Asara zirnekļa tīklā. Nora Robertsa
Читать онлайн книгу.
– Tu viņu sodi par jebko?
– Nu taču, Takij. – Drīzāk sāpināts nekā aizskarts, Bērks piecēlās kājās. – Viņš bija sarīkojis īstu elli, turklāt bija pārāk apreibis, lai sēstos pie stūres. Iedomājos, ka viņam derētu izgulēties. Pagājušajā reizē, kad es aizvedu viņu uz mājām, mis Dela ārdījās kā pats nelabais.
– Jā. – Takers mazliet atslābinājās. Bija draugi, bija ģimene un arī Bērks, kurš it kā piederēja pie abām grupām. – Kur viņš ir tagad?
– Turpat kamerā. Mokās ar paģirām. Iedomājos, ka tu varētu viņu aizvest uz mājām, ja reiz esi te. Vēlāk varēsim aizgādāt arī viņa mašīnu.
– Es esmu tev pateicību parādā. – Šie klusie vārdi slēpa dziļu vilšanos. Dveins jau divas nedēļas bija mēģinājis dzīvot skaidrā; pēc viena šāda atkritiena sekos garš, slidens ceļš atpakaļ. Takers piecēlās un izņēma naudasmaku. Viņam aiz muguras aizcirtās durvis, nošķindinādamas glāzes, kas atradās plauktos. Takers ieraudzīja Edu Lū Hetingeri un saprata, ka ir iekļuvis nepatikšanās.
– Gļēvais izdzimteni! – viņa spļaušus izspļāva šos vārdus un metās viņam virsū. Ja Bērks nebūtu saglabājis izcilo reakciju, kas vidusskolas laikā nodrošināja viņam sporta zvaigznes slavu, Takera sejai nāktos ciest.
– Rāmāk, rāmāk… – Bērks bezpalīdzīgi sacīja, bet Eda Lū cīnījās kā lūsis.
– Tu iedomājies, ka vari mani tā vienkārši aizmest projām?
– Eda Lū, – pieredzes mācīts, Takers runāja klusi un mierīgi. – Ieelpo dziļi. Tu nodarīsi sev sāpes.
Viņa pasmīnēja, atklādama skatienam mazos zobus. – Es grasos nodarīt sāpes tev, draņķa zebiekste!
Bērks negribīgi ieņēma savu šerifa lomu. – Meitenīt, tev jāsaņemas, vai arī es tevi nogādāšu cietumā. Tavs tētis par to nepriecāsies.
Viņa caur sakostiem zobiem nošņāca: – Es tam kuces dēlam nepielikšu ne pirksta. – Kad Bērka tvēriens atslāba, viņa izslīdēja no šerifa rokām un sakārtoja drēbes.
– Ja tu vēlies par to parunāt… – Takers ieteicās.
– Jā, mēs par to parunāsim, labi. Tas notiks šeit un tūdaļ. – Viņa apgriezās riņķī. Pārējie apmeklētāji vai nu cītīgi vēroja notiekošo, vai arī izlikās neko neredzam. Uz viņas rokām nodžinkstēja krāsainās plastmasas aproces. Seja un kakls bija gluži spīdīgi no sviedriem. – Un tu paklausīsies, vai saprati? Man patiešām ir kaut kas sakāms misteram Varenajam Longstrītam.
– Eda Lū… – Takers, izmantojot gadījumu, pieskārās viņas rokai. Eda Lū ar delnas virspusi iesita viņam pa zobiem. – Nē. – Slaucīdams muti, Takers atvairīja Bērku. – Lai viņa izsaka visu, kas uz sirds.
– Un es tieši tā arī darīšu. Labi. Tu taču teici, ka mani mīli…
– To es nekad neesmu sacījis. – Un par to Takers varēja justies pārliecināts. Pat kaisles augstākajos brīžos viņš allaž uzmanījās ar vārdiem. Jā, kaisles brīžos jo īpaši.
– Tu liki man noticēt, ka tā ir, – viņa uzkliedza Takeram. Parfīmu ar pūdera smaržu, ko viņa bija lietojusi, pārmāca karstu sviedru un nevaldāmu emociju dvesma, tai sajaucoties ar kādu šķebīgi saldenu smārdu. Takeram tas saistījās ar nāvi, kas tikko aizvedusi kādu savā valstībā. – Tu man pielabinājies, lai tiktu manā gultā. Tu teici, ka es esmu tieši tā sieviete, kuru tu allaž esi gaidījis. Tu teici… – Uz viņas vaigiem jaucās asaras ar sviedriem, izpludinot skropstu tušu un veidojot tumšas svītras pie acīm. – Tu teici, ka mēs apprecēsimies.
