Sākt šajā brīdī. Debija Makombera
Читать онлайн книгу.
bija Burdzota. Itāļu, viņa minēja. Libija uzmanīgi izcēla zīdaini no mīkstās gultiņas un iekārtojās koka šūpuļkrēslā. Mazulis kliedza vēl skaļāk, kamēr Libija nesāka šūpoties. Sakarsusī, sarkanā sejiņa atslāba, un mazuļa apakšlūpa notrīcēja, viņam pamazām nomierinoties.
Libija nezināja nevienu šūpuļdziesmu, tāpēc klusi dziedāja vienīgo, kuru varēja iedomāties, kādu Rika Springfīlda hitu no astoņdesmitajiem gadiem. Tas nebija nekāds Brāmss, bet viņas maigā balss, šķiet, bija iedarbojusies. Dažu minūšu laikā mazais Burdzota bija cieši aizmidzis Libijas rokās.
Viņa nolika zīdaini atpakaļ gultiņā un pasniedzās pēc cita puisīša. Viņš izskatījās pavisam dusmīgs, sejiņa sašķobīta niknā grimasē. – Tu jau esi paēdis, jaunais cilvēk, – Libija čukstēja, lēnām šūpojoties. – Kartē redzams, ka māmiņa tevi pabaroja pirms nepilnas pusstundas. Tagad laiks miedziņam. – Mazais Džasins nebija tik viegli nomierināms kā mazais Burdzota.
Libija šūpojās un klusi dziedāja arī šim mazulim, viegli pārejot no vienas rokdziesmas uz nākamo, no Springfīlda uz Springstīnu. Viņa jutās pārsteigta, ka zina tik daudz vārdu. Pusaudzes gados pēc mātes nāves Libija bija slīcinājusi savas bēdas mūzikā, klausoties kasetes un vēlāk kompaktdiskus stundām ilgi. Tas bija labu laiku pirms iPod ēras. Viņa bija gulējusi gultā, iegrimusi dziesmās, kas palīdzēja tikt projām no pasaules un bēdām par zaudējumu. Tēvs nekad nesūdzējās par skaļumu, bet šķita saprotam, ka viņai vajag skaļu mūziku. Kad viņš apprecējās ar Šarlīnu, tas mainījās. Šarlīna apgalvoja, ka tas neesot veselīgi un Libija sabojāšot dzirdi.
Libija bija paklausīgi samazinājusi skaļumu.
Kad mazulis Džasins beidzot aizmiga, viņa bija izdziedājusi veselu kompaktdisku.
Auklei Dženingsai bija taisnība. Pat atrodoties spiedzošu zīdaiņu duča ielenkumā, Libiju bija pārņēmusi miera un kārtības sajūta. Viņu pārplūdināja rāma noskaņa, bet viņa taču tikai šūpoja mazuļus. Raizes, kas nomāca kopš darba zaudēšanas, šķita lēnām izplēnam. Bija tā, it kā viņa ieietu citā pasaulē. Viesmīlīgā salā, kurā svarīgākais bija turēt rokās mazuli un klusi dziedāt.
– Nu, nu, – viņa maigi sacīja, paceļot trešo bērniņu. – Pasaule nemaz nav tik slikta vieta. Tava mamma un tētis tevi ļoti mīlēs. – Viņa atbalstīja jaundzimušo pret plecu un maigi glāstīja tā muguriņu.
Šerona atgriezās vēl pēc kāda laiciņa. – Kā tad gāja?
– Lieliski. – Bērnistaba bija gandrīz pavisam klusa. – Cik pulkstenis?
Šerona uzmeta skatienu rokas locītavai. – Trīs. Esmu pārsteigta, ka jūs palikāt tik ilgi.
Libija samirkšķināja acis. – Es te biju trīs stundas? – Šerona bija nākusi un gājusi. Libija bija viņu pamanījusi vairākas reizes, bet nepievērsa lielu uzmanību.
– Trīs stundas, – Šerona atkārtoja.
Neticami. Libija nesaprata, kur palicis laiks.
– Jūs lieliski pastrādājāt, – māsa sacīja, uzmundrinoši paplikšķinot Libijai pa plecu.
– Ceru, ka nāksiet vēl.
– Noteikti.
– Pie durvīm ir saraksts. Pierakstieties. Priecātos jūs redzēt atkal jau drīz.
Libija ierakstīja savu vārdu brīvprātīgo sarakstā un devās projām. Soļojot atpakaļ uz dzīvokli, viņai uznāca vēlēšanās ar kādu aprunāties. Viņa zināja, ka Robina būs aizņemta, bet vienalga pasniedzās pēc tālruņa.
