Lielpilsētas lelle. Anna Mičela
Читать онлайн книгу.
uz šo nakti atstāju aģentūru aiz muguras. Kuru katru brīdi ēkas parādes durvīs uzradīsies Uzvalks. Viņu šis skats – es uz sabrukuma robežas – noteikti uzjautrinātu. Birojā visiem ir ļoti savāda, neveselīga humora izjūta. Sāku domāt, ka varbūt vajadzēja pieņemt darbu kādā mazāk atpazīstamā aģentūrā. Ne tik skarbā kā “Schmidt Travino Drew”. Vietā, kur visi strādā pie mazgāšanas līdzekļu reklāmām un aizrautīgi apspriež, vai mammas, mazgājot veļu, dod priekšroku ābolu vai ziedu aromātam. Esmu dzirdējusi, ka Manhetenas centrā tādu netrūkst.
Salīdzinot ar manu ikdienu, tā izklausās kā patīkama atpūta.
Dažu mēnešu laikā kopš sāku šeit strādāt, es uzzināju, ka naktī Ķīniešu kvartāls kļūst kā izslaucīts – ļoti neomulīga gaisotne meitenei no priekšpilsētas, vienatnē ejot mājās. Mana mīļākā sīkumu bodīte stāv aizvērtiem slēģiem. Vēl pirms divām dienām pusdienu pārtraukumā mēs ar Benu tur bijām. Es rādīju viņam tirkīza krāsas pili, ko biju noskatījusi jau pirmajā dienā. Astoņdesmit dolāri šķiet pārāk daudz par nieciņu, kura izgatavošana kādā Ķīnas rūpnīcā noteikti izmaksā tikai vienu dolāru. Taču pilij ir aizsarggrāvis un tornis, kurā viegli iedomāties princesi. Rādīju Benam pils dizaina nianses, viņš to paņēma rokās un brīdi pagrozīja – uz mirkli jau domāju, ka viņš man to nopirks. Tas būtu jauki no viņa puses. Bet tā vietā viņš teica: “Keja, tev ir laba gaume. Tu varētu būt gan rakstniece, gan mākslinieciskā vadītāja.”
Nospriedu, ka arī tas ir jauks žests. Kādēļ? Jo iegalvoju sev, ka tas ir lielākais kompliments, kāds iespējams darbiniekiem reklāmas jomā. Un tādēļ, ka esmu bezcerīga.
Es eju, cik ātri vien kedas mani nes, taču apledojušo ietvju dēļ tas nav nekāds lielais ātrums. Tieku garām bodītei un dodos garām slēgtajam gaļas tirgum. Visticamāk, nabaga cūciņas joprojām karājas skatlogos, pakārtas virvē aiz kaulainajām kājām, taču gaismas ir izslēgtas, un nevienam nav jāredz šīs asiņainās ainas.
Esmu nepārprotami izsalkusi, jo cūkas man liek domāt par šķiņķi, un mans vēders ierūcas, pievēršot sev uzmanību.
Uz ielas viss ir tumšs, taču ēku augstākie stāvi ir izgaismoti. Iedomājos ģimenes, sēžam ar rīsu bļodiņām – cik naivi, tās noteikti ir kastes ar picu – un skatāmies realitātes šovus. Sapnis par Ameriku. Bet kā gan es varu tiesāt citu sapņus, ja iepriekšējās stundas laikā izrādījās, ka visi mani sapņi ir veltīgi, bērnišķīgi un smieklīgi.
Jēziņ, Keja, pārstāj.
Izmisuma brīžos ir grūti būt rakstniecei. Angļu valodā ir pārāk daudz vārdu, kas apraksta neveiksmi.
Varbūt ēdiens to vērsīs par labu. Tuvumā jābūt tai ēstuvei, par ko visi runā – nūdeļu restorāns, kas apzināti noslēpts tūristu acīm. Nolemju to atrast. Cerams, ka tur ir arī bārs, kurā varēšu pabūt viena, ievīstījusies savā virsjakā. Silts un ogļhidrātiem pārpilns ēdiens vismaz atrisinās manu steidzamāko problēmu – izsalkumu. Pēc tam varu mēģināt tikt galā ar to, ka vienīgais vīrietis, ko jebkad esmu mīlējusi, tikko “ShoutOut” video sūcās ar kolēģi. Striptīza klubā. Otrdienas vakarā.
Vai šis ir viens no tiem gadījumiem, kad nepieciešama speciālista konsultācija? Vai uzreiz jādodas skaidrot attiecības uz sarunu šovu? Man ir 24 gadi. Nāku no kārtīgas ģimenes. Skolā biju teicamniece. Kaut arī mans dzīvoklis nav lielāks par treilermāju, tas atrodas virs vīna bāra, tādēļ man pienākas pāris punkti par izsmalcinātību. Pagaidām vēl gluži neesmu sarunu šovu izejmateriāls.
Paeju garām Kanāla ielai, turpinu iet taisni un tad nogriežos kādā sānieliņā.
