Lielpilsētas lelle. Anna Mičela
Читать онлайн книгу.
spēku. Blīkš! Blīkš!
Kad Bena apavu klāsts ir izsmelts, ķeros pie viņa cepurēm ar nagu, ko rotā zobgalīgi uzraksti. “Mēneša darbinieks” noplīkšķ pret ķieģeļiem. “Mana otra cepure ir Chapeau”. Plīkš! “Dzimis, lai makšķerētu” un “Sieragalva”. Plīkš un vēlreiz plīkš!
Tas nav tik mierinoši kā mētāt apavus, tādēļ aizsviežu arī Bena iemīļoto krājumu ar Čārlza Bukovska dzejoļiem. Tas apgāž kompaktdisku statīvu, un uz visām pusēm aizlido klasiskās rokmūzikas ieraksti un saplīsuši plastmasas kompaktdisku vāciņi. Es izgrūžu pirmatnēju kliedzienu un, sabrūkot uz dīvāna, atkal izplūstu pagājušās nakts asarās. Mans ķermenis nekontrolējami trīc, tādēļ ietinos Bena segā un paslēpju seju viņa spilvenā, ieelpojot viņam raksturīgo aromātu, kas ir “Speed Stick” dezodoranta, “Axe” pēcskūšanās losjona un “Carmex” lūpu balzama sajaukums. Peitone, visticamāk, šobrīd izgaršo šo lūpu balzamu uz Bena lūpām. Jūtos kā saņēmusi spēcīgu sitienu pa vēderu.
Zem manas galvas kaut kas iedūcas. Tas ir mans telefons, kuru dusmu uzplūdā noteikti nometu uz dīvāna. Droši vien Kela! Kad viņa uzzinās, ko tā riebīgā slampa man nodarījusi! Uzmetu aci sasistajam ekrānam – arī par to biju aizmirsusi – un aplūkoju jaunākos paziņojumus. Man ir jauns “ShoutOut” ziņojums. No Bena.
Atveru video un ieraugu viņu – apsārtušām acīm un izspūris, bet joprojām seksīgs. Viņš runā kamerā. Runā ar mani.
– Hei, Kej-kej. Traka naksniņa vakar. Paliku pa nakti pie puiš – …
Viņu pārtrauc kāds, fonā iekliedzoties: – Viskonsīn, tu esi īsts trakulis! – Tas bija Džošs? Džons? Džejs? Ne miņas no Peitones… Bens paskatās sāņus. – Vecīt, aizveries, es filmēju… Keja, izlīdzi man, atnes uz biroju vienu no maniem T krekliem un cepuri, labi? Man nav laika piekāpt mājās. Paldies.
Un ar to video beidzas. Ne vārda par striptīza dejotājām vai Peitones mēli. Pat ne atvainošanās par to, ka iegāza mani ar “Little Kitty” reklāmu…
Ak. Mans. Dievs. “Little Kitty”. Es neesmu izdomājusi nevienu saukli.
Šodien jāprezentē idejas Eliotam! Merde! Pielecu kājās un metos pacelt Bena kedas, lai sakārtotu rindā pie durvīm. Pakarinu visas viņa cepures izņemot “Mēneša darbinieku”, sakārtoju dīvānu, kurā viņš negulēja, un paķeru viņa My Chemical Romance T kreklu.
Viņam tas tik ļoti piestāv – tumši pelēks, augumam piegulošs mīkstas kokvilnas T krekls. Kopā ar veiksmes talismanu – cepuri iemīcu to savā noplukušajā pleca somā, kas reizē ir arī mana datorsoma. Man nav laika raizēties par salauzto kompaktdisku kaudzi. Man vajag precīzi sešas minūtes, lai izveidotu savu šodienas “tēlu”. Es sāku ar milzīgu melnu džemperi. Man ir vēl pieci tādi dažādās melnā nokrāsās un viens pelēkā melanžā, lai nedaudz atdzīvinātu savu garderobi. Izvelku vakardienas piegulošos džinsus no veļas groza un nopētu, meklējot redzamus traipus. Nekā. Derēs. Uzvelku savas melnās “Converse” kedas, iepūšu sauso šampūnu savos garajos, pieplakušajos matos, uzvelku matu gumiju uz rokas un esmu gatava doties.
Es neraizējos par to, ka varētu nokavēt. Radošajā nodaļā visiem ir pašsaprotami ierasties darbā tikai ap pulksten desmitiem. Es pat varētu to pavilcināt līdz pusvienpadsmitiem, un neviens vēl nesāktu prātot, kur esmu palikusi. Eliots, mūsu grupas radošais direktors, mēdz sākt darba dienu vienpadsmitos, aizbildinoties, ka viņš vakaros strādā vēlu. Parasti viņš vienkārši līdz pusnaktij spēlē “Xbox” kopā ar puišiem, bet kurš gan jautāja man.
