Slepkavība kā smalkā māksla. Deivids Morels
Читать онлайн книгу.
mūs! Ļaujiet arī mums apskatīt!
– Jā! – kāds cits piebalsoja. – Mēs te ārā salstam nost!
Kad veikalā iegāja arī Bekers, Raiens aizvēra durvis. Iekšā valdīja stiprā, metāliskā asins smarža.
Sakopodams domas, Raiens pārlaida skatienu veikala telpai. Nokvēpusi laterna pie griestiem. Nobružāta lete. Plaukti ar raupja materiāla apģērba gabaliem un zeķēm. Aizvērtas durvis pa kreisi no letes.
– Vai šīs durvis bija aizvērtas, kad jūs ieradāties mājā? – viņš vaicāja Bekeram.
– Es ienācu no sētas puses. Jā, šīs durvis bija aizvērtas. Pārmeklējis māju, es pieraudzīju, lai viss paliek neskarts. Tieši tā, kā jūs mums mācījāt pirms trim mēnešiem.
– Labi. Jūs ienācāt pa sētas puses durvīm? Vai tās nebija aizslēgtas?
– Tās viegli atvērās.
– Tātad slepkava aizbēga pa sētas pusi pirms jūsu ierašanās.
– Tādas bija arī manas aizdomas.
Savu viedokli Raiens nepauda skaļi. Iespējams, Bekeram palaimējies, ka brīdī, kad viņš iegāja mājā, slepkavas tur vairs nebija. Pārsteidzis noziedznieku notikuma vietā, konstebls varēja kļūt par kārtējo upuri.
Pamanījis uz letes asins traipu, Raiens saņēmās un iegāja aiz tās. Tur viņš ieraudzīja pirmo līķi, kuram pārgrieztā rīkle gluži vai atgādināja muti. Sadragātais galvaskauss izrādījās vienā pusē saplacināts. No pāršķeltās galvas bija izšļācies milzīgs daudzums asiņu, un arī drēbes tuvējos plauktos bija notraipītas koši sarkanas.
Tik izkropļotu līķi Raienam bieži nebija gadījies redzēt – vienīgi reizēs, kad upurus, žurku pamatīgi apgrauztus, pēc ilga laika atrada peldam Temzā. Par laimi, viņam bija mācīts savaldīt emocijas.
Asiņu peļķē mētājās pieci zeķu pāri.
– Jādomā, ka veikalnieks sniedzies pēc tām. Kur ir kase?
– Zem letes.
Raiens atvēra kases aparātu un pārlaida skatienu zelta, sudraba un vara monētām. – Mārciņa, astoņi šiliņi un divi peniji.
– Acīmredzot veikals nav plaucis. – Bekera balsī ieskanējās līdzcietīga nots.
– Tomēr citiem tā būtu vesela bagātība. Kāpēc slepkava nepievāca monētas?
Raiens atvēra durvis pa kreisi no letes un aplūkoja uz grīdas gulošo sievieti un meiteni. Abām bija sadragātas sejas un pārgrieztas rīkles.
Pirmajā mirklī Raiens pat nespēja parunāt, taču arī šoreiz mācītā savaldība guva virsroku. – Kāds, virzīdamies uz sētas puses durvīm, ir iekāpis asinīs un paslīdējis. Vai tas bijāt jūs, Beker?
– Nekādā ziņā, inspektora kungs.
– Pēdas nospiedums ir izsmērēts un nav labi sazīmējams, taču neizskatās, ka šim cilvēkam kājās bijuši nagloti zābaki.
– Tātad slepkavnieks nav no strādniekiem?
– Jūs esat vērīgs puisis, Beker.
Raiens atvēra durvis labajā pusē, un nāsīs līdz ar vārītas jēra gaļas aromātu iesitās arī asiņu smaka. Vilkdams seklus šķebinošā gaisa malkus, viņš pētīja kalpu meitenes līķi, kas gulēja uz virtuves grīdas. Pat sāpju izķēmotajā, sadauzītajā sejā viņš saskatīja vasarraibumus, un tas varēja liecināt, ka meiča, tāpat kā viņš, ir no Īrijas.
Neizturējis Raiens riebumā novērsās un pamanīja uz virtuves galda blakus šķīvim novietotu lielu āmuru. Ieraugot, ka āmura sitējvirsma ir notriepta asinīm, viņam sirds sāka pukstēt straujāk.
