Lielpilsētas lelle. Anna Mičela
Читать онлайн книгу.
iedarbību, arī šo E raksturo dramatiskas garastāvokļa svārstības. Kad Eliota nav tuvumā, mēs ar Benu viņu mēdzam saukt par Ēzeli.
Viņa banda ir tik ievērojama, ka pat bija pieminēta slavenajā laikraksta “Advertising Age” rakstā par mūsu aģentūrai piešķirto godalgu. Precīzs citāts no raksta: “Pateicoties radošajam direktoram Eliotam Fordam un viņa testosterona pilnajai radošajai komandai, šajā modernajā pilsētas centra reklāmas aģentūrā puišu līga ir vadībā.”
Testosterons, patiešām. “Schmidt Travino Drew” aģentūrā jau tā ir maz sieviešu, un radošajā nodaļā es esmu vienīgā. Vēl šeit ir tā maita Peitone, bet viņa ir producente, kas vairāk ir radošais atbalsts, tādēļ viņa īsti neskaitās. Un tad vēl ir praktikante Džīna, kas tika paaugstināta amatā, bet visi joprojām viņai tikai liek pienest kafiju, tādēļ viņa pavisam noteikti neskaitās. Es lepojos ar savu šībrīža amatu, bet šādā aģentūrā ir diezgan daudz cilvēku, kas nevar vien sagaidīt, kad man paslīdēs kāja. Ļoti iespējams, šajā stikla un metāla klātajā birojā es šobrīd esmu vienīgā, kas strādā, kamēr pārējā radošā komanda ļoti radoši iedzer.
Aiziet, Ben. Kāp laukā no lifta un nāc pie Kejas. Parādi savu seksīgo augumu! Lai gan man īsti nav nekā, ko rādīt viņam pretī.
Varētu aiziet parakņāties pa Eliota kabinetu, varbūt kāda no fotogrāfiju grāmatām mani iedvesmos. Viņam ir veseli trīs grāmatplaukti ar tādām, turklāt uz akrilstikla kafijas galdiņa vēl ir divas grāmatas par japāņu animācijas filmām, viena par ielu mākslu un vairāki sējumi ar mākslas kailfoto, tetovējumiem, dekoratīvām rotaļlietām, burleskas dejotājām un 80. gadu videospēļu dizainu. Man nepatīk atrasties viņa kabinetā – noteikti negatīvas asociācijas bieži saņemtās skarbās kritikas dēļ, bet, ak, kā man patīk šie “Eames” krēsli. Ieslīgstu vienā no tiem un sāku šķirstīt grāmatu par animācijas filmām, meklējot kādu vizuālu risinājumu, kas palīdzētu Benam ar “Little Kitty” reklāmas attēlu. Vēl pirms pāris stundām, kamēr saņēmām darba norādījumus, viņš sēdēja šajā pašā krēslā. Uz krēsla atzveltnes joprojām var just viņa smaržu – “Axe Pheonix” aromāts… mmmm. Aizveru acis un iztēlojos Bena garo, atlētisko augumu, stingros muskuļus… viņa spurainos smilškrāsas matus… un viņa skatienu, kas reizē ir gan biedējošs, gan rotaļīgs. Iedomājos viņa patīkamos smieklus – tie ir tik silti, tik nesamāksloti kā ciešs apskāviens, kurā tiec pacelts virs zemes. Man tik ļoti tāds būtu noderējis pēc šodienas morālās kratīšanas šai pašā kabinetā.
Tas bija tik apkaunojoši! Kādēļ DžonDžošDžejam vajadzēja ienākt tieši tajā brīdī, kad Eliots mums klāstīja, ka varētu uz ielas atrast narkomānus, kas paveiktu darbu labāk nekā mēs? Un tad tie glupie tizleņi vienkārši devās spēlēt videospēles, it kā neko nebūtu dzirdējuši. Turklāt tā vietā, lai dotu mums kādu padomu, tas Ēzelis pagriezās pret viņiem un sāka stāstīt par savu sīciņo videokameru, ko par milzu naudu nopircis Tokijā. Vai, kā viņš tik pieticīgi izteicās – par lielāku summu, nekā jebkurš no mums nopelna mēnesī. Kā parasti, šie puišeļi tūdaļ metās apbrīnot E un viņa jauno rotaļlietu. Goda vārds, iegūt pašu svaigāko tehnoloģiju brīnumu, vislabāk tādu, kas vēl nav pieejams tirgū, ir vīrieša dzīves lielākais piepildījums.
– Tai ir “Carl Zeiss” lēca, – lielījās Eliots, – tādēļ video kvalitāte ir neticama. Tā ir mazākā kamera pasaulē, neviens to pat nepamanītu.
Viņš noklikšķina kaut ko savā datorā. – Šo es nofilmēju pirms divām minūtēm.
Nākamajā mirklī Eliota milzīgajā ekrānā es ieraudzīju sevi – biedējoši palielinātu un ar golfa bumbiņas izmēra sviedru lāsēm uz pieres, kamēr mēs ar Benu tikām strostēti par savu iepriekšējo partiju “Little Kitty” reklāmu. Mani sasvīdušie, pieplakušie mati. Kreisais vaigs dīvaini ieliekts, jo no uztraukuma to košļāju. Esmu sarāvusies, it kā būtu tikko pieķerta, mēģinot nozagt desmit pārus “Victoria’s Secret” apakšveļas.
