Sâkums. Дэн Браун
Читать онлайн книгу.
gandrīz nepazīstu," Lengdons nodomāja, stīvi tuvodamies vīrietim. Viņš bija uzvilcis melnu fraku ar baltu vesti un apsējis baltu tauriņu. "Es izskatos pēc Jeila Universitātes absolventu kora dalībnieka."
Lengdona klasiskā fraka bija šūta gandrīz pirms trīsdesmit gadiem, saglabājusies kopš laikiem, kad viņš Prinstonā vēl bija piedalījies "Efeju klubā". Pateicoties ik dienu baseinā cītīgi nopeldētajiem apļiem, šis ietērps viņam vēl aizvien derēja kā uzliets. Steigdamies ātrāk sakravāt mantas, viņš no skapja bija paķēris nepareizo uzvalku pakaramo un savu ierasto smokingu atstājis mājās.
– Ielūgumā bija rakstīts "vakartērps", – Lengdons ieminējās. – Ceru, ka fraka būs piemērota.
– Fraka ir klasisks ietērps! Jūs izskatāties satriecoši! – Vīrietis piesteidzās viņam klāt un uzmanīgi piespieda vārda uzlīmi pie Lengdona frakas atloka. – Jūsu ierašanās mums ir pagodinājums, kungs, – ūsainis piebilda. – Jūs taču noteikti esat mūs jau kādreiz apciemojis, vai ne?
– Patiesībā man ir kauns atzīties, bet es te vēl nekad neesmu bijis. – Lengdons starp zirnekļa kājām noraudzījās uz mirdzošo ēku viņiem priekšā.
– Nevar būt! – Fernando notēloja, ka grasās ģībt. – Vai tad jūs neesat modernās mākslas cienītājs?
Lengdonam modernās mākslas izaicinājums allaž bija sagādājis prieku – it īpaši vēlme izprast, kāpēc konkrēti darbi tiek izskatīti par šedevriem: Džeksona Polloka šļakatu gleznas, Endija Vorhola "Kempbela zupas skārdenes", Marka Rotko vienkāršie krāsu taisnstūri. Un tomēr Lengdons jutās daudz brīvāk, ja varēja spriest par Hieronīma Bosa darbu reliģisko simbolismu vai Fransisko de Goijas gleznošanas prasmi.
– Es drīzāk esmu klasikas piekritējs, – Lengdons atbildēja. – Es labāk izprotu da Vinči, nevis de Kūningu.
– Bet da Vinči un de Kūnings taču ir tik līdzīgi!
– Tad ir skaidrs, ka man par de Kūningu vēl daudz kas jāuzzina. – Lengdons pieklājīgi pasmaidīja.
– Nu, tad jūs esat ieradies īstajā vietā! – Vīrietis ar plašu žestu norādīja uz milzīgo ēku. – Šajā muzejā jūs atradīsiet vienu no pasaules lieliskākajām modernās mākslas kolekcijām! Es patiešām ceru, ka tā jums sagādās prieku.
– Mans nolūks ir to izbaudīt, – Lengdons atteica, – tikai gribētos uzzināt, kāpēc es šeit atrodos.
– Jūs neesat vienīgais! – Fernando priecīgi iesmējās un papurināja galvu. – Jūsu namatēvs ir ārkārtīgi noslēpumains un nevienam neatklāj šī vakara pasākuma mērķi. Pat muzeja darbinieki nezina, kas te notiks. Šāda noslēpumainība nodrošina pusi visa prieka… klīst neprātīgas baumas! Iekšā ir sapulcējušies vairāki simti viesu, to vidū arī daudzas slavenības, un neviens pat nenojauš, kas te šovakar notiks!
Tagad pasmaidīja arī Lengdons. Pasaulē bija ļoti maz pasākumu rīkotāju, kuriem pietiktu bramanības pēdējā brīdī izsūtīt ielūgumus ar kodolīgu tekstu: "Sestdienas vakarā. Noteikti atnāciet. Uzticieties man." Un vēl mazāk bija tādu, kuriem būtu izdevies pārliecināt simtiem īpaši svarīgu personu visu pamest un sēsties lidmašīnā uz Spānijas ziemeļiem, lai apmeklētu šo pasākumu. Izgājis no zirnekļa pavēderes, Lengdons aizsoļoja tālāk, pa ceļam uzmezdams skatienu milzīgam sarkanam reklāmkarogam, kas plīvoja viņam virs galvas.
VAKARS KOPĀ AR EDMONDU KIRŠU.
"Edmondam patiešām nekad nav trūcis pašpārliecības," Lengdons uzjautrināts nodomāja. Pirms aptuveni divdesmit gadiem jaunais Edijs Kiršs Hārvarda Universitātē bija kļuvis par vienu no Lengdona pirmajiem studentiem – ar datoriem aizrāvies izspūris dīvainis, kurš interesējies par kodiem un tādējādi nonācis Lengdona pirmkursniekiem domātajā seminārā "Kodi, šifri un simbolu valoda". Kirša izsmalcinātais prāts bija atstājis uz Lengdonu dziļu iespaidu, un abu attiecībās izveidojās īsta studenta un pasniedzēja saikne, kaut gan Kiršs beigu beigās bija pametis semiotikas putekļu klāto pasauli, lai pievērstos datoru spožajam solījumam. Kopš dienas, kad Kiršs saņēma diplomu, viņi bija uzturējuši sakarus jau vairāk nekā divdesmit gadus.
