Slepkavība kā smalkā māksla. Deivids Morels
Читать онлайн книгу.
bija atkarīga no gados vecākiem naktssargiem, kuriem līdz ar klabekli piešķīra arī patumšu laternu un pavēlēja apgaitas laikā ik pēc pusstundas sasaukties. Tomēr nereti večuki visu nakti nosnauda savās šaurajās sardzes būdās. Kad Londonas iedzīvotāju skaits sasniedza pusotru miljonu, pilsētas pārstāvji uzdeva seram Robertam Pīlam izveidot Metropoles policiju, kuras pirmie trīsarpus tūkstoši policistu par godu organizācijas dibinātāja vārdam un uzvārdam ieguva palamas “bobiji” un “pīleri”.
Neilgā laikā, līdz 1854. gadam, Londonas iedzīvotāju skaits pieauga teju līdz četriem miljoniem, un tobrīd tā bija lielākā pilsēta pasaulē. Tikām policistu skaits bija tikai dubultojies, sasniedzot septiņus tūkstošus, un ar šādu daudzumu nepavisam nepietika, lai nodrošinātu sabiedrisko kārtību septiņsimt kvadrātjūdžu platībā. Tika izveidota detektīvu nodaļa, kurai uzdeva palīdzēt policistiem, – tajā ietilpa astoņi darbinieki, kas, ģērbušies civildrēbēs, palaikam apstaigāja pilsētu. Šādu neatpazīstamu varas pārstāvju eksistence stipri satrauca daudzus Viktorijas laika pilsoņus, kuriem apsēstība ar privātumu radīja patoloģiskas aizdomas par izspiegošanu.
Detektīvus izraudzījās no parasto policistu vidus. Ielas viņi jau pazina un izcēlās ar savām neparastajām spējām ievērot visus sīkumus, prasmi pārlūkot rosīgu viesnīcas vestibilu vai pārpildītu dzelzceļa staciju un pamanīt ikvienu, kura izturēšanās neiederējās: iespējamo laupītāju līdzzinātāju, kurš nekustīgi stāv sardzē steidzīgu ļaužu pūlī, iespējamo kabatzagli, kurš burzmā izvēlas upuri, iespējamo suteneru, kura vaibsti nodod saltu aprēķinu laikā, kamēr apkārtējo sejas pauž jautrību.
Metropoles policija un tās detektīvu nodaļa Londonā rada mājvietu Vaithola rajonā, līdzās daudzām citām valdības ēkām. Tā kā ēkas galvenās durvis veda uz Greitskotlendjardstrītu, avīžu reportieri policijas iecirkni, saīsinādami ielas nosaukumu, nodēvēja par Skotlendjardu. Neprecētiem detektīviem un konstebliem piedāvāja dzīvot kopmītnēs netālu no policijas ēkas, un tieši tur svētdien, 1854. gada 10. decembrī, divdesmit piecas minūtes pāri pusnaktij četrdesmit gadu veco detektīvinspektoru Šonu Raienu uzmodināja patrulētājs, ziņodams, ka Īstendā, Vopingas rajonā, noslepkavoti vairāki cilvēki. Lai arī varmācība Īstendā bija parasta parādība, slepkavības tomēr gadījās reti. Togad Londonā bija pakārti vien četri slepkavas, un katrā noziegumā bija pa vienam upurim. Pat vislielākajā pasaules pilsētā vairāki vienkop nogalināti cilvēki bija šokējoša parādība.
Raiens, vakariņās saēdies vārītu liellopa gaļu un klimpas un tālab gulējis caurā miegā, saģērbās nieka piecās minūtēs un pārliecinājās, ka cimdi atrodas bezveidīgā mēteļa kabatās. Pasaucis līdzi desmit konsteblu, kuri arī mitinājās kopmītnēs, viņš izgāja uz ielas. Ārā bija tik auksts, ka saltajā gaisā varēja saskatīt paša elpu; Raiens iekāpa policijas ratos, kurus bija licis piebraukt. Dzestrajās, miglas pielietajās ielās citus transporta līdzekļus tikpat kā neredzēja, un policisti slepkavības vietā ieradās četrdesmit minūšu laikā.
Gluži kā pie karātavām pirms soda izpildes ap māju drūzmējās ziņkārīgie, un kučieris bija spiests apturēt zirgus gabaliņu nostāk. Raiens ar konstebliem izkāpa uz akmeņiem bruģētās dubļainās ielas un devās turp, kur skanēja skaļas balsis, līdz atdūrās pret garāmgājēju mūri, kas neļāva piekļūt tuvāk.
– Šito pastrādāja Atsperpapēžu Džeks, es jums saku! – kāds sauca, atgādinādams par ugunsspļāvēju vīru, kuram pie zābakiem piestiprināti lieli nagi un atsperes. Pirms septiņpadsmit gadiem šāds noziedznieks it kā bija uzbrucis saujiņai londoniešu un kopš tā laika kļuvis par vietējās folkloras tēlu.
