Carte blanche. Džefrijs Dīvers
Читать онлайн книгу.
ierašanās būtu saprotama, taču ugunsdzēsēju brigādes gan ne.” Satvēris šoferi aiz asinīm noplūdušajiem matiem, viņš pagrieza pret sevi tā seju.
Tas nebija Īrs. Bonds aplūkoja mirušā jaku – uz tās kirilicā rakstīts tas pats vārds, kāds uz kravas automašīnas, no kuras viņš pirms brīža veiksmīgi izvairījās. Īrs bija piespiedis automobili apstāties, pārgriezis šoferim rīkli, iesprādzējis nogalināto savā Mercedes un nostūmis no kraujas, bet pēc tam piezvanījis vietējiem ugunsdzēsējiem, lai aizkavētu satiksmi un liktu šķēršļus vajāšanai.
Īrs, bez šaubām, būs paņēmis no bagāžnieka savu mugursomu un visu pārējo. Tomēr salonā uz apgāztās automašīnas griestiem iepretim pasažiera puses sēdeklim bija izkaisījušās dažas papīra lapiņas. Bonds iegrūda tās kabatās, un tajā brīdī liesmas piespieda viņu atkāpties. Viņš skriešus atgriezās pie sava automobiļa un traucās uz Divdesmit pirmās maģistrāles pusi, tālāk no zibsnījošajām bākugunīm, kas tuvojās.
Braukdams viņš izzvejoja no kabatas mobilo tālruni, kas atgādināja iPhone, taču bija mazliet lielāks un aprīkots ar īpašām optikas un audio sistēmām un citu tehnisko nodrošinājumu. Šajā ierīcē bija iestrādāti divi tālruņi – vienu reģistrēja uz aģenta oficiālā vārda vai segvārda, un otrs, slēptais tālrunis, saturēja simtiem operatīvajā darbā noderīgu lietojumprogrammu un šifrēšanas pakotnes (tā kā ierīci bija izstrādājusi Q-nodaļa, kādam biroja asprātim vajadzēja veselu dienu, lai nāktu klajā ar tālruņa nosaukumu iQPhone).
Viņš atvēra programmu, kas nodrošina prioritāru sakaru kanālu ar Valdības sakaru dienesta štāba izsekošanas centru, un balss atpazīšanas sistēmā aprakstīja dzelteno Zastava Eurozeta kravas automašīnu, ar kuru brauca Īrs. Dators Čeltenemā automātiski noskaidroja Bonda atrašanās vietu, noteica kravas automašīnas iespējamos maršrutus un tad lika satelītam tajā apvidū sameklēt un izsekot automašīnu, kas atbilst šim aprakstam.
Aizritēja piecas minūtes, un viņš dzirdēja tālruni iedūcamies. “Teicami!” Viņš pameta skatienu uz ekrānu.
Taču ziņa nebija no okšķeriem. To sūtīja Bills Teners, Bonda vienības štāba priekšnieks. “Steidzami ienirt” – tāds bija šifrētais nosaukums ārkārtas situācijai.
Cenzdamies vienlaikus skatīties uz ceļu un uz tālruni, Bonds lasīja:
VSDŠ pārtverta ziņa. Serbijas drošības aģents, kuram uzticēja 20. datuma incidenta operāciju, nomira pa ceļam uz slimnīcu. Ziņojis, ka tu esot viņu pametis. Serbi izdevuši prioritāru orderi tavam arestam. Nekavējoties pamest valsti.
PP IRMDIENA
LUPATLASIS
6. NODAĻA
Pēc trīsarpus stundām miega septiņos no rīta Džeimsu Bondu viņa Čelsi dzīvoklī uzmodināja mobilā tālruņa modinātāja funkcijas elektroniskie pīkstieni. Skatiens stingri pievērsās nelielās guļamistabas baltajiem griestiem. Viņš divreiz samirkšķināja acis un, nelikdamies zinis par sāpēm plecā, galvā un ceļgalos, izvēlās no divguļamās gultas – viņu urdīja vēlme doties pa pēdām Īram un Noasam.
Novisadas misijā valkātie apģērba gabali gulēja uz koka grīdas. Viņš salika kaujas apģērbu sporta somā un pārējās drēbes iesvieda veļas grozā, šādi izrādīdams laipnību Mejai, nenovērtējamai skotu izcelsmes apteksnei, kas ieradās trīs reizes nedēļā sakārtot viņa māju. Bondam ne prātā nenāca pieļaut, ka sievietei jāvāc viņa izmētātās mantas.
Neapģērbies Bonds iegāja vannas istabā, uzgrieza dušas strūklu, cik vien karstu varēja izturēt, un spēcīgi noberzās ar vienkāršām ziepēm. Tad pastāvēja zem ledainas strūklas tik ilgi, kamēr arī to vairs nespēja paciest, izkāpa no dušas kabīnes un noslaucījās. Pēc tam apskatīja iepriekšējā dienā iegūtās brūces – divus lielus tumša purpura krāsas zilumus uz kājas, pāris nobrāzumus un granātas šrapneļa nošķelto ādu uz pleca. Nekā nopietna.
