Carte blanche. Džefrijs Dīvers
Читать онлайн книгу.
cauri putekļu mākonim viņš ieraudzīja Īru. Tas stāvēja aiz lokomotīves starp abiem metāllūžņu vagoniem, kas bija saliekušies kā savāžamais nazis, un žņaudzīja plaukstā melnu pistoli. Viņam plecā karājās mugursoma, pēc visa spriežot, pilna, un tas nozīmēja – ja vīrietis iecerējis uzspridzināt konteinerus ar bīstamo materiālu, lādiņi vēl nav izvietoti.
Bonds nomērķēja ar pistoli un raidīja divas lodes turpat blakus Īram, lai mudinātu doties atpakaļ pie automobiļa. Vīrietis iztrūcies pieliecās un vēja ātrumā nozuda.
Paraudzījies uz sliežu pusi, kur stāvēja Mercedes, Bonds saknieba lūpas. Serbu aģenti nebija pildījuši pavēles. Viņi nogāza zemē Īra slāvu izcelsmes palīgu, sasēja tam rokas ar neilona cilpām, un tagad katrs gar savu pusi šķūnītim zagās uz vilciena pusi.
Nekompetence…
Bonds pietrausās kājās un sagumis skrēja viņiem pretī.
Serbi pavērsa ieročus uz sliežu pusi. Garas zāles ieskauta, zemē netālu no lokomotīves atradās mugursoma, un aiz tās tikko redzams vīdēja cilvēka stāvs. Aģenti, zemu pieliekušies, piesardzīgi tuvojās tam.
Mugursoma piederēja Īram, taču guļošais, protams, nebija viņš. Tur droši vien nokritis mirušais mašīnists.
– Nē, – Bonds čukstēja sakaru ierīcē. – Tā ir viltība!.. Jūs mani dzirdat?
Taču vecākais aģents neklausījās. Viņš iznāca klajā un iesaucās:
– Ne mrdaj! Nekustēties!
Tajā mirklī Īrs izliecās no mašīnista kabīnes un izšāva kārtu, trāpīdams aģentam galvā. Tas smagi nozvēlās zemē.
Jaunākais aģents nosprieda, ka uguni atklājis zālē guļošais, un iztukšoja sava automātiskā ieroča aptveri mašīnista līķī.
– Opasnost! – Bonds iesaucās.
Par vēlu. Īrs atkal izliecās pa logu un iešāva jaunākajam aģentam labajā rokā pie elkoņa. Tas nometa ieroci un iekliegdamies nogāzās augšpēdus.
Izlēkdams no lokomotīves kabīnes, Īrs raidīja pusduci ložu Bonda virzienā, un viņš atbildēja ar pretuguni, tēmēdams pēdās un potītēs. Taču pārāk biezā dūmaka un izgarojumu migla neļāva trāpīt. Īrs iegrūda pistoli makstī, uzmeta mugursomu plecā un vilka jaunāko aģentu uz automobiļa pusi. Abi pazuda skatienam.
Bonds aizskrēja pie Volkswagen Jetta, sēdās pie stūres, iedarbināja dzinēju un traucās prom. Pēc piecām minūtēm automobilis ar lēcienu pievārēja pauguru un, riepām slīdot, nobremzēja laukumā aiz restorāna “Roštilja”. Tur valdīja pilnīgs juceklis, vakariņotāji un personāls panikā bēga. Mercedes automobili nekur neredzēja. Pametis skatienu uz vilciena katastrofas vietu, Bonds pamanīja, ka Īrs aizraidījis uz viņsauli ne tikai vecāko aģentu, bet arī savu partneri – serbu, ar kuru kopā bija ēdis vakariņas. Tas radis nāvi, guļam uz mutes, sasaistītām rokām.
Izkāpis no automobiļa, Bonds pārmeklēja līķa kabatas, tomēr Īrs bija paņēmis gan kabatas portfeli, gan visas pārējās mantas. Bonds paņēma savas Oakley saulesbrilles, notīrīja stiklus un piespieda tiem mirušā cilvēka īkšķa un rādītājpirksta galu. Tad viņš skriešus atgriezās pie automobiļa un ar ātrumu septiņdesmit jūdzes stundā traucās pakaļ Mercedes pa asfaltēto, līkumoto un stipri grambaino ceļu.
Pēc dažām minūtēm nedaudz tālāk ceļa malas autostāvvietā pavīdēja kaut kas gaišs. Spēcīgi nobremzējis, Bonds ar grūtībām savaldīja automašīnu, kuras aizmugure saslīdēja uz asfalta. Tinoties miglā no dūmojošajām riepām, auto apstājās dažu jardu attālumā no jaunā aģenta. Bonds izkāpa un piegāja pie vīrieša, kas raudāja un trīcēja. No dziļās brūces rokā bija izplūdis daudz asiņu. Viena kurpe bija noauta, un vienam kājas pirkstam trūka naga. Īrs viņu spīdzinājis.