Nejauši dzirdēju, kā Eliots nesen stāstīja saviem puišiem par šo vietu. – Nūdeles ir jaunākais modes kliedziens, – viņš paziņoja. – Cilvēki no visas Manhetenas plūdīs uz šo ēstuvi. Jums jāpagūst to apmeklēt, pirms ziņkārīgo pūļi to sabojā.
Vairāk izklausījās pēc pamācības, nevis ieteikuma. Eliota īpašie padomi, kā būt stilīgam. 1. noteikums: Kad vietu atklāj pārējā sabiedrība, viss labais tajā ir zudis. 2. noteikums: Cilvēkiem no šīs pelēkās masas nav vietas “Schmidt Travino Drew & Partners” aģentūrā.
Tad jau man paveicies, jo šovakar esmu viena un nepārstāvu nekādas masas.
Priekšā redzu atvērtā restorāna gaismas. Ielas galā redzams melns limuzīns, tam priekšā apstājas taksometrs. Kad atveras tā durvis, uz brīdi sastingstu – it kā kāds no desmit cilvēkiem, ko pazīstu visā pilsētā, pēkšņi būtu nolēmis apmeklēt tieši šo restorānu. Taču manas smadzenes ir pārgurušas. Viss, kas bija zināms un saprotams manā dzīvē – Bens, darbs, dzīve Ņujorkā – nu ir izkūpējis gaisā. Iespēja uzskriet virsū kādam pazīstamam cilvēkam šķiet pilnīgi loģiska.
Uz ietves izkāpj trīs meičas un viens puisis. Visi skaļi smejas un izskatās jau iedzēruši pa glāzītei. Es nepazīstu viņus, taču labi zinu šādus cilvēkus. Visām meitenēm kājās ir pieguloši džinsi un zābaki līdz ceļgaliem. Divām mati saņemti augstā mezglā, trešajai ir bize, kas sniedzas līdz pašai pēcpusei. Vienvārdsakot: moderni. Puisis maksā taksometra šoferim ar banknoti no bieza žūkšņa, ko izvilka no kabatas. Zem viņa dizainera uzvalka piedurknēm var tik tikko saskatīt rozā aproces.
Es apstājos un paslēpjos ēkas mestajā ēnā. Ļaušu viņu jautrajai četrotnei ieiet restorānā pirms manis.
Ko teiktu Kela, ja mani šobrīd redzētu? Man vajadzētu pastāstīt par notikušo, bet viņa gribēs zināt visas sīkākās detaļas. Tas aizņemtu labu laiku, bet man vajag vēl brīdi sevi pažēlot…
Labi, ballētāji ir restorānā, tagad mana kārta.
Iztaisnoju plecus un mēģinu stāvēt stalti – kā liktu darīt māte, ja būtu šeit.
Neesmu redzējusi savu seju kopš pabiju biroja tualetē, taču tad es vismaz nokrāsoju lūpas. Tas jau ir vairāk nekā parasti. Turklāt ir tik sasodīti auksts, tādēļ varu nevilkt nost virsjaku. Tā noslēps stilīgās drēbes, kuru man nemaz nav mugurā. Kādu dienu, kad nebūšu iestrēgusi birojā, man tiešām jāiemācās ģērbties kā īstai Ņujorkas sievietei.
Atveru durvis ar augsti paceltu galvu, kas it nemaz neatbilst manam patiesajam noskaņojumam. Un, pat nespērusi soli tālāk, tūlīt pat saprotu, ka esmu pieļāvusi milzīgu kļūdu. Šim vajadzēja būt Ķīniešu kvartāla nūdeļu restorānam – tā taču Eliots to aprakstīja. Bet man acu priekšā ir nolādēts naktsklubs. Stūrī spēlē džeza grupa, un gaismas virs galdiņiem ir vēsi zilā krāsā. Man nav laika nopētīt, cik stilīgi cilvēki sēž pie šiem galdiņiem, jo ierunājas zāles pārzinis.
– Vai varu Jums palīdzēt, jaunkundz? – Viņš skatās tieši man cauri.
Vai gan ir kas briesmīgāks, kā tikt uzrunātai par jaunkundzi? Vienā augstprātīgā vārdā esmu atzīta gan par pārāk jaunu, gan vecmeitu. Madam varbūt būtu sliktāk, taču tas vismaz liek domāt par dienvidniecisku viesmīlību.
Pavēlu sev runāt lēni un nosvērti. Nevajag taču skriet prom tikai tādēļ, ka šī ēstuve ir piecsimt reižu smalkāka par to, ko biju iedomājusies. Es esmu sieviete… neatkarīga sieviete. Es esmu neatkarīga sieviete, kas pati pelna sev iztiku, un varu arī viena apmeklēt zili tonētu džeza kluba/nūdeļu restorāna modes kliedzienu.
– Galdiņu vienai personai? – Apzinos, ka balss neskan kā patiešām neatkarīgai sievietei. Apņemos pie tā piestrādāt, kad būšu atpakaļ sava dzīvokļa drošībā.
Ak nē, mans dzīvoklis, kurā dzīvo arī Bens. Pārstāj, Keja. Koncentrējies.
Zāles pārzinim