VISI ŠAJĀ ROMĀNĀ ATAINOTIE MĀKSLAS DARBI,

      CELTNES, VIETAS, ZINĪBAS UN

      RELIĢISKĀS ORGANIZĀCIJAS

      IR REĀLI PASTĀVOŠI.

      Prologs

      Senais funikulieris lēnām rāpās augšup pa galvu reibinošo nogāzi. Edmonds Kiršs vēroja robaino kalna virsotni, kas slējās pār viņu. Tālumā redzamais masīvais akmens mūra klosteris, kas bija uzbūvēts augstas klints ārmalā, šķiet, karājās gaisā, it kā būtu maģiski sakausēts ar stāvo krauju. Šis pārlaicīgais Katalonijā, Spānijā, būvētais patvērums jau vairāk nekā četrus gadsimtus bija turējies pretī nerimtīgajam zemes pievilkšanas spēkam, ne mirkli neatkāpjoties no sava sākotnējā nolūka – norobežot tā iemītniekus no mūsdienu pasaules.

      "Ironiski, ka tagad viņi būs pirmie, kuri uzzinās patiesību," Kiršs nodomāja. "Kāda gan varētu būt viņu reakcija? Vēsturiski visbīstamākie cilvēki zemes virsū ir bijuši garīdznieki… it īpaši tad, ja kāds ir apdraudējis viņu dievus. Un es grasos iemest sirseņu pūznī liesmojošu šķēpu."

      Kad funikulieris beidzot sasniedza kalna virsotni, Kiršs ieraudzīja, ka uz perona viņu gaida vientulīgs stāvs. Izdēdējušam skeletam līdzīgais vīrs bija ģērbies katoļu tradicionālajā purpursarkanajā sutanā un baltajā komžā. Viņa galvu rotāja garīdznieka piuska. Pazinis fotogrāfijās redzētos sagaidītāja skarbos sejas vaibstus, Kiršs sajuta negaidītu adrenalīna uzplūdu.

      "Mani sagaida pats Valdespino."

      Bīskaps Antonio Valdespino Spānijā bija ārkārtīgi iespaidīga personība – ne vien paša karaļa uzticams draugs un padomdevējs, bet arī viens no valsts daiļrunīgākajiem un ietekmīgākajiem katoļu konservatīvo vērtību un tradicionālo politikas standartu aizstāvjiem.

      – Pieņemu, ka jūs esat Edmonds Kiršs? – bīskaps skanīgā balsī pavaicāja, ieraudzījis no vilciena izkāpušo Kiršu.

      – Tieši tā, – Kiršs smaidīdams atsaucās un sniedza roku, lai paspiestu sagaidītāja kaulaino plaukstu. – Bīskap Valdespino, vēlos jums pateikties par to, ka padarījāt šo tikšanos iespējamu.

      – Es atzinīgi vērtēju to, ka pieprasījāt sanāksmi sarīkot. – Bīskapa balss izrādījās skaļāka, nekā Kiršs bija gaidījis, skaidra un griezīga kā zvans. – Ne jau bieži pie mums pēc padoma vēršas zinātnieki, it īpaši tik izcili kā jūs. Lūdzu, nāciet man līdzi! –Valdespino aizvadīja Kiršu pa peronu. Aukstais kalnu vējš pluinīja bīskapa sutanu. – Man jāatzīstas, – Valdespino turpināja, – ka jūs izskatāties citādi, nekā biju iztēlojies. Es gaidīju ierodamies zinātnieku, taču jūs esat ļoti… – Viņš ar vieglu nicinājumu nopētīja atbraucēja nevainojami piegulošo Kiton K50 modeļa uzvalku un Barker firmas strausa ādas apavus. – Cik noprotu, pareizais vārds būtu "stilīgs", vai ne?

      Edmonds Kiršs pieklājīgi pasmaidīja. Šis vārds bija izgājis no modes jau pirms vairākiem gadu desmitiem.

      – Es esmu izlasījis jūsu sasniegumu uzskaitījumu, – bīskaps sacīja, – un tomēr vēl aizvien īsti nesaprotu, ar ko jūs nodarbojaties.

      – Mana specializācija ir spēļu teorija un datormodelēšana.

      – Tātad jūs veidojat bērniem domātas datorspēles?

      Uzmācās nojauta, ka bīskaps tēlo neziņu, mēģinot izlikties vecmodīgs. Kiršs lieliski zināja, ka Valdespino ir biedējoši labi informēts tehnoloģijas apguvējs, kurš bieži brīdina citus par tās radītajām briesmām.

      – Nē, kungs, patiesībā spēļu teorija ir matemātikas joma, kas pēta dažādus modeļus, lai varētu prognozēt nākotni.

      – Ak tā, jā. Manuprāt, es esmu lasījis, ka jūs pirms dažiem gadiem paredzējāt valūtas krīzi Eiropā. Kad neviens nevēlējās jūs uzklausīt, jūs glābāt situāciju, izveidojot datorprogrammu, kas ļāva Eiropas Savienībai atkal atgriezties starp dzīvajiem. Kā gan īsti skanēja tas jūsu slavenais citāts? "Man ir trīsdesmit trīs gadi, tieši tikpat daudz, cik Kristum augšāmcelšanās brīdī."

