Lielpilsētas lelle. Anna Mičela
Читать онлайн книгу.
un pēta ēdienkarti. Mans skatiens pievēršas puisim. Žakete ir novilkta, un viņa augums man atgādina Benu. Izstīdzējis. Bet spēcīgs.
Koncentrējies.
Novēršos no viņa un uzreiz pamanu brīvu galdiņu diviem.
– Vai tas galdiņš ir brīvs?
– Diemžēl, jaunkundz, tas ir rezervēts.
Sāku pamanīt, ka visapkārt ir daudz brīvu galdiņu.
– Un tas? – rādu uz galdiņu viņam aiz muguras. – Un kā ar šo?
– Tie visi ir rezervēti, jaunkundz. Cilvēkiem, kas veikuši rezervāciju.
Viņš izrunā vārdu rezervācija tāpat, kā mana mamma saka izglītība. Es pazīstu šo toni, un abos gadījumos tas nozīmē vienu un to pašu: bez tā tu neko nevari iesākt.
Es nemēdzu strīdēties, taču neticu, ka visi trīs brīvie galdiņi divām personām tiks aizņemti. Un es gribu tikai vienu porciju nūdeļu.
– Paklau, es to neaizņemšu ilgi. Gribu tikai pasūtīt ēdienu un paēst, galdiņš atkal būs brīvs tiem, kas to rezervēja.
Šoreiz pārzinis pat nepūlas ieskatīties savā draņķa mapē.
– Mums nav brīva galdiņa Jums, jaunkundz. – Un viņš aiziet.
Esmu nokaitināta, taču manas dusmas draud pārvērsties kaunā. Meitene ar blondo bizi iesmejas tā, it kā viesmīlis būtu asprātīgākais cilvēks visā pasaulē. Uz paplātes viņš tur četras perfekti salietas kokteiļu glāzes. Perfekti salieti dzērieni viņu perfektajam galdiņam.
Šajā perfektajā vidē Jums nav vietas, jaunkundz.
Pasniedzos somiņā pēc saulesbrillēm, jo jūtu, ka acīs atkal sariešas asaras. Pēc mirkļa jau esmu laukā uz ielas un vairs pat nemēģinu iet piesardzīgi, tā vietā sāku skriet.
Es nezinu, uz kurieni dodos, taču šķiet, ka nespēju tur nonākt pietiekami ātri. No manas kabatas atskan slāpēts signāls. Varbūt zvana Bens! Es nevēlos ar viņu runāt, taču nenāktu par ļaunu vismaz paskatīties ekrānā.
Joprojām turpinot skriet, izzvejoju telefonu no kabatas. Cik gan meistarīgi es protu darīt vairākas lietas vienlaikus. Nē, tas nav Bens. Zvana Kela. Noteikti saņēma manus telepātiskos palīgā saucienus. Es atbildu.
– Sveika. – Esmu galīgi aizelsusies.
– Mon dieu, kādēļ izklausās, ka esi sporta zālē? – Kela atbild sveicienam. Tad pusčukstus iespiedzas: – Vai tu esi gultā kopā ar viņu?
Sāku skriet ātrāk. Priekšā jau redzu Kanāla ielu.
– Nē, Kela. Es šobrīd pavisam noteikti neatrodos gultā.
– Qu’ est-ce qui se passe?
– Nevaru paskaidrot, es skrienu.
Klusums. Tad Kellija jautā: – Uz skrejceliņa?
– Nē taču.
– Tu bēdz no kāda?
– Laikam. Paklau, Kellij, es nezinu, labi? Šī ir mana mūža sliktākā nakts, Bens ir iemīlējies tajā palaistuvē no aģentūras, viņi šobrīd ir kopā striptīza klubā, kur viņam klēpī noteikti ir kāda no dejotājām, un mani tikko izmeta no nūdeļu restorāna. Ja drīz nedabūšu kaut ko ēdamu, es nomiršu!
– Ieslēdz “FaceTime”, – Kellija pieprasa. Taču es esmu tikko atcerējusies par Kanāla ielas “McDonald’s”.
– Ne tagad, Kellij.
– Tūlīt! – viņa uzstāj.
– Nē!
– Jā!
Es paceļu telefonu pie sejas, lai nokliegtos Nē! cik vien skaļi spēju, kad vai nu paslīdu uz aizsalušas peļķes, vai manas kājas vairs neiztur – nebiju tik daudz skrējusi kopš vidusskolas sporta ieskaites – jo nākamajā mirklī esmu zaudējusi pamatu zem kājām.
