Slepkavība kā smalkā māksla. Deivids Morels

Читать онлайн книгу.

Slepkavība kā smalkā māksla - Deivids Morels


Скачать книгу
tuvoties mājai no pagalma puses. Nebīstieties sagādāt kādu punu, ja rodas nepieciešamība.

      – Labi, inspektora kungs. Ikviens, kurš raudzīs tikt man garām, iedzīvosies galvassāpēs.

      Konstebls, pagriezies pret sienu, ienira miglā. Viņa laternas mestais gaismas loks drīz nozuda tumsā.

      Raiens klausījās, kā patrulētāja zābaki skrapst pret ķieģeļiem, kamēr konstebls rāpās pāri mūrim, un tad pievērsās Bekeram:

      – Nāciet man līdzi.

      – Jā, inspektora kungs.

      Uztrausies uz mūra, Raiens ieurbās ar acīm miglas piesātinātajā tumsā uz ielas. – Kad kāpsiet augšā, pasniedziet man laternu. Tikai uzmanieties un nekāpiet turpat, kur slepkava. Mums nepieciešams nonākt otrā pusē, neaizskarot to vietu, kur nolēcis viņš.

      Lejā Raiens satraukts juta, ka pēdas iestieg dubļos. Viņš spēji noelsās un gandrīz paslīdēja ieliņas slīpumā, tomēr paguva pieturēties pie Bekera.

      – Pēdējā laikā nav lijis. Kāpēc te sakrājušies dubļi? – Raiens neizpratnē pētīja zemi.

      – Jā, veikala pagalmā zeme ir sausa kā akmens. – Bekers tikpat apjucis piebalsoja un, sperdams piesardzīgus soļus pa slīpumu, pavērsa laternas staru lejup. Tas spēja pāršķelt miglas sienu un atklāja skatienam pārāk spēcīgās dvakas cēloni, proti, ar tumšu, eļļainu šķidrumu pilnu notekas grāvīti.

      – Lai Dievs stāv klāt! Tā ir vietējā ateju izgāztuve!

      Pa noteku aizpeldēja līķītis – visticamāk, beigts suns. Dvingas nomocīts, Raiens norīstījās. – Vai jūs uzskatāt, ka holeru izraisa smirdīgi izgarojumi?

      – Māte vienādiņ mani par to brīdināja. – Bekera vārdi skanēja slāpēti, it kā viņš būtu aizturējis elpu.

      – Vai esat dzirdējis par doktoru Džonu Snovu?

      – Nē, – Bekers novilka caur zobiem.

      – Es strādāju kopā ar viņu holeras epidēmijas gadījumā pirms trim mēnešiem. Snovs ir pārliecināts, ka slimību saķer, dzerot nelabu ūdeni, nevis ieelpojot nejauku gaisu.

      – Ceru, ka viņš domā pareizi.

      – Ticiet man, es arī tā ceru. Rīkojamies aši. Uzspīdiniet laternu dubļiem. Tur būs pēdu nospiedumi.

      – Rau! – Bekers norādīja. – Tie ir dziļi!

      – Lieliski! Nolaidiet laternu vēl zemāk. Redziet, arī šo apavu nospiedumiem nav naglotas zoles. Nospiedumi ir gana skaidri. Es varu izveidot ģipša atlējumus.

      – Par tādiem ir dzirdēts. Redzēts gan nav.

      – Samaisa ūdeni ar ģipsi, līdz…

      Netālu atskanēja dzīvniecisks krekšķis.

      Raiens saspringa.

      Pēc brīža lopiņš ieurkšķējās skaļāk un tuvāk.

      Kreisajā pusē.

      – Tā ir cūka, – ieteicās Bekers.

      – Jā, – Raiens piekrita, juzdams nemieru.

      – Varētu būt prāva, – Bekers sprieda.

      Londonā visās malās mitinājās daudz un dažādi mājlopi. Fermeri, kas pārcēlušies uz pilsētu, vai arī strādnieki, kas centās izvilkt dzīvību, nereti ierīkoja pagalmā stūrīti, kur turēja lopus pārtikai. Govju, cūku, kazu, aitu un vistu radītie trokšņi pilsētā allaž jaucās ar kariešu riteņu rīboņu un pakavu klaboņu.

      Taču no cūkām labums bija divējāds. No tām ieguva gaļu, un tās klaiņodamas apēda atkritumus. Kopā ar neskaitāmajiem kraukļu bariem tās neļāva Londonai noslīkt samazgās.

      Cūka ierukšķējās vēlreiz – pēc skaņas varēja secināt, ka tās šņukurs varētu būt aptuveni Raiena cirkšņa augstumā.