– Prokuratūra, – draudzene īsi ierunājās.
– Te Libija. Es tikko slimnīcā beidzu šūpot mazuļus. – Ko? – Robina nepacietīgi prasīja paskaidrojumus.
– Es tev jau šorīt stāstīju, ka pieteicos slimnīcā par brīvprātīgo, atceries?
Līnijas otrā galā iestājās klusums. – Tu šūpoji… mazuļus? – Jā, trīs stundas. Nemaz nešķita tik ilgi, un tas bija tik… mierpilni.
Atkal klusums. – Ļauj man to aptvert tieši un skaidri. Tu pavadīji pēdējās trīs stundas, šūpojot zīdaiņus.
– Es izbaudīju katru minūti.
Robina iesprauslājās. – Es uztraucos par tevi, Libij. Ļoti, ļoti uztraucos.
7. nodaļa
Pēc pāris dienām trešdienas pēcpusdienā Libija atkal ieradās slimnīcā, lai strādātu par brīvprātīgo jaundzimušo telpā. Viņa uzvilka vienkāršo, zilo virsvalku tieši pirms Šeronas ienākšanas.
– Esmu tik priecīga, ka jūs atnācāt, – sacīja vecākā māsa. – Brīvprātīgā, kas bija plānojusi nākt no rīta, netika, un man ir darba pilnas rokas.
Izskatījās, ka Šeronai tiešām vajadzīgs pārtraukums. – Starp citu, vai satikāt dakteri Stounu? – viņa jautāja. Jautājumā izskanēja gaidas, it kā Libijai būtu noteikti bijis jāredz labais dakteris.
– Nē. – Libija ievēroja, ka viņš arī nebija iegriezies sporta zālē vairākus rītus pēc kārtas, bet viņai nekas nebija pretī.
– Viņš par jums šorīt apvaicājās.
– Viņš jautāja par mani? – Vēders sažņaudzās tādās kā bailēs. Ja dakteris Akmens sirds meklēja viņu, tas nevarēja būt nekas labs.
Pēdējo reizi, kad abi bija tikušies sporta zālē, viņa apzināti skatījās citur, jo baidījās, ka vīrietis varētu turēt viņu aizdomās par novērošanu. Arī viņš bija Libiju ignorējis, un Libija par to bija pateicīga.
Īstenībā Libija ar ārstu nebija runājusi kopš neveiklās tikšanās slimnīcas liftā. Cik nu viņa paspēja saprast, viņam bija problēmas. Tomēr Libijas prātā tas viss bija pieņēmis daudz vērienīgākas aprises. Viņa negribēja domā par šo vīrieti, bet pieķēra sevi bieži to darām, un tas viņu bezgalīgi kaitināja. Viņa nespēja iedomāties, ko pastrādājusi, ka viņš izturējās tik strupi.
– Dakteris Stouns gribēja zināt, kad jūs nākamo reizi būsiet brīvprātīgā, – Šerona sacīja.
Libijai nebija skaidrs, ko šāda izvaicāšana varētu nozīmēt, bet tā, protams, nebija laba zīme.
Šerona novērsās un izskatījās mazliet samulsusi. – Iespējams, es pieminēju, ka jūs esat šodienas grafikā – ceru, ka tas neradīs problēmas.
– Ak tā.
– Ceru, ka jums nav iebildumu.
– Es… nē, viss kārtībā. – Ja viņš gribēja noskaidrot attiecības, droši vien labāk to darīt tagad.
– Parasti es tādu informāciju paturu pie sevis, – Šerona turpināja, – bet ir tik neparasti, ka dakteris Stouns šeit, slimnīcā, izrāda par kādu interesi, un viņš mani pārsteidza nesagatavotu.
Varbūt no daktera plūstošās negatīvās vibrācijas nebija vērstas pret viņu.
Libijas vēders sažņaudzās. Viņai bija tik maz pieredzes vīriešu un sieviešu attiecībās, ka nebija skaidrs, kā izturēties. Lai gan viņai bija jau gandrīz četrdesmit gadi, reizēm viņa saskarsmē jutās tik nemākulīga, un šī noteikti bija viena no tādām reizēm.
Robina arī nebija devusi nekādu mājienu par savu jauno romantisko aizraušanos. Viņas abas bija tik līdzīgas. Libijai bija aizdomas, ka tieši tāpēc abas bija tik labas draudzenes. Robina arī bija precējusies, bet viņas laulībai pienāca gals, kad viņa pēc pāris