– Nekā, tie būs bijuši īri! Lai kur pagriezies, visur redzi kādu nolāpītu īreli ubagojam! Tas bads bija galīgas blēņas!
Nebija nekāda bada!
– Skaidra lieta! Tie īreļi samelsa pilnas ausis par to, lai varētu mums še atņemt darbu! Šķūrējam šos mājās!
– Ne vella! Visi viņi ir zagļi, visi kā viens. Karam tik augšā!
Zēna gados kopā ar vecākiem atbraucis šurp no Īrijas, Raiens bija pamatīgi nopūlējies, lai runā atbrīvotos no īru akcenta. Viņa apģērbs bija tikpat bezpersonisks. Pieradis darboties nepamanīts, viņš valkāja zemu virs acīm uzvilktu avīžzēna cepuri, lai apkārtējie neievērotu viņa rudos matus.
– Konstebl, – viņš uzrunāja policistu, kas gāja blakus.
– Atbrīvojiet mums ceļu!
– Tūlīt, inspektora kungs.
Tā saucamajai “buļļa acs” laternai, kuru nēsāja katrs policists, bija atstarotājs korpusa iekšpusē un palielināmais stikls priekšā vienīgajai atverei sānos. Desmit policistu zibināja spilgtos gaismas kūļus, stumdīja pūli un rupjās balsīs bauroja: – Atkāpties! Policija! Atbrīvot ielas!
Raiens tiem sekoja, cerēdams, ka tāds daudzums policistu novērsīs ziņkārīgo uzmanību no viņa un ļaus aizslīdēt neievērotam. Viņi nonāca pie viena no daudzajiem veikaliņiem šai apkaimē, kur apkalpoja tirdzniecības kuģu jūrniekus no tuvējiem Londonas dokiem. Atrodoties tik tuvu Temzai, nāsīs iesitās stipra ekskrementu smaka. Pilsētā nepastāvēja kanalizācijas sistēma, un visi ķermeņa izdalījumi nonāca vai tika iegāzti upē.
Pie veikala sardzē stāvēja konstebls, un slēgtie logu aizvirtņi neļāva ielūkoties iekšā.
Konstebls, kā jau visi uniformētie policisti, bija gara auguma, fiziski spēcīgs un prāvas miesasbūves, lai noziedzniekiem neuzmāktos kārdinājums pamudināt viņu laist darbā steku. Policista ķiverē un platās jostas sprādzē bija iestrādāts policijas ģerbonis un zeltaini burti VR – Victoria Regina (“Karaliene Viktorija”).
Raiens pazina konsteblu, atcerējās viņu arī pēc rētas uz platā zoda, ko tas bija ieguvis pirms mēneša, pievārēdams noziedznieku noliktu sargu aplaupīšanas lietā, kuru abi ar Raienu izmeklēja.
– Vai jūs, Beker?
– Jā, inspektora kungs. Priecājos jūs redzēt. Lai gan žēl, ka netiekamies jaukākos apstākļos.
– Ko atradāt? – Piecus līķus.
– Piecus? Konstebls, kurš mani uzmodināja, teica, ka esot četri.
– Iesākumā es atradu četrus mirušos. Trīs pieaugušos un vienu meiteni. Kaimiņi teica, ka bērns bijis septiņus gadus vecs.
“Septiņi gadi”? Raiens ar pūlēm saglabāja bezkaislīgu sejas izteiksmi.
– Bet tad es apskatīju visu kārtīgāk, – Bekers turpināja. – Guļamistabā bija sarīkots grautiņš, visur mētājās kaut kādas atlūzas un šķembas. Sākumā neapjautu, ka tās ir šūpuļa atliekas. Zem pīta pārsega gabala atradās zīdainis.
– Zīdainis, – satriekts nočukstēja Raiens. Slēpdams emocijas, viņš pagriezās pret konstebliem, kuri bija ieradušies kopā ar viņu. – Iztaujājiet kaimiņus, noskaidrojiet, vai tie nav redzējuši kaut ko neparastu. Kādu svešinieku. Cilvēku, kas apkaimē neiederas.
Lai gan mūsdienās šādas darbības šķiet pašsaprotamas, Raiena aizsāktā kārtība tolaik bija pastāvējusi tikai dažus desmitus gadu. Zinātne, kuru vēlāk nosauca par kriminoloģiju, radās Francijā, kad profesionāls noziedznieks Ežēns Fransuā Vidoks iestājās darbā Parīzes policijā un 1811. gadā noorganizēja detektīvu vienību, kas valkāja civildrēbes, nevis uniformu. Viņa vīri, izlikdamies par ubagiem un dzērājiem, apgrozījās noziedznieku iecienītajās tavernās. Laika gaitā Vidoks pameta darbu policijā un izveidoja pirmo privātdetektīvu aģentūru. 1843. gadā, vienu gadu pēc tam, kad tika dibināta Londonas policijas detektīvu nodaļa, daži detektīvi, tostarp Raiens, aizbrauca uz Parīzi, kur Vidoks ierādīja viņiem