Lielpilsētas lelle. Anna Mičela
Читать онлайн книгу.
dominējošo klātbūtni?
– Ričard! Tonij! – viņš nodārdina, ejot man garām, lai paspiestu viņu rokas. – Prieks redzēt, ka bez problēmām atradāt ceļu!
– Jūsu reklāmas sastādītāja bija ļoti laipna un parādīja ceļu. – Ričards, labi koptais, man draudzīgi pamāj.
Travino atzinīgi pavīpsnā manā virzienā un nedaudz sarauc uzaci, tad pavada vīriešus pa stiklotajām durvīm uz priekšniecības telpām veikt viņiem vien zināmus darījumus. Kaut arī viņš reizēm ir augstprātīgs un skarbs, visi ciena Fredu Travino. Daļēji tādēļ, ka viņš zina, kā dibināt radošus uzņēmumus, un ir to darījis vairākkārt, nopelnot miljonus. Un daļēji tādēļ, ka jaunībā, kad dzīvojis Bostonā, viņš esot strādājis mafijas labā. Klīst baumas, ka viņš kādu esot nogalinājis. Travino par to izvairās runāt, taču arī nenoliedz.
Viņu negadās bieži redzēt, jo birojā Travino ierodas tikai, lai tiktos ar svarīgiem klientiem, bet pārējo laiku strādā kādā no saviem greznajiem dzīvokļiem vai jahtām. Kad man rodas izdevība būt viņa klātbūtnē, es kāri tveru katru viņa vārdu, jo, lai gan biedējošāks par baikeru bandas dalībnieku, viņš ir arī sasodīti gudrs. Un, kaut arī uzdrīkstos to sev atzīt tikai retu reizi (kad jūtos ļoti, ļoti pašpārliecināta… vai esmu dzērusi), man nebūtu iebildumu kādudien ieņemt viņa amatu.
Šīs domas iedvesmota un noraizējusies par “Little Kitty” reklāmu, es ašiem soļiem dodos uz liftu un priecājos, ka nesatieku Veroniku, biroja administratori. Viņu ir grūti nepamanīt, jo vienmēr valkā spilgti sarkanas, zilas vai zaļas tradicionālas havajiešu kleitas un pieskaņotus lakatus, ko pati šuj, izmantojot māsas sūtītos audumus no Trinidadas. Varu apzvērēt, ka viņa mani ienīst. Kad ienāku vestibilā, viņa vienmēr nikni uz mani skatās, it kā zinātu, ka šeit neiederos, un mana atlaišana ir tikai laika jautājums. Šobrīd viņa noteikti devusies pēc trīs ēdienu maltītes Travino īpašajai apspriedei. Tā noteikti ir ļoti nozīmīga tikšanās, ja jau Veronika pametusi savu posteni ar tālruņa aparātiem un šuvekli. Uz visiem telefona zvaniem viņa atbild, sakot “Labdien, STD!”, kas mums ar Benu šķiet bezgala uzjautrinoši. Aģentūras īpašnieki gan ir citās domās, taču katru reizi, kad kāds mēģina Veronikai aizrādīt, viņa demonstratīvi iedur adatu vudū lellītē, ko tur uz sava galda, un iepleš acis tā, ka aizbiedē it visus. Es būtu gatava uz jebko, lai iegūtu kaut desmitdaļu viņas pašapziņas.
Manā stāvā viss šķiet kluss, kad izkāpju no lifta un eju uz radošās nodaļas kabīņu pusi. Tad sadzirdu Džīnu Bofu, mūsu nodaļas praktikanti – precīzāk, sadzirdu, kā uz katra soļa viņas dizaineru zābaku papēži noklakšķ pa auksto, cieto grīdu. – Hei, Keja! ‘Brīt! – Viņas ņujorkiešu akcents ir tikpat biezs kā “Chanel No. 5” aromāts, ko viņa valkā.
Es jau sagatavojos sarunai, taču pēkšņi kaut kas novērš Džīnas uzmanību. – E! Foršs krekls! Tas ir no Džilas Sanderas pavasara kolekcijas?
Nometu savas brokastis uz rakstāmgalda un noskatos, kā eļļa no ceptās olas sūcas cauri plānajam papīra maisiņam. Mans vēders skaļi ierūcas. Eliots ir cilvēks, kuru šobrīd vismazāk vēlos satikt, taču viņš nāk tieši manā virzienā. Ņemot vērā to, cik daudz tukšu glāzīšu vakar bija sakrauts viņam priekšā, viņš izskatās pārsteidzoši labi. Viņš apstājas pie mana galda, ielūkojas papīra maisiņā, kas ir mana šī rīta vienīgā cerība uz ko labu, un izlasa uzlīmi ar sastāvdaļu sarakstu. Es savelku lūpas, cerams, veidojot ko līdzīgu smaidam.
– Sveiks, Eliot.
– Bekons? Īpašā K, tas padarīs tevi par īstu tauku blāķi. Varbūt tādēļ tu ģērbies milzīgos džemperos? Lai noslēptu pirmziemnieku puncīti?