Viņš noskuvās ar biezu, abpusgriezīgu asmeni, kura vieglais rokturis bija veidots no bifeļa raga. Šādu smalku rīku viņš lietoja nevis tāpēc, ka tas bija ekoloģisks un dabai tuvāks nekā vienreizējās lietošanas plastmasas skuvekļi, kādus izmantoja lielākā daļa citu vīriešu, bet gan tālab, ka ar to varēja noskūties gludāk, turklāt ar to bija jāprot apieties. Džeimss Bonds rada apmierinājumu pat sīkās grūtībās.
Piecpadsmit pāri septiņiem viņš jau bija saģērbies tumši zilā Canali uzvalkā un baltā pletkreklā un apsējis tumši purpursarkanu Grenadine kaklasaiti – tā un krekls bija iegādāts Turnbull & Asser veikalā. Viņš uzvilka melnas kurpes bez auklām. Tās Bonds piecieta vienīgi tad, ja bija nepieciešami īpaši apavi kaujas apstākļos vai arī operācijas laikā vajadzēja auklas īpaši sasiet, lai nodotu iepriekš norunātu vēsti kolēģim.
Uz rokas viņš uzslidināja savu tērauda Rolex Oyster Perpetual, trīsdesmit četru milimetru modeli, kura vienīgā papildu funkcija bija datumu lodziņš – Bondam nevajadzēja zināt mēness fāzes vai precīzu paisuma laiku Sauthemptonas piekrastē. Šāda informācija, jādomā, bija nepieciešama tikai retajam.
Parasti viņš brokastis – savu iecienītāko ēdienreizi dienā – ieturēja nelielā tuvējā viesnīcā Pontstrītā. Šad un tad viņš uzcepa kādu no retajiem ēdieniem, kurus prata pagatavot, – viegli apceptu omleti no trim olām un Īrijā ražota sviesta, ko aizdarīja ar bekonu un rupja maluma maizes grauzdiņiem, kuriem virsū zieda īru sviestu un marmelādi.
Tomēr todien vajadzēja steidzami rīkoties operācijā “Divdesmitā datuma incidents”, un brokastīm neatlika laika. Viņš vienīgi uzvārīja tasīti neganti stipras Jamaikas Blue Mountain kafijas, ko izdzēra no porcelāna krūzītes, klausīdamies “Radio 4”, lai noskaidrotu, vai vilciena katastrofa un tai sekojošie nāves gadījumi ir nonākuši starptautiskajās ziņās. Par to diktori klusēja.
Kabatas portfelis un skaidra nauda atradās kabatā, mašīnas atslēgas arī. Viņš paķēra plastikāta maisiņu ar mantām, ko bija savācis Serbijā, un aizslēgto tērauda kārbu, kurā glabājās viņa ierocis un munīcija – Lielbritānijas teritorijā likums to aizliedz nēsāt.
Nosteidzies lejup pa kāpnēm – dzīvoklis atradās ēkā, kur reiz bija izbūvēti divi plaši staļļi, – Bonds atslēdza durvis un iegāja garāžā. Šaurajā telpā tik tikko pietika vietas divām automašīnām, kas tur tobrīd atradās, dažām rezerves riepām un instrumentiem. Viņš iekāpa jaunākajā no abām automašīnām, nesen ražotajā Bentley Continental GT modelī, kuram ārpuse rotājās firmai raksturīgā granītpelēkā krāsā un salonu greznoja mīksta, melna āda.
Divpadsmit cilindru turbodzinējs klusi atdzīvojās. Viegli iegrūdis ātrumkārbas sviru pirmajā ātrumā, viņš izbrauca uz ceļa – aiz muguras palika otrs automobilis, ne tik jaudīgs, taču temperamentīgs un elegants sešdesmito gadu E-type Jaguar, kas reiz piederējis viņa tēvam.
Bonds lavierēja cauri satiksmei ziemeļu virzienā kopā ar desmit tūkstošiem citu automašīnu, kas kārtējās nedēļas sākumā tāpat virzījās cauri Londonai uz birojiem – lai gan viņa ikdienišķais tēls, protams, slēpa patiesību.
Tieši tas pats būtu sakāms par viņa darba devēju.
Pirms trim gadiem Džeimss Bonds vēl sēdēja pie pelēka rakstāmgalda Aizsardzības ministrijas monolītajā pelēkajā ēkā Vaitholā. Debesis gan toreiz bija nevis pelēkas, bet zilas kā Skotijas kalnienes ezeri skaidrā vasaras dienā. Pēc demobilizēšanās no Karaliskās Flotes rezerves spēkiem viņš nejuta vēlēšanos kļūt par klientu vadītāju Saatchi & Saatchi kompānijā vai bilanču auditoru