Lielpilsētas lelle. Anna Mičela
Читать онлайн книгу.
reizi man nav ne jausmas, par ko viņa runā. Reizēm man šķiet, ka tādi cilvēki kā Peitone apzināti liek pārējiem (kā man) nojaust, ka viņi pieder pie kāda ekskluzīva kluba, kurā mums nav cerību iekļūt. Man nepieciešams viss gribasspēks, lai neizlietu pienu un neizbārstītu cukuru, kamēr gatavoju kafiju, taču Peitone noteikti pat nepamana, ka izturos savādi. Patiesībā, man šķiet, ka viņa īsti nepamanīja pat mani.
Drudžaini mēģinu izdomāt kādu zemisku piezīmi, kas to mainītu. Varbūt pieminēt video, jautāt, vai Bens viņai samaksāja? Pirms pagūstu pieņemt lēmumu, pieklakšķina Bofa un sāk komentēt Peitones “Marc Jacobs” džemperīti. Izmantoju izdevību izvairīties no tālākās sarunas un atgriežos pie sava galda.
Laiks pārskatīt savas piezīmes “Little Kitty” saukļiem. Neizskatās labi. Nepavisam. Sāku klabināt datora taustiņus:
Pabaro savu kaķi ar labāko murrību.
Ņam ņam! Ņaudoši labs!
Mincīgs paldies par vakariņām!
Pietiks kalambūra, Keja. Tu vari izdomāt ko labāku.
Bet “Little Kitty” jaunā stratēģija nekam neder. Viņi var plātīties ar savu “lielisko garšu” cik grib, taču kamēr viņi nav piespieduši kaķu īpašniekus pašus pagaršot barību, tam nav nekādu pierādījumu. Pat es tam neticu. Esmu paostījusi šo kaķu barību, un tā ož pēc Eliota riebīgajiem lapu kāpostu kokteiļiem. Fuj.
Man prātā iešaujas kāda doma, un mani pārņem patīkams satraukums. Kā negudra spaidu datora taustiņus. Šis ir pavisam cits virziens, taču vismaz atbilst patiesībai. Un, ja pasniegšu to pareizi, tas sniegs emocionālu gandarījumu; kaķu īpašnieki noteikti norīs šo ēsmu. Cerams, ka ne burtiski. Tā smaka…
Es pavērsīšu notikumu gaitu pozitīvās sliedēs, izglābšu mūs no atlaišanas un kļūšu par Supersievieti, kādu Bens visu šo laiku patiesībā meklējis! Mēs vairs nebūsim tikai jaunākā radošā komanda.
Nākamā pietura – radošo direktoru asistenti. Un pēc tam – uzmanies, Eliot, es minu tev uz papēžiem! Kad šis viss būs galā, Bens gribēs mani skūpstīt uz lūpām.
Pasniedzos pēc beigeļa un sāku negausīgi ēst, turot to vienā rokā, kamēr ar otru turpinu rakstīt. Dievinu šo iedvesmas stāvokli, kad, pirkstiem kustoties, vārdi plūst paši no sevis kā debesu dāvana. Nevaru sagaidīt, kad Eliots šo ieraudzīs. Kela vienmēr teikusi, lai ņemu lietas savās rokās. Es prezentēšu šo un pārsteigšu gan Eliotu, gan Travino. Vairs neslēpšos aiz Bena platās muguras.
– Šurp, kaķīt draņķīt! Šurp, kaķīt draņķīt!
Velns! Kurš mani iztraucēja?
Palūkojos augšup un redzu DžejDžošDžonu ieslīgstam savos krēslos. Viņi izskatās daudz sliktāk par savu bezbailīgo vadoni. Par spīti tam, viņiem pietiek spēka mani kaitināt. Aiz viņiem parādās Bens. Viņš nomet savu sporta somu uz mūsu kopīgā rakstāmgalda un nomurmina: – Čau, Kej.
– Tu izskaties kā sabraukts, – uzrunāju viņu. – Un, starp citu, paldies, ka atstāji mani vienu ar “Little Kitty” kampaņu.
– Ufff… mincīšu barība, – Bens ievaidas, izklausoties kā viens no puišiem.
Viņš lēnām pasniedzas pēc cepures un T krekla, ko viņam atnesu, uzlūkojot manu pusapēsto brokastu sviestmaizi.
– Gribi gabaliņu? – Pastumju to viņa virzienā kā izlīguma zīmi.
Sajūtot cepto olu, Bens iestenas. – Es laikam vemšu. – Un viņš skriešus metas uz tualeti.
Es sēžu pārāk tālu, lai dzirdētu viņa rīstīšanos, taču es dzirdu, kā Peitone iespiedzas. – Fūūūj!
