Carte blanche. Džefrijs Dīvers
Читать онлайн книгу.
tev līdzi. – Haidtā iegailējās kvēle, ko bija aizdedzinājis konteinerā atrastais sievietes līķis un doma par to, kas gaida ziemeļos.
Danns neatbildēja uzreiz, tomēr pēc brīža monotonā balsī ievaicājās: – Vai tā būtu laba doma? Tas varētu būt bīstami. – Viņš uzdeva jautājumu, it kā būtu saklausījis Haidta balsī dedzību. Acīmredzot, pēc Danna domām, no lēmuma, kas pieņemts emociju varā, nekas labs nevar sanākt.
– Es riskēšu.
Haidts uzsita pa kabatu, pārliecinoties, ka tālrunis ir līdzi. Viņš cerēja, ka radīsies izdevība uzņemt vēl dažas fotogrāfijas.
10. NODAĻA
Izgājis no ģenerāldirektora kabineta, Bonds aizsoļoja pa gaiteni. Viņš sasveicinājās ar eleganti ģērbušos aziātu izcelsmes sievieti, kas tobrīd izveicīgi ievadīja tekstu lielā datorā, un iegāja pa durvīm, kas atradās viņai aiz muguras.
– Esi uzņēmies jaunu pienākumu, – viņš uzrunāja vīrieti, kas sēdēja sakņupis pār galdu, kurš līka zem papīru un mapju kaudzēm.
– Esmu gan. – Bills Teners pacēla galvu. – Es tagad esmu “Divdesmitā datuma incidenta” liellords. Sēdies, Džeims. – Viņš ar galvas mājienu norādīja uz tukšu krēslu; pareizāk sakot, uz vienīgo tukšo krēslu. Kabinets varēja lepoties ar vairākiem sēdekļiem, taču pārējie kalpoja par novietni aizvien jaunām mapju kaudzēm. Tad Ārzemju attīstības grupas štāba priekšnieks apjautājās:
– Vissvarīgākais jautājums… Vai vakar tev reisā piedāvāja puslīdz labu vīnu un gardēža maltīti?
Īpašā Aviācijas desanta atsūtītais Apache helikopters bija uzņēmis Bondu kādā laukā Donavas dienvidu pusē un ātri vien nogādājis uz NATO bāzi Vācijā, bet tālāk ar furgona detaļām piekrauts Hercules lidaparāts ļāva viņam veikt ceļojuma atlikušo daļu līdz Londonai.
– Acīmredzot šiem bija piemirsies uzpildīt krājumus, – Bonds attrauca.
Teners iesmējās. Atvaļinātais armijas virsnieks, agrākais pulkvežleitnants, bija solīds, vairāk nekā piecdesmit gadus vecs vīrietis ar iesārtu seju un taisnu mugurkaulu – visās nozīmēs. Ģērbies tumšās biksēs un gaiši zilā kreklā ar atrotītām piedurknēm. Viņš uzņēmās grūto pienākumu vadīt Ārzemju attīstības grupas ikdienas darbību un būtībā varētu iztikt bez humora izjūtas, taču patiesībā viņam tā bija lieliska. Kad jaunais aģents iestājās darbā, Teners kļuva par viņa mentoru, un tagad Bonds uzskatīja viņu par savu tuvāko draugu šajā organizācijā. Teners aizrāvās ar golfa spēli, un ik pēc dažām nedēļām kopā ar Bondu mēģināja izrauties uz kādu grūtākas kategorijas golfa laukumu, piemēram, uz Karalisko Sinkportas klubu, Karalisko Sentdžordža klubu vai vismaz uz Saningdeilu netālu no Vindzoras.
Teners, protams, bija informēts par “Divdesmitā datuma incidentu” un Noasa medībām, tomēr Bonds izklāstīja jaunākās ziņas un izskaidroja savas ierobežotās iespējas operācijā.
Štāba priekšnieks līdzjūtīgi pasmējās. – Kā redzu, esi samierinājies.
– Izvēles jau nav, – Bonds atzina. – Vai Vaitholā joprojām ir pārliecināti, ka draudi nāk no Afganistānas?
– Teiksim tā… Vaitholā cer, ka no turienes, – Teners atteica klusākā balsī. – Vairāku iemeslu dēļ. Gan tu pats padomāsi un visu sapratīsi. – Iemesli, bez šaubām, bija saistīti ar politiku. Priekšnieks pameta ar galvu ģenerāldirektora kabineta virzienā. – Vai dzirdēji viņa viedokli par drošības jautājumu konferenci, kas viņam šonedēļ piespiedu kārtā jāapmeklē?
– Pietiekami skaidri, – Bonds attrauca.
Teners klusi iesmējās.
Bonds paraudzījās pulkstenī un piecēlās. – Man vēl jātiekas ar kādu cilvēku no Trešās daļas. Osborns-Smits. Vai tu par viņu kaut ko zini?
