S VĒTDIENA

      SARKANĀ DONAVA

      1. NODAĻA

      Uzlicis roku uz drošības sviras, “Serbijas dzelzceļa” dīzeļlokomotīves mašīnists piedzīvoja šajā sliežu ceļa posmā pierasto saviļņojošo satraukumu – sastāvs devās uz ziemeļiem no Belgradas un tuvojās Novisadai.

      Tas bija slavenā Arlberga Austrumu ekspreša maršruts, kas divdesmitā gadsimta trīsdesmitajos līdz sešdesmitajos gados veda no Grieķijas līdz Belgradai un tālāk uz ziemeļiem. Protams, mašīnists nevadīja mirdzošu Pacific 231 tvaika lokomotīvi, kas vilka elegantus restorānvagonus, luksusa vagonus un guļamvagonus, kur pasažieri reiba greznības un gaidu gaisotnē. Viņa pārziņā bija veca, apbružāta Amerikā ražota spēkmašīna, kas vilka aiz sevis virteni vairāk vai mazāk uzticama ritošā sastāva, kas piebāzts ar ikdienišķu kravu.

      Viņu priecēja ikviena vēsturiskā ainava, kas skatienam pavērās reisa laikā, īpaši tuvojoties upei – viņa upei.

      Tomēr urdīja nemiers.

      Starp vagoniem, ko viņš veda uz Budapeštu ar oglēm, metāllūžņiem, patēriņa precēm un kokmateriāliem, bija viens, kas stipri uztrauca. Tas bija piekrauts ar metilizocianāta mucām, ko Ungārijā izmantos gumijas ražošanā.

      Mašīnists, drukns vīrietis ar paplāniem matiem, novazātu cepurīti un notraipītu kombinezonu, par šo nāvējošo ķimikāliju bija noklausījies garu instruktāžu, kuru nolasīja priekšnieks un kāds idiots no Serbijas Transportēšanas drošības un Labklājības uzraudzības ministrijas. Pirms vairākiem gadiem šī viela izplūda no kādas rūpnīcas Indijas pilsētā Bopalā un dažu dienu laikā aizraidīja viņsaulē astoņus tūkstošus cilvēku.

      Viņš apzinājās briesmas, ko varēja radīt šī krava, taču, būdams ilggadējs darbinieks un arodbiedrības loceklis, pajautāja: – Kas konkrēti man jāievēro reisā uz Budapeštu?

      Priekšnieks un birokrāts pārmija ierēdnieciskuma pilnus skatienus un pēc brīža izteica vien piekodinājumu būt ļoti uzmanīgam.

      Pie apvāršņa kā sīki punktiņi saplūda Serbijas otras lielākās pilsētas Novisadas uguntiņas, un gabalu tālāk dziestošajā vakara gaismā kā bāla svītriņa pavīdēja Donava. Lai arī pagātnē daudz apdziedāta, patiesībā tā plūda brūna un necila, un pa to slīdēja baržas un tankkuģi, nevis sveču gaismā tīti kuģīši ar mīlētājiem un Vīnes orķestriem – vismaz šaipusē tādus nemanīja. Tomēr tā bija Donava, Balkānu lepnuma iemiesojums. Braucot pāri tiltam, dzelzceļnieks juta, ka sirdi pilda pacilātība.

      Viņa upe…

      Pavēries pa raibi netīrā vējstikla logu, General Electric prožektora gaismā viņš pārliecinājās, ka sliežu ceļš ir kārtībā. Nekā ievērības cienīga.

      Bremžu svirai bija astoņas pozīcijas, un pirmā bija viszemākā. Patlaban tā atradās piektajā iedaļā, un viņš pavilka lejup uz trešo, lai gaidāmos pagriezienus vilciens veiktu ar samazinātu ātrumu. Četru tūkstošu zirgspēku dzinēja rēkoņa mazliet noklusa, un spriegums vilces elektrodzinējos samazinājās.

      Kad vagoni uzbrauca uz tilta taisnā sliežu ceļa posma, mašīnists atkal pastūma sviru augšup uz piekto iedaļu, pēc tam uz sesto. Dzinējs iepukšķinājās skaļāk un straujāk, un no aizmugures atlidoja spalgi klaudzieni. Mašīnists zināja, ka tur sakabes starp vagoniem pauž neapmierinātību ar mainīgo ātrumu – šo trokšņu jūkli viņš savā darbā bija dzirdējis tūkstošiem reižu. Taču iztēle mudināja iedomāties, ka trešajā vagonā cita pret citu sitas ar nāvējošo ķimikāliju pilnas metāla mucas, kas draud izlaistīt indi.