– Izskatās, ka mūsu Īpašā K2 cieš no alerģiskas reakcijas, – viens no DžonDžošDžejiem iesmējās. Tam pievienojās nākamais: – Alerģija pret lieliem suņiem, kaķīt? – Un tie visi izplūda smieklos… par mani. Man bija izdevība atbildēt ar kādu ironisku repliku, lai uzveiktu viņus pašu spēlē, bet es kārtējo reizi nespēju izspiest pat pušplēstu vārdu. Paldies Dievam, vismaz Bens nav uz mutes kritis. Viņš mazināja apkaunojošo situāciju ar pavisam bezrūpīgu, asprātīgu piezīmi: – Oho, Keja, nebiju pamanījis, ka tev ir tik glītas poras! – Maza uzvara, kaut pārējo dienas daļu jutos kā pilnīga neveiksminiece.
Reizēm Bens mēdz biedroties ar šiem puišiem, taču es zinu, ka viņš tiem neļaus sevi mainīt. Bens ir vienkāršs lauku puisis. Viņš paliks uzticīgs savām saknēm. Un, cerams, arī man. Kādu dienu viņš sapratīs, ka vēlas mūsu profesionālo sadarbību pavērst vairāk horizontālā virzienā. Esmu par to pārliecināta.
Klik, klik skaņa atsauc mani atpakaļ realitātē. Eliota kamera! Kur tā ir noslēpta? Kaut tā nebūtu ieslēgta! Ar acīm drudžaini pārmeklēju Eliota nepieklājīgi milzīgo kabinetu. Tā nolādētā kamera varētu būt jebkur!
Klik, klik. Atkal tā skaņa.
Ja nu Eliots ar savu uzticamo puišu līgu mani šobrīd vēro un smejas kā kutināti? Ja nu video, kurā es ošņāju Eliota krēslu, tiek nopludināts internetā? Pēkšņi kaut kas pieskaras manai kājai, un es ieraugu uzvelkamu robotiņu – klikšķēšanas vaininieku. Fū! Būšu to nejauši nogrūdusi no galda.
Pārkāpju pāri rotaļlietai, pagrābju pāris grāmatas uz steidzīgi laižos prom no kabineta. Līkumojot starp darba kabīnēm, pamanu uzvelkamu robotiņu uz Džoša galda. Un arī uz Džeja galda – tieši tādu pašu. Hmmm. Interesanti, viņi vienmēr bijuši pilnīgi vienādi vai arī tādi kļuva, kad sasodīti slavenais radošais direktors Eliots pieņēma viņus darbā? DžonDžošDžeja acīs dižais E ir kā dievība. Man negribot jāatzīst, ka viņa personība ir savādi pievilcīga. Bet, par laimi, uz mani viņa spējas neiedarbojas. Vai varbūt viņš nemaz negrib mani iekļaut savā elitārajā grupā, kas seko visām laikrakstos “Spin” un “Details” aprakstītajām tendencēm kā, piemēram, īpaši retu alus šķirņu baudīšana.
Bet tas darbojas. Šķiet, viņus interesē tikai videospēles un indie mūzika, taču tajā pašā laikā viņi saņem godalgas par “Superfine” un “Atlantis” reklāmām. Katru reizi, kad redzu viņus kopā ar kādu sievieti (tās pāris reizes, kad man ir bijis brīvs brīdis aiziet uz “Caurumu”), es jūtos satriekta. Šādas sievietes – skaistas, pašpārliecinātas un vienmēr soli priekšā notiekošajam – es mēdzu redzēt visapkārt, bet nekad – savā spogulī.
Bens vienmēr zina, kad jūtos neērti. Kamēr pārējie puiši flirtē ar šīm supersievietēm, Bens apsēžas man blakus. Taču viņš nevienu pašu reizi nav mēģinājis man tuvoties. Es par to žēlojos katru reizi, kad runāju ar Kelliju. Varbūt man vajadzētu viņai piezvanīt. Es zinu, ka vilcinu laiku, bet tā taču arī ir daļa no radošā procesa, vai ne?
Kad esmu atpakaļ pie sava galda, manā telefonā gaida īsziņa: “Sveika vēlreiz. Kā iet ar kaķu aprakstīšanu?” Jēziņ! Tā ir jau trešā īsziņa no Uzvalka. Es negrasos atbildēt. Viņš tiešām domā, ka esmu tik bezatbildīga un mani nepārtraukti vajag pieskatīt? Es vēsā mierā tikšu galā ar uzdevumu. Labojums – mēs abi ar Benu to paveiksim. Un tad visas viņu riebīgās piezīmes būs kaķim zem astes.
Paskatos pulkstenī. Pusdeviņi. Benam jau vajadzēja būt šeit. Kas notiek? Un cik, ellē ratā, rāda pulkstenis Parīzē? Kopš Kela pārcēlās turp, lai studētu mākslas vēsturi, es vairs nesaprotu,
Vārdu spēle, izmantojot Kejas vārdu un preču zīmi “Kellogs Special K”.