– Ak, Pērsijs. – Bills Teners savilka seju noslēpumainā grimasē, pasmaidīja un piebilda: – Lai nu paliek. Vēlu veiksmi, Džeims!
O-nodaļa aizņēma teju visu ceturto stāvu.
Lielo atklāto telpu apjoza aģentu kabineti. Vidū atradās personīgo palīgu un papildpersonāla darbavietas. Tikpat labi tā varētu izskatīties vērienīga lielveikala pārdošanas nodaļa, ja vien pie katra kabineta durvīm nebūtu ierīkoti acu zīlīšu skeneri un kodatslēgu paneļi. Telpas vidū mirgoja daudzi plakanekrāna monitori, taču nekur nemanīja tās milzīgās monitoru rindas, ko televīzijas un filmu industrijā uzskata par neatņemamu izlūkdienesta darba sastāvdaļu.
Bonds lieliem soļiem devās cauri rosīgajai zālei un ar galvas mājienu sveicināja apmēram divdesmit piecus gadus vecu gaišmati, kas sēdēja savā kārtīgajā darbavietā, paliekusies uz priekšu krēslā. Ja Mērija Gudnaita strādātu citā nodaļā, Bonds varētu uzaicināt viņu uz vakariņām un tad ļautu, lai notikumi rit savu gaitu. Taču viņa atradās piecpadsmit pēdu attālumā no Bonda kabineta durvīm un kalpoja viņam par dienasgrāmatu, cietokšņa vārtiem un paceļamo tiltu vienā personā, spējot atvairīt neaicinātus viesus stingri un – kas valsts iestādē ir ārkārtīgi svarīgi – neizmērojami taktiski. Laiku pa laikam darbabiedri, paziņas un draugi dāvināja Gudnaitai kartītes vai suvenīrus ar filmas “Titāniks” simboliku, jo uzskatīja, ka viņa līdzinās Keitai Vinsletai. Tiesa, tobrīd tādus nieciņus uz galda nemanīja.
– Labrīt, Gudnaita.
Palīdze iesāka lasīt dienas sanāksmju sarakstu, taču Bonds paziņoja, ka ne uz vienu no tām neieradīsies. Viņam gaidāma tikšanās ar Trešās daļas cilvēku no Temzas nama – MI5 galvenās mītnes – un pēc tam, iespējams, bez kavēšanās vajadzēs doties prom.
– Vai arī aģentūras ziņojumus nepārskatīsi? – Gudnaita jautāja.
Bonds mirkli pārdomāja. – Droši vien tos vislabāk izpētīt jau tagad. Tad vismaz galds mazliet atbrīvotos. Ja tiešām jādodas prom, negribētos atgriezties un lasīt visu nedēļu krājušās ziņas.
Mērija Gudnaita pasniedza priekšniekam zaļi svītrotas mapes ar slepenajiem materiāliem. Ievadījis kodu un ļāvis aparātam noskenēt acu zīlīti, Bonds iegāja kabinetā un ieslēdza gaismu. Kabinets bija lielāks par vidēju Londonas biroju – apmēram piecpadsmit reiz piecpadsmit pēdu plats un diezgan askētiski iekārtots. Valsts iestādes standarta rakstāmgalds gan bija nedaudz lielāks par viņa galdu Aizsardzības izlūkdienestā, taču tādā pašā krāsā. Visi četri koka grāmatplaukti pildījās sējumiem un periodiskajiem izdevumiem, kas bijuši vai var būt noderīgi un rakstīja par dažādām tēmām – gan par bulgāru izmantotajām jaunākajām datorurķēšanas metodēm, gan idiomātiskajiem izteicieniem taizemiešu valodā un snaiperšautenes pārlādēšanu ar Lapua ražotām trīssimt trīsdesmit astotā kalibra patronām. Interjeru neatdzīvināja personiski priekšmeti. Vienīgais, ko Bonds varētu izlikt apskatei, bija viņa Izcilības Drošsirdības Krusts, kas saņemts par pienākumu izpildi Afganistānā, bet tas tika paslēpts rakstāmgalda apakšējā atvilktnē. Goda zīmi viņš bija pieņēmis ar pienācīgo laipnību, taču viņa acīs drosme bija tikai viens no instrumentiem karavīra somā un lielīties ar to šķita tikpat muļķīgi kā likt ietvarā izlietotu šifrēšanas kartīti.
Bonds apsēdās krēslā un sāka lasīt ziņojumus – MI6 Informācijas izplatīšanas direktorāta sūtītos izlūkziņojumus, pienācīgi piegludinātus un iesaiņotus. Pirmais nāca no MI6 Krievijas nodaļas. K-bāzei bija izdevies ielauzties valdības serverī Maskavā un izzagt no tā dažus slepenus dokumentus. Bondam piemita iedzimta spēja apgūt valodas, un viņš bija mācījies krievu valodu