Pirmo reizi detektīvs skatīja tik daudz nāves vienkop. Spriedumus viņš izteica aizžņaugtā balsī:
– Vai veikalnieka sieva iztraucēja slepkavu, pirms viņš paguva atvērt kasi zem letes? Vai tādēļ viņš iebruka dziļāk mājā un nogalināja visus pārējos? Lai nepaliktu liecinieku? Tad kāds pieklauvēja pie ielas puses durvīm, un viņš bēga, nepaspējis pievākt naudu? – Raiens iegrima pārdomās par paša izteiktajiem pieļāvumiem. – Nē, tādi secinājumi neder. Ja nebija laika nozagt naudu, tad slepkava nezaudētu tik vērtīgos mirkļus, lai, bēgot pa gaiteni, aizvērtu durvis.
– Varbūt viņš par kasi nemaz nezināja? – Bekers minēja.
– Tad kālab viņš noslepkavoja veikala īpašnieku?
Atkal izgājis gaitenī, Raiens ievēroja, ka arī durvis uz guļamistabu ir aizvērtas. Nelielajā istabelē valdošā nekārtība liecināja, ka tajā naktis pavada vairāki cilvēki. Vietumis mētājās šūpuļa gabali un atlūzas. Bekers bija brīdinājis, ka mājā ir nogalināts mazulis, tomēr Raiens izrādījās negatavs ieraudzīt līķīti, kas, satīts segā, gulēja zem šūpuļa pītā klūgu pārsega salauzītajām atliekām.
– Mīļais Dievs… – Raiens par detektīvu strādāja divpadsmito gadu un pirms tam astoņus gadus bija pavadījis patruļnieka amatā. Apstaigādams pasaules lielākās pilsētas ielas, viņš bija domājis, ka ir pieredzējis visu ļaunumu, kādu viena cilvēciska būtne spēj nodarīt otrai. Taču nu detektīvs atskārta, cik nevainīgs savā domāšanā ir bijis, lai gan nebija nojautis, ka šo apzīmējumu vēl kādreiz spēs attiecināt pats uz sevi.
– Mazulis. Sitieni ar āmuru būtu… – Raiens apklusa, nespēdams uz brīdi iegrožot emocijas. – Tā ir meitenīte, jūs sacījāt?
– Jā, – Bekers klusā balsī apstiprināja.
– Sitieni vien būtu atnesuši nāvi, taču viņš tik un tā pāršķēla tai kaklu. – Detektīvs nenovaldīja dusmu uzbangojumu. – Nolādēts, kāpēc? Tik mazs bērns taču nevarētu viņu sazīmēt. Zīdaini nogalināt nebija nekādas jēgas. Naudu viņš nav paņēmis. Visas durvis ir aizvērtas. Āmurs atstāts. Kāpēc? Man trūkst saprašanas.
Izgājis no guļamistabas, niknuma pārņemtais Raiens aizsoļoja līdz gaiteņa galam un atvēra sētas puses durvis.
Konstebls, kurš stāvēja sardzē, izslējās taisnāk. – Šeit nedrīkst nākt.
– Viss kārtībā, Harij, – Bekers iznācis mierināja konsteblu. – Tas ir detektīvinspektors Raiens.
– Piedošanu, inspektor. Piesardzība nenāk par ļaunu.
– Piesardzība ir laba lieta. – Raiens izgāja no mājas. Viņš cerēja, ka nakts vēsais gaiss remdēs viņā niknumu, taču miglas tvans piejaucās šķebinošajām dvakām, kas vēl kavējās nāsīs. – Kas atrodas tur, tālāk?
Konstebls pavērsa laternas gaišo staru pret ateju, tad nolaida lejup, apgaismojot pieblietēto pagalma zemi. – Es jau izmeklējos, bet uz cietās zemes pēdu nospiedumi nav saskatāmi.
– Vai jūs gājāt cauri mājai, lai nokļūtu pagalmā?
– Nē. Konstebls Bekers pieteica, ka būs labāk, ja mājā pabūs pēc iespējas mazāk cilvēku. Viņš lika man pārrāpties pāri mūrim, kā to pats darīja pirmīt. Tur, labajā pusē.
– Izgaismojiet to vietu ar laternu!
Londonas bēdīgi slaveno miglu dēvēja par pilsētas “parasto pavadoni”, jo tā bija raksturīga vienīgi šai metropolei. Miglu radīja no pusmiljona skursteņu izmestie ogļu dūmi, kam piejaucās iztvaikojumi no Temzas. Sienas pilsētā pastāvīgi klāja kvēpu slānis. Laternas stars uz mūra izgaismoja gaišas švīkas – tur abi konstebli, traušoties pāri, bija noberzuši netīrumu kārtu.
– Apspīdini mūri viscaur!
Nelielā