Sekundes simtdaļu mans ķermenis atrodas gaisā. Nodomāju: es krītu, palīgā, es krītu, kurš mani noķers?
Tūdaļ saņemu atbildi no aizsalušas peļķes. Noķēru, mazā.
Tieši notekā. Es guļu uz muguras aukstā, daļēji aizsalušā notekā. Katra kāja uz savu pusi – viena pavērsta pret Viljamsburgas tiltu, otra – pret Elles ķēķi. Šķiet, it kā kakls būtu saspiests ar riekstu standziņām. Telefons piezemējas man blakus, un man nevajag uz to paskatīties, lai zinātu, ka ekrāns ir sašķīdis. Kā mana dzīve.
Man tuvojas kāds augstpapēžu zābakos. Lai palīdzētu man piecelties, es nospriežu. Taču zābaku īpašniece, vēl viena divmetrīga modele ādas jakā ar augsti sasukātiem matiem vienkārši paiet man garām. Pēdējais, ko dzirdu, pirms ļauju vaļu skaļām raudām, ir Kellijas saucieni telefona skaļrunī. – Keja! Tu mani dzirdi? Atbildi! Tu esi dzīva?
Telefons joprojām darbojas. Ne gluži manu lūgšanu piepildījums, taču vismaz kaut kas.
“McDonald’s” ir kļuvis par grēkāzi. Dabiska uztura piekritēji to ienīst. Dzīvnieku aizstāvji tāpat. Viņiem pievienojas norūpējušies vecāki, kas negrib, lai viņu bērni pārvēršas par mazām tauku lodītēm.
Bet es šobrīd mīlu “McDonald’s” tik ļoti, ka varētu no laimes raudāt. Un tā noteikti arī darītu, ja varētu izspiest kaut vēl vienu asaru.
Kasiere nepievērsa uzmanību ne manām dubļainajām drēbēm, ne piesārtušajai sejai, un nesūtīja mani prom, sakot, ka šajā burgeru ēstuvē man nav vietas.
Nāciet, nāciet visi. Tam vajadzētu būt viņu sauklim. Vai arī: Lai viņi ēd kūkas, mēs piedāvājam mierinājumu.
Vai reklāmas saukļu sacerēšana nervu sabrukuma laikā ir zīme, ka pārāk daudz strādāju? Vai pārvēršos par to puisi, kurš savas laulību ceremonijas vidū pārbauda ziņojumus “BlackBerry” viedtālrunī?
Lai gan man nav tiesību kritizēt kādu par viedtālruņa pārbaudīšanu laulību ceremonijas vidū – viņu vismaz kāds gribēja precēt. Tiek nosaukts mans numuriņš, un es eju pakaļ savam hamburgeram. Tas sastāv tikai no burgera kotletes un kečupa, bez sīpoliem – tieši tā, kā mēdzu pasūtīt jau kopš brīža, kad biju pietiekami veca, lai sekotu brāļiem “PlayPlace” rotaļu laukumā. Vai pilsētas bērni vispār zina, ka pārējiem “McDonald’s” restorāniem ir tikai šūpoles un slidkalniņš? Domājot par bērnību piepilsētā, mani pārņem siltas jūtas. Man pietrūkst tās drošības ilūzijas.
Eju prom no letes iepriekš noskatītā galdiņa virzienā, taču to jau aizņēmis kāds bezpajumtnieks, kam priekšā nolikta maza “McDonald’s” glāzīte, kas, pēc izskata spriežot, saglabājusies no deviņdesmitajiem. Acīmredzot, lai varētu palikt restorānā, vajadzīga vismaz glāzīte.
Tā nu es apsēžos tuvākajā brīvajā vietā, iespiesta starp diviem galdiņiem, pie kuriem sēdošie arī ietur maltīti vienatnē. Izvairoties no acu kontakta, es izsaiņoju savu hamburgeru, un tas izskatās lieliski. Ak, Keja, ak, tu beidzot kaut ko izdarīji pareizi. Sagrābju to ar abām rokām un paceļu pie sejas.
Tu esi Peitone, un burgers ir Bens.
Tu saplosīsi šo burgeru gabalos.
Tavam sauklim vajadzētu būt: “Šodien burgeri, rīt jau tavs draugs.”
Apžēliņ, esmu pārstrādājusies.
Es jau grasos nokost kumosu, kad blakus izdzirdu kādu balsi.
– Dārgumiņ, vai tu nemaz nepasmaidīsi un nesasveicināsies?
Šī