– Nu nē! – Takers parasti centās apvaldīt savu dedzīgo raksturu, taču tagad tas pamazām sāka izlauzties. – Tā bija tava ideja, mīļumiņ. Taču es sacīju, ka tu vari kaut vai izstiepties, bet tas nenotiks.
– Ko tad lai meitene domā, ja tu ar vieglu roku dāvini ziedus un pērc dārgus vīnus? Tu apgalvoji, ka es tev esmu svarīgāka par jebkuru citu.
– Un tā arī bija. – Takers par to nemeloja. Viņš tā allaž jutās.
– Tev nav svarīgs nekas un neviens cits, izņemot Takeru Longstrītu. – Eda Lū pietuvināja seju Takeram un runāja, siekalām šķīstot. Redzot viņu tādu, zuda jebkādas jaukas jūtas, un Takers sāka brīnīties, kā gan viņa varējusi būt viņam svarīga. Turklāt Takeram derdzās tas, ka viens otrs no puišiem, kuri sēdēja pie savām dzēriena glāzēm, sāka bikstīties ar elkoņiem un klusi smieties.
– Tad jau būs labāk, ja iztiksi bez manis, ko? – Takers uzmeta uz letes divas naudaszīmes.
– Un tu iedomājies, ka tik viegli tiksi cauri? – Edas Lū roka dzelžaini bija pieķērusies Takeram. Viņš juta, kā trīc sievietes muskuļi. – Tu iedomājies, ka vari no manis atbrīvoties tikpat viegli kā no visām pārējām? – ”Lai es esmu nolādēta, ja to pieļaušu! Ne jau gadījumā, kad visām savām draudzenēm jau esmu paguvusi dot mājienus par gaidāmajām kāzām. Ne jau gadījumā, kad aizbraucu to gaisa gabalu uz Grīnvilu, lai aplūkotu tās skaistās līgavu kleitas.” Eda Lū zināja, pavisam skaidri zināja, ka jau tagad puse pilsētas iedzīvotāju par viņu zobojas. – Tev ir pienākums pret mani. Tu man šo to solīji.
– Atgādini man kaut vienu šādu solījumu! – Nu jau Takera dusmas uzvilnīja ar īstu spēku. Viņš atbrīvoja savu roku no Edas Lū tvēriena.
– Es gaidu bērnu! – Izmisums Edai Lū šos vārdus lika izrunāt, īsti neapdomājoties. Gluži apmierināta viņa saklausīja, kā čuksti pārskrien no viena nodalījuma uz nākamo, bet Takers kļuva pavisam bāls.
– Ko tu sacīji?
Edas Lū mute savilkās nežēlīgā smaidā. – Tu skaidri dzirdēji, ko teicu, Takij. Un būs labāk, ja izlemsi, ko tagad iesāksi. Paslējusi galvu gaisā, viņa pagriezās un izbrāzās no telpas.
Takers mazliet nogaidīja, līdz atkal sajutās puslīdz normāli.
– Oi, oi, oi… – Džosija noteica, plati uzsmaidīdama pārējiem ēdājiem, kas visu vēroja ar ieplestām un izbrīnā izvalbītām acīm. Viņa satvēra brāļa roku. – Es esmu gatava saderēt uz desmit dolāriem, ka viņa melo.
Joprojām grīļodamies, Takers cieši raudzījās uz māsu. – Ko? – Ja viņa ir stāvoklī, tad esi arī tu. Tas taču ir pasaulē senākais sieviešu gājiens, Takij! Neuzķeries uz kaut kā tāda.
Takeram bija nepieciešams padomāt un, lai to darītu, pabūt vienam. – Tu paņemsi Dveinu no cietuma, labi? Un aizvedīsi Delai visu, ko viņa prasīja.
– Kāpēc mēs nevarētu…
Bet Takers jau gāja projām. Džosija nopūtās, domādama par to jezgu, kas tagad sāksies. Brālis pat nebija viņai pateicis, ko Dela vēlējusies.
OTRA NODAĻA
Dveins Longstrīts sēdēja vienā no pilsētas divām cietuma kamerām un gaudoja kā ievainots suns. Trīs aspirīna tabletes, ko viņš jau bija iedzēris, nekādu efektu vēl nedeva, un galvā rūca īsta ķēdes zāģu armija, turklāt aizvien vairāk tuvodamās smadzenēm.
Viņš atlaida rokas no galvas tikai uz brīdi, lai iedzertu kafiju, ko Bērks bija viņam sagādājis. Pēc tam viņš atkal cieši satvēra galvu, it kā baidīdamies, ka tā varētu gluži vienkārši novelties no pleciem, un pa daļai arī cerēdams, ka tas patiešām notiks.
Kā jau parasti pirmajās stundās, kad bija pamodies pēc kārtējās uzdzīves, Dveins nicināja sevi. Viņam riebās apziņa, ka