      “Blēņas,” viņš pats sev iegalvoja un visas domas pievērsa tam, lai saglabātu vienmērīgu ātrumu. Tad kāda neapjausta iemesla dēļ – vienīgi tāpēc, lai uzlabotu garastāvokli, – mašīnists iedarbināja pneimatisko signāltauri.

      2. NODAĻA

      Pakalna galā, augstajā zālē ieslēpies, gulēja vīrietis ar nopietnu sejas izteiksmi un mednieka cienīgu izturēšanos. Viņš dzirdēja signāltaures gaudoņu, kas atplūda no vairāku jūdžu attāluma. Ašs skatiens apliecināja, ka signalizējis vilciens, kas tuvojas no dienvidiem. “Tas nonāks šeit pēc desmit vai piecpadsmit minūtēm.” Vīrietis ieprātojās, vai vilciens varētu ietekmēt rūpīgi izplānoto operāciju, kas kuru katru brīdi sāksies.

      Viegli sakustējies un mainījis pozu, viņš nakts redzamības monokulārā nopētīja dīzeļlokomotīvi un garo vagonu virkni aiz tās.

      Secinājis, ka vilciena parādīšanās nekādi neietekmēs ne viņa darbību, ne plānus, Džeimss Bonds pavērsa monokulāru pret spa centra un viesnīcas restorānu un vēlreiz caur loga stiklu aplūkoja mērķi. Spriežot pēc daudzajiem Zastava un Fiat sedaniem autostāvvietā, laika zoba apgrauztā lielā dzeltenā, apmestā ēka ar brūnajiem rotājumiem vietējo vidū bija visnotaļ iecienīta.

      Skaidrajā svētdienas vakarā pulkstenis rādīja astoņi un četrdesmit minūtes. Bonds atradās vietā netālu no Novisadas, kur Vidusdonavas līdzenums pāriet apvidū, ko serbi dēvēja par “kalnainu”, lai gan, pēc Bonda domām, tāds apzīmējums izvēlēts tūristu dēļ – viņam, kaislīgam slēpotājam, tie drīzāk atgādināja nelielus pakalnus. Maija gaiss bija sauss un vēss, un apkaime šķita klusa kā apbedīšanas biroja telpas.

      Bonds atkal sakustējās. Viņš bija vairāk nekā trīsdesmit gadus vecs, sešas pēdas garš un svēra simt septiņdesmit mārciņu. Tumšie mati bija pāršķirti ar celiņu vienā pusē, un viena šķipsna krita pāri acij. Labo vaigu šķēla trīs collas gara rēta.

      Apģērbs šim vakaram bija rūpīgi izvēlēts. Amerikāņu ražojuma tumši zaļa jaka un ūdensnecaurlaidīgas bikses – firma 5.11 piedāvāja labāko kaujas apģērbu pasaulē. Samērā novalkātie ādas apavi lieti derēja pakaļdzīšanās situācijās un cīņas laikā deva stingru pamatu zem kājām.

      Iestājoties tumsai, uguntiņas ziemeļu pusē, senajā Novisadas pilsētā, iemirdzējās spožāk. Lai cik dzīvīga un burvīga tā šķistu tagad, Bonds zināja par tās drūmo pagātni. Pēc tam, kad tūkstoš deviņi simti četrdesmit otrā gada janvārī ungāri nogalināja tūkstošiem tās pilsoņu un sameta līķus ledainajos Donavas ūdeņos, Novisada kļuva par partizānu pretošanās kustības kauju vietu.

      Bonds bija ieradies, lai novērstu vēl vienu šausminošu notikumu – citādu, taču ne mazāk nozīmīgu.

      Vakar, sestdien, britu izlūkdienesta aprindas pāršalca trauksme. VSDŠ jeb Valdības sakaru dienesta štābs Čeltenemā atšifrēja elektronisku signālu par uzbrukumu, kas ieplānots nedēļas otrajā pusē.

      Drīz pēc tam valsts noklausīšanās meistari bija atšifrējuši daļu no otrās īsziņas, kas tika sūtīta no tā paša mobilā tālruņa, izmantojot