Ja man vajadzētu izvēlēties vienu labu notikumu šajā smagajā rītā, tas būtu šis.
izliecies, līdz izdodas
Eliots sāk ar brīdinošu ievadu. – Šim darbam es jums devu trīs dienas laika. Tā ir vesela mūžība. Kopola varētu uzņemt “Krusttēvu” daudz īsākā laikā.
Mēs ar Benu esam ieslīguši viņa “Eames” krēslos, kas šobrīd nešķiet uz pusi tik ērti kā parasti. Ir dažas minūtes pāri pusdienlaikam, un esam uzaicināti atklāt savas kārtis “Little Kitty” projektā. Šajā partijā mēs nevaram vinnēt naudu vai jaunu automašīnu. Ja paveiksies, iegūsim vienvirziena biļeti atpakaļ uz reklāmas skolu.
Mēs cenšamies pēc iespējas labāk pasniegt to mazumiņu, ko esam paveikuši. Kela vienmēr saka: “Izliecies, ka izdodas, līdz patiešām izdodas.” Noteikti tā viņa vienas nakts laikā kļuva par francūzieti.
Bens paļaujas uz savu harizmu, mēģinot tā kompensēt nepabeigto darbu. Viņš sāk klāstīt lieliskās idejas reklāmas izkārtojumam: skaisti kaķu tuvplāni kontrastējošos melnbaltos toņos. Taču Eliots nav tik viegli piemuļķojams un, tā kā mums nav vizuālu materiālu, ko viņam prezentēt, viņš nenotic mūsu apmānam. Viņš jautā, vai tas ir viss, ko esam paveikuši, un es nolasu savus kalambūra saukļus, kas situāciju tikai pasliktina.
Skolā mācīja, ka regulāras radošās pārbaudes ir noderīgi orientieri, vienojoties ar radošo direktoru par idejas attīstības virzienu.
Taču, Eliotaprāt, vienošanās nozīmē pakļaušanos viņa iecerei. Es varētu atgriezties savā skolā ar vieslekciju par to, kā lasīt cilvēku domas; strādājot “Schmidt Travino Drew”, to nākas apgūt. Ja neizdodas nolasīt domas, jāiztiek ar otru labāko variantu – pielīšanu.
Sāku svīst, un man kļūst nelabi, lai gan šajā situācijā nelaba dūša ir sliktākais, kas varētu atgadīties. Birojā visi zina par filmas “Eksorcists” cienīgo ainu ar Benu vīriešu tualetē. Pat ja kāds savām ausīm nedzirdēja vemstīšanos, tad noteikti atpūtas telpā dzirdēja Bofas piecsimt reižu atkārtoto atstāstījumu par to, cik “fuj, pretīgi” tas bija. Nesaprotu, kā tai meičai ir tik daudz laika, lai tur uzturētos. Viņa noteikti tur neiet, lai ieturētu maltītes; neesmu viņai rokās redzējusi neko vairāk par diētisko kokakolu. “Diet Coke” bundža un jebkas “Marc Jacobs” radīts ir viņas mīļākie aksesuāri.
Uz īsu brīdi iedomājos, ka varētu visu glābt, pastāstot Eliotam par savu jauno ideju. Taču vēl pirms esmu saņēmusies, Eliots sāk savu biedējošo “es esmu tik ļoti vīlies” runu. Viņš runā tādā pašā tonī kā mana māte simtiem reižu pirms viņa, un, ko tādu dzirdot, es katru reizi sabrūku.
– Tur laukā ir simtiem tādu kā jūs, kas būtu gatavi nogalināt, lai varētu dzirdēt manus padomus, – Eliots brīdina. – Ja nespējat pieslēgties pareizajai attieksmei pret darbu, kas nepieciešama šajā aģentūrā, es atradīšu komandu, kas to spēs. – Tālāk viņš vēršas tieši pie Bena. – Kāds nīkulis pēc pāris glāzītēm tekilas vairs nespēj saņemties, lai izveidotu reklāmu kaķu rijamajam?
Eliota monologa vidū atveras kabineta durvis. Paceļu skatienu un ieraugu nākamās sliktās ziņas. Durvīs stāv Uzvalks, ģērbies kā dienās, kad nav jātiekas ar klientiem – augumam perfekti pašūtas auduma bikses un rūpīgi izgludināts krekls ar uzkrītošu apdruku, kas vēsta: esmu pieklājīgi ģērbts, taču NEESMU grāmatvedis.
– Kā iet ar reklāmu? – viņš jautā. Iespējams, Eliotam Uzvalks patīk, jo viņš nesāk klaigāt par to, ka pārtraukts pusvārdā.
– Kādu reklāmu? – Eliots raugās tieši Benam acīs, līdz viņš ierauj galvu plecos, un tad pievērš skatienu man. Es jau esmu sarāvusies un nespēju uz viņu palūkoties.
– Es runāju ar klientu. Rīt mēs vēl neapspriedīsim pasūtījumu, tā vietā dosimies neformālās pusdienās.