Tas, par ko es raizējos, ir reklāmas saukļi. Patiesībā es esmu šausmās. Ja izgāzīšos, Eliots samals manu pašapziņu miltos, varbūt vēl briesmīgāk. “Little Kitty” ir jauna stratēģija, pie kuras viņi vēlas pieturēties. Ja netiksim galā ar šo uzdevumu, viņi draudēja nomainīt reklāmas aģentūru, un jūs varat minēt, kurš izlidos pa durvīm kopā ar šo klientu. Mēs ar Benu tikām pieņemti, lai aizstātu iepriekšējo radošo komandu, kas “Schmidt Travino Drew” nostrādāja vien trīs mēnešus pirms nespēja izdomāt reklāmas kampaņu, kas atbilstu klienta stratēģijai. Precīzāk, viņi neizmantoja reklāmas saukli, ko Eliots tik dāsni bija viņiem “pasniedzis uz paplātes”. Ēzelis uzmeta vienu skatienu viņu paveiktajam darbam un uzaicināja doties uz “Caurumu” nosvinēt. Pēc trīs glāzītēm “Gran Patrón Platinum” tekilas, Eliots viņus atlaida un atstāja ar 270 dolāru lielu rēķinu.
Iekāpju D maršruta metro netālu no Vašingtona laukuma, mēģinot atrast ceļu starp pankiem ar izaicinošām frizūrām, tetovētiem māksliniekiem un Ņujorkas Universitātē studējošiem gotiem. Šis noteikti nav nekāds vidusmēra brauciens uz darbu, un mani vecāki to ir uzsvēruši vairākkārt, kamēr pavadīju viņus līdz vilcienam atpakaļ uz Pensilvānijas staciju.
– Keja, šeit nav neviena paša cilvēka uzvalkā un ar portfeli, – mana mamma iepriekšējā reizē paziņoja, vērojot māksliniecisko, Volstrītas darījumu dzīvei nepiemēroto pūli. – Kā tu atradīsi kārtīgu, pieklājīgā darbā strādājošu vīrieti, dzīvojot šeit?
It kā es gribētu saieties ar garlaicīgu baņķieri vai biržas darbinieku, vai jebkuru citu, kas valkā kaklasaiti. Es gribu tikai gudro, asprātīgo Benu… bet viņu tagad grib arī Peitone, tā riebīgā slampa, tādēļ es beigās palikšu viena, īstenojot mammas dižāko pareģojumu. Parasti ceļu līdz darbam es mēroju kopā ar Benu, un viņš vienmēr ļauj man apsēsties brīvajā vietā. Ja tāda neatrodas, viņš skaļi paziņo “Sieviete stāvoklī, palaidiet”, mēģinot panākt, lai kāds no jaunajiem pankiem atbrīvo savu sēdvietu. Taču šī ir Ņujorka, tādēļ tas ne vienmēr nostrādā. Tādos brīžos, tāpat kā šoreiz, man jāstāv kājās.
Šobrīd esmu iespiesta starp kādu, kas nepārprotami izskatās pēc narkomāna, un spāņu auklīti ar platīnblondu zīdaini jaunākā modeļa “Bugaboo” ratiņos. Uzsākot kustību, metro vagons sašūpojas, un auklīte pūlas noturēt ratiņus taisni, nepamanot, ka viens no lielajiem, melnajiem ratiem nepārtraukti braukā pāri maniem kāju pirkstiem. Tikmēr narkomāns pludo sviedros un man pie auss murmina par pasaules galu. – Tumšais Eņģeli, – viņš čukst, – es varu tev parādīt ceļu uz atpestīšanu. – Lieliski. Šādi tipi ir vienīgie, kas man pievērš uzmanību. Atgādinājums sev: Keja, biežāk ej dušā. Varbūt tas atpestīs mani.
Mēģinu viņu ignorēt, skatoties taisni uz priekšu un izliekoties, ka pētu metro karti. Tai blakus atrodas Džonatana Zizmora reklāma. Viņš ir tas dermatologs ar trūcīgo matu ērkuli, kura varavīksnes krāsas plakāti sola: “Esi no aknes brīvs ar doktoru Zī!” Tas ir viens no Bena mīļākajiem saukļiem. Mums patīk ņirgāties par sliktajām reklāmām, kas atrodamas metro vagonos. Un man patīk, kā Bens pieliecas, ar vienu muskuļoto roku joprojām turoties pie drošības stieņa, un čukst ar neīstu vācu akcentu: – Dokkters Zī paņems tav’s pump’s un izspiedīs vis’ sul’!
Šo pašu slikto akcentu Bens izmanto, lai atdarinātu Pīteru Šmitu, kas ir mūsu aģentūras galvenais stratēģiskais plānotājs un ekscentriskākais no priekšnieku pulka. Šmits, kas darbinieku starpā pazīstams kā “trakais vācietis”, ir īss un kaulains vīrelis, kas mēdz dziedāt līdzi gangsterrepam par spīti savam izteiktajam bavāriešu akcentam, kura dēļ nespēj izrunāt ‘w’ un ‘th’ skaņas. Kopumā iespaids ir ļoti komisks, taču ne tik smieklīgi kā Bena izpildījumā. – Jou, jou, kas par štell’, bračkas, jā? Viss ir bumbās!
Tas mani vienmēr sasmīdina, un pat tagad, esot izmisumā, es iesmejos. Narkomāns man blakus nospriež, ka komunicēju ar viņu, un arī sāk smieties. Par laimi, mana pietura ir klāt. Grandstrīta. Ķīniešu kvartāls. Kaut arī tikai piecu minūšu metro brauciena attālumā no Vestvilidžas,