Atvāzis ārkārtīgi aso nazi, Bonds pārgrieza vīrieša kreklu un kokvilnas strēmeli aptina ievainotajam ap roku. Ar stāvlaukuma malā atrasta zariņa palīdzību viņš izgatavoja žņaugu un uzlika cietušajam. Tad Bonds pieliecās un noslaucīja sviedru lāses vīrietim no sejas.
– Kurp viņš devās?
Jaunais aģents sāpēs viebās un bez apstājas vervelēja serbohorvātu valodā. Aptvēris, kas stāv viņa priekšā, viņš ierunājās angliski:
– Tu piezvanīsi manam brālim… Ved mani uz slimnīcu. Es pateikšu, kur jābrauc.
– Man jāzina, kurp viņš devās.
– Es neko nepateicu. Viņš mēģināja. Bet es par tevi neko nestāstīju.
“Par operāciju puika, bez šaubām, ir izklāstījis visu kā pēc notīm, taču tagad tam vairs nav nozīmes.”
– Kurp viņš devās? – Bonds atkārtoja jautājumu.
– Uz slimnīcu… Aizved mani, un es pateikšu.
– Pasaki, citādi piecu minūšu laikā būsi pagalam, – Bonds bezkaislīgi aizrādīja, atlaizdams žņaugu vaļīgāk. Asinis sāka plūst bagātīgā straumē.
Jauneklis samiedza acis un atvairīja asaras. – Labi! Neģēlis tāds! Viņš interesējās, kā tikt uz E-75, ātrgaitas šoseju, kas atzarojas no Divdesmit pirmās maģistrāles un ved uz Ungāriju. Viņš brauc uz ziemeļiem. Lūdzu!
Bonds savilka žņaugu ciešāk. Viņš nešaubījās, ka Īrs nedodas uz ziemeļiem – tādam nežēlīgam un gudram taktiķim nav vajadzīgi norādījumi. Bonds nojauta Īrā tikpat dziļu ziedošanos arodam, kāda piemita viņam pašam. “Viņš noteikti vēl pirms ierašanās Serbijā iekalis galvā Novisadas apkaimes ģeogrāfiju. Nonācis uz Divdesmit pirmās maģistrāles, vienīgā lielā ceļa šajā apkaimē, viņš nogriezīsies dienvidu virzienā. Viņš dosies uz Belgradu vai tās apkaimē norunātu vietu, kur satikties ar līdzzinātājiem.
Iztaustījis jaunākajam aģentam kabatas, Bonds sameklēja mobilo tālruni un ievadīja ārkārtas dienestu izsaukšanas numuru 112. Izdzirdējis klausulē sievietes balsi, viņš atbalstīja tālruni blakus cietušā mutei un steidzās pie sava automobiļa. Bonds centās braukt pa nelīdzeno ceļu, cik vien ātri iespējams, visu uzmanību veltot stūrēšanai un bremzēšanai.
Kādā krasā ceļa līkumā automobilis sāka slīdēt pāri sadalošajai līnijai. Pagriezienā pretī brauca masīva kravas automašīna, kam uz sāniem uzzīmēts logotips ar kirilicas zīmēm. Tas strauji nostūrēja malā, un šoferis nikni spieda signāltauri. Pabraucis smagajai automašīnai garām dažu collu attālumā, Bonds atgriezās savā joslā un devās tālāk pa vienīgajām viņa rīcībā esošajām pēdām, kas veda pie tiem, kuri piektdien paredzējuši Noasa un tūkstošiem cilvēku bojāeju.
Pēc piecām minūtēm, tuvodamies Divdesmit pirmajai maģistrālei, Bonds palēnināja gaitu. Varēja redzēt oranžu gaismas ņirbu, un debesīs, aizsegdami mēnesi un zvaigznes, pacēlās dūmu mutuļi. Drīz viņš nonāca katastrofas vietā. Pēc visa spriežot, Īrs bija ātrumā pašāvies garām asam līkumam un raudzījis apstāties platā, ar zāli apaugušā ceļa malā – lai gan patiesībā tur tādas nav un krūmāju rinda maskē stāvu kritumu. Automašīna bija noslīdējusi pāri kraujas malai un gulēja lejā uz jumta. Motors dega.
Piebraucis klāt, Bonds izslēdza Jetta dzinēju un izkāpa. Viņš izvilka pistoli un, ar skatienu veltīgi meklēdams draudošas briesmas, pa pusei skrēja, pa pusei slīdēja lejup pa nogāzi pie transporta līdzekļa. Pie Mercedes viņš apstājās. Īrs bija miris. Karājās augšpēdus, iesprādzēts drošības jostā. Seju un kaklu klāja asinis, kas krājās uz automašīnas griestiem.
Lai pasargātos no asajiem izgarojumiem, Bonds samiedza