      – Stipri izbadējušās, tās var uzbrukt cilvēkiem. – Vienā rokā Bekers turēja laternu un ar otru izvilka steku. – Es vienreiz tādu skatu redzēju.

      Laternas gaismā varēja saskatīt mūrī iestiprinātu metāla kronšteinu. Bekers pa to uzsita ar steka dzelzs galu, un kaut kas noklabēja.

      – Te staigādama, cūka izbradās apavu nospiedumus. Jūs nevarēsiet uztaisīt ģipša atlējumus. Bet… kamēr mēs te dirnam, slepkava bēg aizvien tālāk.

      – Vai jums ir kaut kas padomā? – taujāja Raiens.

      – Viens no mums sekos slepkavam, – Bekers atbildēja, – turpretī otrs sargās pēdu nospiedumus. Ejiet. Jūs zināt, kas meklējams. Es palikšu un neļaušu cūkai izbradāt pēdu nospiedumus.

      – Vai jūs tiešām esat ar mieru? – Raiens šaubīdamies vērās smacējošajā tumsā.

      – Esmu gatavs uz visu, lai šo ļaundari notvertu, inspektora kungs. Ejiet! Ņemiet laternu.

      – Un atstāt jūs tumsā?

      – Citādi jums pašam nāksies staigāt tumsā. Kā tad jūs bez laternas varēsiet sekot pēdām? Noķeriet viņu!

      – Ja man neizdosies viņu notvert, kazi, jūsu sargātie pēdu nospiedumi palīdzēs sazīmēt vainīgo. Ļoti labi. – Raiens negribīgi paņēma laternu. – Pateicos.

      – Vai drīkstu uzdot jautājumu, inspektora kungs?

      – Protams.

      – Kas man vēl nepieciešams, lai kļūtu par detektīvu?

      – Jūs esat uz pareizā ceļa. – Raiens noteica. Viņš izpētīja, ka pēdas ved pa labi, pretēji virzienam, kur urkšķēja cūka. – Atgādāšu laternu atpakaļ, cik vien drīz varēšu.

      Detektīvinspektors pagrieza laternas metāla vāku, lai deglim piekļūtu vairāk gaisa. Laternas gaismas stars kļuva spilgtāks. Pavērsis to sev priekšā, viņš devās pa dubļiem klāto slīpumu. Dzīvnieks aiz muguras atkal ierukšķējās, un Bekera steka dzelzs uzgalis atkal nodžinkstēja pret kronšteinu. Tumsā noklinkstēja atbalss.

      Turēdamies cieši pie mūra, Raiens sekoja pēdām. Viņš virzījās piesardzīgi un ne mirkli neaizmirsa, ka slepkava var atrasties tepat tuvumā. Miglas taustekļi vijās apkārt, un bija dzirdama žurku nagu skrapstoņa uz akmens. Pēc piecām minūtēm viņš nonāca atkritumu piebārstītajā šķērsielā pa labi, un te noziedznieka apavi uz ielas nelīdzenā seguma bija atstājuši dubļu sliedi. Gar kājām, skaļi ņaudēdams, pazibēja kaķis.

      Dubļu sliede vērtās aizvien nemanāmāka, taču vēl bija saskatāma, kad Raiens nonāca šķērsielas galā pie gāzes laternas, kas meta dūmakainu gaismu. Apmulsis viņš raudzījās uz dubļainajiem pēdu nospiedumiem, kas pievirzījās pie sienas kreisajā pusē un pēc tam aizstiepās tālāk pa ielu. Pūļa aurošana skanēja no labās, no veikala puses.

      “Skaļajā jūklī neviens neievērotu slepkavu, kurš tobrīd iznāktu no šķērsielas,” sprieda Raiens. “Bet – ko viņš darīja pie sienas?”

      Uzspīdinājis laternu, Raiens ar kāju pārmeklēja atkritumu kaudzi. Pašķīda netīras lupatas, stikla lauskas un koka kastu atlūzas, kas smirdēja pēc urīna.

      Skatienu piesaistīja kāds gaišs priekšmets. Atspēris nost drazas ap atradumu, viņš noliecās to apskatīt. Krūtis sažņaudza satraukums – viņš sazīmēja savāzta bārdas naža ziloņkaula spalu.

      Kamēr inspektors Raiens pētīja bārdas nazi, konstebls Bekers stāvēja piķa melnajā tumsā, gluži vai sajuzdams, kā miglas dūmaka aizslīd gar seju. Mūra siena klusināja jezgu, ko radīja pūlis uz ielas veikala priekšā, tādēļ vienīgie dzirdamie trokšņi


Скачать книгу