Carte blanche. Džefrijs Dīvers
Читать онлайн книгу.
pirms nodevīgi pārslēgtajām pārmijām arī tad, ja kāds uz sliežu ceļa signalizētu, likdams apstāties, vai priekšniekam no Belgradas rastos aizdomas par sliežu stāvokli un viņš dotu mašīnistam pavēli nospiest bremzes.
Un Danns sev atgādināja, ka dažkārt nāve ir nepieciešama.
Vilciens atradās vairs tikai trīssimt jardu attālumā.
“Pēc pusotras minūtes viss būs galā. Un tad… Bet… kas tas?” Danns piepeši manīja kādu kustību – neskaidri saskatāms objekts šūpodamies traucās pāri tuvējam nelīdzenajam laukam tieši sliežu virzienā.
– Vai tu redzi? – viņš vaicāja Karičam.
Serbs ieelsās. – Jā, es redzu! Auto! Kas te notiek?
Tas tiešām bija automobilis. Blāvajā mēness gaismā Danns ieraudzīja nelielu gaišas krāsas sedanu, kas traucās pāri pauguriem un lavierēja ap kokiem un zemajiem žogiem. Kā šoferis spēja tādā apvidū saglabāt tik lielu ātrumu? Tas šķita neiedomājami.
“Droši vien pusaudži aizrāvušies ar savām stulbajām rotaļām.” Lūkodamies uz aptrakušā braucēja vadīto transporta līdzekli, Danns novērtēja tā ātrumu un virziena leņķi. “Ja auto neapstāsies, tad pāršausies pāri sliedēm dažas sekundes pirms vilciena… tomēr tam nāksies kratīties pāri sliedēm tepat, kur nav pārbrauktuves. Ja tas apstāsies uz sliedēm, vilciens to saspiedīs kā konservu kārbu. Tomēr manu uzdevumu tas nekādi neietekmēs. Nelielo mašīnu pastums sāņus, un vilciens turpinās ceļu nāvi nesošajā atzarā. Nē… paga… kas tad tas?” Danns aptvēra, ka tas ir policijas automobilis. “Kādēļ tam nav ieslēgtas bākugunis un sirēna? Tas noteikti ir nozagts. Pašnāvība?”
Taču policijas automašīnas šoferim nebija nodoma apstāties uz sliežu ceļa vai to šķērsot. Vēl beidzamo reizi palēcies pāri pakalna galam, sedans gluži vai ieurbās zemē un paslīdējis apstājās pie ceļa klātnes apmēram piecdesmit jardus pirms vilciena. Pa durvīm izlēca automašīnas vadītājs melnās drēbēs. Skaidri saskatīt nevarēja, taču Danns sprieda, ka tas diez vai ir policists. Turklāt svešais nemaz necentās signalizēt mašīnistam, lai aptur vilcienu. Viņš izskrēja uz sliedēm un rāmi notupās uz gulšņiem. Lokomotīve drāzās viņam virsū ar ātrumu piecdesmit vai sešdesmit jūdzes stundā.
Nakti piepildīja vilciena signāltaures izmisīgais kauciens, un no ieķīlētajiem riteņiem izšāvās oranžu dzirksteļu šaltis.
Kad vilciens atradās vairs dažu pēdu attālumā, vīrietis nolēca no sliedēm un pazuda grāvī.
– Kas te notiek? – Karičs čukstēja.
Tanī brīdī no sliedēm dīzeļlokomotīves priekšā pašķīda bāli dzeltens uzliesmojums, un pēc mirkļa Danns izdzirdēja pazīstamu krakšķi – nelielas granātas vai pašgatavotas bumbas sprādzienu. Pēc dažām sekundēm sekoja otrs.
Policijas automašīnas vadītājam, pēc visa spriežot, bija padomā pašam savs plāns.
Un tas pilnībā sagrāva Danna ieceri.
“Nē, tas nav nedz policists, nedz arī pašnāvnieks. Drīzāk kāds operatīvais darbinieks ar pieredzi spridzināšanas darbos.” Pirmais sprādziens atrāva naglas, kas piestiprināja sliedi pie koka gulšņiem, bet otrs vaļīgās sliedes mazliet pastūma sāņus tā, lai dīzeļvilciena priekšējie kreisās puses riteņi noslīdētu nost.
Karičs norūca dažus vārdus serbu valodā. Danns nelikās dzirdam un vēroja, kā dīzeļlokomotīves prožektora spožais aplis nodreb. Atskanēja skaļš dārdiens un šaušalīgs kauciens; vilciena lokomotīve un lielie vagoni noskrēja no sliedēm un, saceldami milzīgus putekļu mākoņus, uzara dzelzceļa uzbēruma zemes un akmens šķembu virsslāni.