Ēzelis. Viņam noteikti vajadzēja atgādināt, ka strādāju šeit vien dažus mēnešus. Un es neesmu pieņēmusies svarā, kā tas mēdz notikt ar dažiem augstskolas pirmajā gadā. Man šodien nav noskaņojuma, lai paciestu viņa ķircināšanu, kas tiek maskēta aiz stilīgi hipsterīgas asprātības.
– Es neesmu ēdis beigeli kopš… – Viņš palūkojas griestos, izliekoties, ka domā, bet es viņu pazīstu. Viņš nekad nedomā pats, bet liek citiem to darīt viņa vietā, un tad piesavinās idejas. – Šķiet, es pēdējo reizi apēdu beigeli laikā, kad flaneļa krekli vēl bija modē. Palūkojos lejup. Esmu par 99,9 procentiem pārliecināta, ka šorīt neuzvilku flaneļa kreklu, taču es ģērbos steigā un vēl raudāju. Kad pārliecinos, ka man mugurā vilnas džemperis, kas nebūt nelīdzinās flanelim, es vairāk par visu gribu viņam pateikt, nē, uzkliegt, ka pa šo laiku esmu apēdusi divus tūkstošus beigeļu, bet joprojām nevaru pieņemties svarā. Taču, zinot Eliota domu gājienu, viņš to uztvertu kā lielīšanos. Tā vietā ieilgst neveikla pauze. Es varu izdomāt tik daudz gudru atbilžu, taču, kad tās jāsaka skaļi, nespēju izspiest ne skaņas.
Es laikam būšu nevilšus saviebusies, jo Eliots mani nopēta no galvas līdz kājām kā plēsējs, kas sajūt, ka upuris ir ievainots. Nolādēts. Negribu, lai viņš redz mani nervozējam, bet šodien man trūkst spēka, lai izliktos.
Viņš veikli apgriežas uz papēža par 180 grādiem un, pirms došanās prom, izmet vēl vienu piezīmi, kam būtu jāvērš viss par labu.
– Tu taču zini, kas es tikai jokoju. – Viņš nozibina savus baltos zobus. – Visiem ir skaidrs, ka tu esi mana mīļākā rakstniece. Starp citu, kā sokas ar “Little Kitty” saukļiem? Es gribu pusdienlaikā redzēt tevi un Benu savā kabinetā. Ja jūsu manta nebūs graujoša, ripos galvas…
Nopietni? Kurš tā runā? Eliots pārtiek tikai no mušļa un lapu kāpostiem (izņemot brīžus, kad mēģina pierādīt savu epikūrisko pārākumu kādā no restorāniem, kam “Zagat” topā piešķirtas piecas zvaigznes), bet viņam pietiek dūšas pateikt ko tādu?
Viņam noteikti ir personības traucējumi, kāds Šizofrēniskā Napoleona sindroms vai kas tamlīdzīgs. Tajā pašā laikā es tomēr nespēju viņu ienīst, jo Eliots mani pieņēma darbā. Mani. No visiem pretendentiem. Šeit, “Schmidt Travino Drew”, kur visi ir tik sasodīti talantīgi.
Joprojām atceros darba interviju. Aci pret aci ar viņu. Viņam bija iepaticies mans portfolio, ko viņam bija nosūtījis darbinieku atlases speciālists, tādēļ viņš gribēja mani satikt. – Es esmu Eliots, bet visi mani sauc par E, – viņš bija stādījies priekšā, nepieceļoties kājās.
Cenšoties pietiekami stingri paspiest viņa roku, nomurmināju:
– Mani sauc Keja.
– Stilīgi. Saīsinājums no Keilijas? Keitas? Varbūt Kerijas?
– Nē. Vienkārši Keja.
– Skaidrs. Vēl stilīgāk, – viņš teica.
Eliotam ļoti patika mani reklāmu teksti. Un es aizliku labu vārdu par Benu, lai arī viņu pieņemtu. Neviens par to nenojauš, jo Benam ir tik patīkama personība, un viņš vienmēr tik pārliecinoši slavē mūsu darbu. Es priecājos, ka viņam šeit klājas labi, bet būtu jauki, ja viņš reizēm atcerētos, kam ir pateicību parādā.
Mana beigeļa sviestmaize ar olu sāk atdzist, taču man vispirms jāpagūst ieslēgt savu “MacBook” datoru un radīt ģeniālas idejas. Joprojām ne miņas no Bena. Nav tā, kas es gribētu viņu satikt. Nē, es pilnīgi noteikti negribu. Bet mums jāpabeidz šis darbs.
Kādā nomalē DžonDžejDžošs dzīvo? Konektikutā?
Man vajag kafiju. Un brīnumu. Skrienu pie kafijas automāta, apņēmusies problēmas risināt pa vienai, kad pēkšņi – bum! uzskrienu tieši virsū pasaules padauzu karalienei. Peitone. Arī viņa, protams, izskatās nevainojami. Tērpusies dizainera kostīmiņā un čūskādas zābakos, melnie mati tik spīdīgi, ka šķiet –