      Kiršs sarāvās.

      – Tas ir neveiksmīgs salīdzinājums, jūsu gaišība. Es tolaik biju jauns.

      – Jauns? – Bīskaps iesmējās. – Un cik gadu jums ir tagad… es teiktu, ap četrdesmit?

      – Precīzi.

      Vecais vīrs pasmaidīja. Stiprais vējš turpināja plivināt viņa ietērpu.

      – Jā, ir teikts, ka lēnprātīgie iemantos zemi, taču nu tā ir nonākusi jauno ļaužu rokās. Pie tiem, kuriem ir nosliece uz tehniku, pie tiem, kuri drīzāk vēlas lūkoties videoekrānos, nevis savā dvēselē. Jāatzīst, es nekad nebiju iedomājies, ka man reiz radīsies iegansts sastapties ar to jauno cilvēku, kurš ir viņu visu priekšgalā. Jūs taču zināt, ka tiekat dēvēts par pravieti, vai ne?

      – Jums šis salīdzinājums noteikti nešķiet īpaši labs, jūsu gaišība, – Kiršs atbildēja. – Kad es apvaicājos, vai varētu satikties ar jums un jūsu kolēģiem privāti, pēc maniem aprēķiniem pastāvēja tikai divdesmit procentu iespēja, ka jūs varētu piekrist.

      – Un, kā es sacīju saviem kolēģiem, dievbijīgiem ļaudīm allaž nāk par labu uzklausīt neticīgos. Klausoties sātana balsī, mēs varam labāk novērtēt Dieva balsi. – Vecais vīrs pasmaidīja. – Tas, protams, ir joks. Lūdzu, piedodiet par manu novecojošo humora izjūtu. Laiku pa laikam pieklājība mani pieviļ. – To teicis, bīskaps Valdespino pamāja uz priekšu. – Pārējie mūs jau gaida. Nāciet šurp, lūdzu!

      Kiršs nopētīja viņu galamērķi, milzīgu pelēka akmens mūra citadeli, kura slējās uz stāvas klints malas, kas gremdējās tūkstošiem pēdu dziļā, ar kokiem apaugušu kalnu pakājes leknajā audumā. Šāds augstums radīja neomulīgu sajūtu. Novērsis skatienu no bezdibeņa, Kiršs devās bīskapam līdzi pa grumbuļainu taku, kas vijās gar klints sienu, un sāka prātot par gaidāmo tikšanos. Viņš bija lūdzis iespēju satikties ar trim izciliem reliģiskajiem līderiem, kuri nupat bija piedalījušies te notikušajā apspriedē.

      Tas bija Pasaules reliģiju parlaments.

      Jau kopš 1893. gada daudzi simti garīgo līderu, kuri pārstāvēja gandrīz trīsdesmit pasaules reliģijas, ik pēc dažiem gadiem pulcējās ikreiz citā vietā, lai vienu nedēļu pavadītu, iesaistoties dažādu ticību dialogā. Šai parlamentā bija plaši pārstāvēti gan ietekmīgi kristiešu garīdznieki, gan ebreju rabīni un islāma mullas no visas pasaules, gan arī hinduistu pūdžāri, budistu bikhi, džaini, sikhi un daudzi citi. Parlaments par savu mērķi bija pasludinājis vēlmi "veicināt pasaules reliģiju saskaņu, būvēt tiltus starp dažādiem garīguma pārstāvjiem un godināt visu ticību krustpunktus".

      "Cēls nolūks," Kiršs nodomāja, kaut gan viņam šķita, ka ir veltīgi un bezjēdzīgi meklēt nejaušas sakritības senu izdomājumu, fabulu un mītu juceklī. Turpinādams sekot bīskapam Valdespino pa taku, Kiršs vērīgi palūkojās lejup gar kalna nogāzi, un viņam prātā iešāvās sardoniska doma. "Mozus kāpa kalnā, lai pieņemtu Dieva vārdu… un es kāpju kalnā, lai rīkotos tieši pretēji."

      Kiršs bija sev iegalvojis, ka doties šurp viņu bija pamudinājis ētisks pienākums, tomēr viņš zināja, ka šo apmeklējumu veicinājusi krietna iedomības deva – viņš dedzīgi vēlējās sajust gandarījumu, ko sniegs brīdis, kad viņš apsēdīsies pretī šiem garīdzniekiem un pareģos viņu drīzumā gaidāmo galu.

      "Tam laikam, kad jūs noteicāt, kas mums jāuzskata par patiesību, ir pienākušas beigas."

      – Es izlasīju jūsu lietišķo biogrāfiju, – bīskaps pēkšņi ieteicās, aši uzlūkodams Kiršu. – Cik saprotu, esat nācis no Hārvarda Universitātes.

      – Esmu to absolvējis. Jā.

      – Skaidrs. Nesen lasīju, ka pirmo reizi Hārvarda Universitātes vēsturē tur iestājušies vairāk ateistu un agnostiķu nekā to, kuri uzskata sevi par kādas reliģijas sekotājiem. Tā ir ļoti daiļrunīga statistika, Kirša kungs.

      "Ko