalvojums par grūtniecību kļūs par patiesību ātrāk, nekā pienāks rīts.”
Viņa gāja caur gaļīgajām lapām, vīnstīgām, mitruma smaržas, sausserža aromāta un sava parfīma ieskauta. Mēnessgaisma veidoja kustīgus attēlus viņai pie kājām. Kā jau laukos dzimušu un laukos augušu meiteni, Edu Lū nebiedēja naksnīgās skaņas – varžu plunkšķināšanās un kurkstēšana, purvāja zāļu čaukstēšana, cikāžu metāliskā dziesma vai pūču spokainā ūjināšana.
Eda Lū pamanīja dzeltenu spīdumu. Tās droši vien bija kāda jenota vai lapsas acis. Tās pazuda, kad viņa piegāja tuvāk. Zālē iepīkstējās kāda sīka radība, kas nupat bija kļuvusi par medījumu. Eda Lū nāves kliedzieniem nepievērsa lielāku uzmanību kā Ņujorkas iedzīvotājs sirēnu gaudošanai.
Gan pūcēm, gan lapsām šī bija piemērota vieta naksnīgām medībām. Viņa bija pārāk pragmatiska, lai arī sevi pieskaitītu pie potenciālajiem upuriem.
Soļi uz mīkstās zemes un purva zālēm bija gandrīz nedzirdami. Viņu apspīdēja sudrabaina mēnessgaisma, padarot ādu, kuru viņa ar gandīz reliģisku dedzību kopa, līdzīgu cēlam marmoram. Viņa smaidīja, pārliecināta par savu uzvaru, un viņas seja likās īpaši skaista.
– Taker? – viņa ierunājās mazas meitenītes balsī, kādu izmantoja, kad vēlējās pielabināties. – Piedod, ka esmu nokavējusies, mīļais.
Pie dīķa Eda Lū apstājās. Lai gan naktī spēdama redzēt tikpat labi kā kaķis, viņa nemanīja neko, izņemot ūdeni, akmeņus un bagātīgu augu klājienu. Viņa savilka lūpas, izbojājot skaistumu sejā. Eda Lū tīšām bija ieradusies ar nokavēšanos, jo vēlējās likt Takeram pasvīst desmit vai piecpadsmit minūtes.
Eda Lū īgni nopūtās un apsēdās uz kritušā koka stumbra, kur tikai pirms dažām stundām bija sēdējis Takers. Taču Takera klātbūtni viņa nejuta. Bija tikai aizkaitinājums par to, ka viņa kā muļķe atskrējusi, tiklīdz viņš pamājis ar pirkstu. Turklāt viņš to nebija izdarījis personīgi, bet ar īsas zīmītes palīdzību.
”Pusnaktī tiekamies pie Maknēru dīķa. Mēs visu nokārtosim. Es vēlos kādu brīdi pabūt ar tevi divatā.”
”Vai tad tas nav tieši Takera garā?” prātoja Eda Lū. ”Viņš liek man atmaigt, sastāsta, cik ļoti vēlas pabūt ar mani divatā, bet pēc tam sadusmo, jo nespēj ierasties laikā.”
Viņa nolēma, ka gaidīs piecas minūtes. ”Es atvēlēšu Takeram tieši tik daudz, pēc tam taisnā ceļā braukšu augšup pa ceļu, iekšā pa tiem skaistajiem vārtiem un apstāšos pie lielās mājas. Es jau nu parādīšu Takeram Longstrītam, ka tā vis nedrīkst rotaļāties ar manām jūtām.”
Skaņa, kas bija tik klusa kā čuksts, lika Edai Lū pagriezties.