4. NODAĻA
Gulēdams grāvī, Džeimss Bonds nolūkojās, kā lokomotīve un vagoni pēc inerces turpina ceļu un palēnina gaitu, ieurbdamies mīkstajā zemes slānī, saliec sliedes un izšķaida uz visām pusēm smiltis, zemi un akmeņus. Beidzot viņš izrāpās no grāvja un novērtēja situāciju. Tikai dažu minūšu laikā Bonds bija izstrādājis plānu, kā novērst neaptveramu postažu, kas iepludinātu nāvējošo vielu Donavā. Apstādinājis automašīnu, viņš bija paķēris divas no serbu atvestajām granātām un uzskrējis pa uzbērumu, lai novietotu spridzekļus.
Kā jau paredzēts, lokomotīve un vagoni nebija apgāzušies un nokūleņojuši lejup upē. Izjaucot Īra plānus, viņš bija panācis, ka sastāvs noskrien no sliedēm vietā, kur zeme vēl ir līdzena. Visbeidzot, šņākdams, krākdams un čīkstēdams, vilciens apstājās netālu no Īra un viņa partnera, lai gan cauri putekļu un dūmu mutuļiem Bonds nevarēja saskatīt ne vienu, ne otru.
– Te Līderis Viens. Vai mani dzirdat? – viņš ierunājās sakaru ierīcē. Klusums. – Vai mani dzirdat? Atsaucieties!
Bonds pamasēja plecu vietā, kur karsta, svelpjoša šrapneļa šķemba bija iztriekusies cauri jakai un iešķēlusi ādu.
Atskanēja krakšķis. Un beidzot arī vecākā serba balss: – Vilciens noskrēja no sliedēm! Vai jūs redzējāt? Kur jūs esat?
– Klausieties uzmanīgi!
– Kas noticis?
– Klausieties! Mums ir maz laika. Kā noprotu, šie cilvēki mēģinās uzspridzināt vai sašaut konteinerus ar bīstamajiem materiāliem. Es došos pretī un atklāšu uguni, dzenot viņus atpakaļ uz automašīnu. Pagaidiet, kamēr Mercedes nonāk dubļainajā apvidū netālu no restorāna, sašaujiet tam riepas un neļaujiet nevienam izkāpt.
– Vajadzētu aizturēt jau tagad!
– Nē. Neuzsāciet neko, iekams viņi nav restorāna tuvumā. Mašīnā viņiem nebūs iespēju aizsargāties. Viņi būs spiesti padoties. Vai sapratāt?
Austiņā iestājās klusums.
“Nolādēts!” Bonds devās cauri putekļu mākoņiem pretim trešajam vagonam ar bīstamo materiālu, kuru bija paredzēts izliet ūdeņos.
Nials Danns mēģināja rekonstruēt notikušo. Lai arī apzinādamies, ka būs jāimprovizē, šādu pavērsienu – nezināma ienaidnieka apsteidzošu uzbrukumu – viņš tomēr nebija paredzējis.
Uzmanīgi viņš pavērās no sava skatu punkta – krūmāju biežņas, netālu no vietas, kur kūpēja, klakšķēja un šņāca lokomotīve. Vakara tumsas, putekļu un izgarojumu mutuļu apslēpts, uzbrucējs nebija redzams. “Iespējams, viņu sabrauca vilciens. Varbūt viņš aizbēdzis.” Danns uzmeta plecā mugursomu un apkārt dīzeļlokomotīvei nonāca otrā pusē, kur zemē iestigušie vagoni sniedza aizsegu no uzbrucēja – ja vien viņš palicis dzīvs un atrodas tuvumā.
Savādā kārtā notikums remdēja nemierpilno satraukumu. “Ir novērsta nāve.” Danns gan bija tai pilnībā sagatavojies un nocietinājis savu dvēseli – sava darba devēja labā viņš, protams, spēja visu, – taču pēc nepazīstamā cilvēka iejaukšanās viss nokārtojās pats no sevis.
Pieejot klāt lokomotīvei, viņš neviļus juta mostamies apbrīnu par milzīgo transporta līdzekli. Tā bija amerikāņu General Electric ražotā Dash 8-40B lokomotīve – veca, apbružāta, kādas bieži redzamas Balkānos, klasiska skaistule ar četrtūkstoš zirgspēku jaudu. Viņš aplūkoja tērauda loksnes, riteņus, ventilācijas atveres, gultņus, atsperes, caurules un šļūtenes. “Viss tik skaists un elegants savā vienkāršajā funkcionalitātē. Jā, nudien atvieglojums, ka…”
Viņu iztrūcināja kāds vīrietis, kas streipuļodams tuvojās un lūdza palīdzību. Mašīnists. Danns iešāva viņam galvā divas lodes.
“Kāds atvieglojums, ka neesmu kļuvis par cēloni šās