"Un nu students ir apsteidzis savu skolotāju," Lengdons nodomāja. "Par vairākiem gaismas gadiem."
Tagad Edmonds Kiršs bija kļuvis par pasaulslavenu disidentu – miljardieri, datorzinību speciālistu, futūristu, izgudrotāju un uzņēmēju. Šis četrdesmit gadus vecais vīrietis bija radījis satriecoši lielu mūsdienīgu tehnoloģiju klāstu, palīdzot spert būtiski lielus soļus tik dažādās jomās kā robotika, zinātne par smadzenēm, mākslīgais intelekts un nanotehnoloģijas. Kirša precīzās prognozes par nākotnē paredzamajiem zinātniskajiem atklājumiem ap viņu bija radījušas mistiķa auru. Lengdonam bija aizdomas, ka Edmonda biedējošās prognozēšanas prasmes pamatā ir viņa bezgalīgi plašās zināšanas par apkārtējo pasauli. Ciktāl vien Lengdons spēja atcerēties, Edmonds bija nepiesātināms bibliofils un lasīja visu, kas vien gadījās pa rokai. Lengdons vēl nekad nebija sastapis nevienu citu, kurš tik kaislīgi aizrautos ar grāmatām un spētu uztvert to saturu. Dažus pēdējos gadus Kiršs lielākoties bija pavadījis Spānijā, aizbildinādamies ar nebeidzamu mīlestību pret šīs valsts senatnīgo valdzinājumu, avangarda arhitektūru, ekscentriskajiem džina bāriem un nevainojamajiem laika apstākļiem. Reizi gadā Kiršs atgriezās Kembridžā, lai uzstātos Mičiganas Tehnoloģiju institūta Mediju laboratorijas pasākumā, un kopā ar Lengdonu ieturēja maltīti kādā no tobrīd iecienītākajām Bostonas izklaides vietām, par kurām Lengdons nebija ne dzirdējis. Viņi nekad nerunāja par tehnoloģiju; Kiršs ar Lengdonu gribēja apspriest vienīgi mākslu.
– Jūs esat mana saikne ar kultūru, Robert, – Kiršs bieži vien jokoja. – Mans privātais, brīvais mākslas bakalaurs!
Rotaļīgais mājiens par Lengdona ģimenes stāvokli šķita īpaši ironisks, jo to bija izteicis tāds pats vecpuisis, kurš nievājoši dēvēja monogāmiju par "apvainojumu evolūcijai" un gadu gaitā ir nofotografēts kopā ar neskaitāmām supermodelēm. Paturot prātā, ka Edmonds Kiršs ir izslavēts datorzinātņu novators, nebija grūti iztēloties viņu kā sevī noslēgušos tehnoloģiju dīvaini, taču viņš bija pacenties kļūt par mūsdienīgu populārās kultūras elku, apgrozījās slavenību aprindās, izvēlējās vismodernāko apģērbu, klausījās mistisku avangarda mūziku un bija savācis krietnu impresionistu un modernās mākslas pārstāvju darbu kolekciju. Kiršs bieži mēdza sūtīt Lengdonam elektroniskā pasta vēstules, lai lūgtu viņam padomu par jauniem mākslas darbiem, ko bija iecerējis pievienot savam krājumam.
"Lai pēc tam rīkotos tieši pretēji saņemtajam padomam," Lengdons nodomāja. Aptuveni pirms gada Kiršs bija pārsteidzis Lengdonu, sākdams viņu izvaicāt nevis par mākslu, bet gan par Dievu. Pašpasludinātam ateistam šāda temata izvēle bija neraksturīga. Sēžot Bostonas restorānā Tiger Mama pie šķīvja ar liellopu ribu ēdienu, Kiršs bija izprašņājis Lengdonu par dažādu pasaules reliģiju ticības pamatiem. Visvairāk viņu interesēja atšķirīgās leģendas par pasaules radīšanu. Lengdons bija viņam sniedzis apjomīgu atskaiti par visiem pastāvošajiem uzskatiem, sākot ar cilvēces izcelšanās stāstu, kas bija kopīgs gan jūdaismam, gan kristietībai, gan arī islāmam, un beidzot ar hinduistu nostāstu par Brahmu, babiloniešu mītiem par Marduku un visu pārējo.
– Gribētos zināt, – Lengdons ieteicās, ejot ārā no restorāna, – kāpēc futūrists tik ļoti interesējas par pagātni. Vai tas nozīmē, ka mūsu slavenais ateists beidzot ir nonācis pie Dieva?
Edmonds skaļi iesmējās.
– To jau nu jūs gribētu gan! Es tikai cenšos izvērtēt savus sāncenšus, Robert.
Lengdons pasmaidīja. "Tipiski."
– Zinātne un reliģija nav nekādi sāncenši.