Carte blanche. Džefrijs Dīvers
Читать онлайн книгу.
bulta šāvās ziemeļu virzienā.
Viņš kavējās domās par to, cik veikli bija apkrāpis Pērsiju Osbornu-Smitu. Kembridžas krodziņa pavediens, pēc Bonda domām, nebija daudzsološs. “Jā, ir iespējams, ka “Divdesmitā datuma incidenta” galvenie izpildītāji tur ieturējuši maltīti – spriežot pēc rēķina, ēdāji bijuši divi vai trīs. Taču datums uz rēķina norāda dienu vairāk nekā pirms nedēļas, tālab ir maz ticams, ka personāls spēs atcerēties klientu, kas atbilst Īra un biedru aprakstam.” Tā kā meklējamais izrādījies sevišķi gudrs, Bonds pieņēma, ka viņš nekad neēd un neiepērkas vienā un tai pašā vietā. Tātad arī Kembridžā iegriezies tikai vienreiz.
“Kembridžas pavediens, protams, ir jāizmeklē, taču ne mazāk svarīgi ir novērst Osborna-Smita uzmanību. Nedrīkst pieļaut, ka Īrs vai Noass tiek arestēts un aizvests uz Belmāršu kā narkotiku tirgotājs vai islāmists, kas iegādājies minerālmēslus pārlieku lielos daudzumos. Abiem aizdomās turamajiem jāļauj darboties, līdz iegūstam plašāku informāciju par gaidāmo incidentu.”
Tālab Bonds, kā jau kaislīgs pokera spēlētājs, bija blefojis. Izrādījis pārliecīgu interesi par pēdām krodziņā un minējis tā atrašanās vietu netālu no Vimpolas ceļa. Vairumam cilvēku šāds nosaukums neko nenozīmētu, taču Bonds sprieda, ka Osborns-Smits zina par slepeno valdības iestādi, kas atrodas netālu no Vimpolas ceļa un ir saistīta ar Portondaunu, Aizsardzības ministrijas paspārnē esošu bioloģisko ieroču pētniecības centru Viltšīrā. Tiesa gan, tā atradās astoņas jūdzes uz austrumiem, Kembridžas otrā pusē, un ne tuvumā krodziņam, taču Bonds uzskatīja, ka šāda sakritība ir pietiekama, lai vīrs no Trešās daļas uzkluptu šai idejai kā jūras ērglis zivij.
Tādējādi Bondam atlika šķietami neauglīgais uzdevums saprast mīklainās zīmītes tekstu.
Un viņš uzskatīja, ka ir to atšifrējis.
Lielākā daļa Fillijas ieteikumu par teksta nozīmi bija saistīti ar aptieku tīklu Boots, kura tirgotavas atrodas visās Lielbritānijas pilsētās. Tāpat viņa pievienojusi priekšlikumus par zābakiem un pierakstus par notikumiem, kas risinājušies septiņpadsmitajā martā.
Taču kāds ieteikums saraksta beigu daļā Bondu ieintriģēja. Fillija bija ievērojusi, ka starp vārdiem Boots un March ir svītriņa. Pēc tam viņa noskaidroja, ka netālu no Mārčas pilsētas, kas atrodas pāris stundu attālumā uz ziemeļiem no Londonas, stiepjas Būtsrouda. Tāpat viņa bija pamanījusi punktu starp vārdu March un skaitli “17”. Ņemot vērā, ka frāze “Ne vēlāk” varētu apzīmēt termiņu, skaitlis “17” varēja būt datums; piemēram, septiņpadsmitais maijs – rītdiena.
Domās veltījis Fillijai atzinīgus vārdus, Bonds tobrīd kabinetā atvēra Golden Wire – drošu optisko tīklu, kurā atrodami visu lielāko britu drošības iestāžu dati, – un centās noskaidrot visu iespējamo par Mārču un Būtsroudu.
Ziņas šķita intriģējošas, piemēram, par satiksmes ierobežojumiem un ieteikumiem izvēlēties apvedceļu, jo pa Būtsroudu netālu no vecās armijas bāzes abos virzienos brauc daudz kravas automašīnu. Vēl bija paziņojums sabiedrībai par intensīviem būvniecības darbiem tai apkaimē. Norādes liecināja, ka darbi jāpabeidz līdz septiņpadsmitā datuma pusnaktij, citādi tiks piespriests naudassods. Viņam radās nojausma, ka šīs varētu būt labi saredzamas pēdas ceļā pie Īra un Noasa.
Un ignorēt šādu nojautu spiegs nedrīkst.
Tādēļ Bonds devās uz Mārču, turklāt pilnībā izbaudot auto vadīšanu. Un tas, protams, nozīmēja ātru braukšanu.
Bez šaubām, Bondam nācās ievērot piesardzību, jo viņš atradās nevis uz N260 ceļa Pirenejos vai ārpus iemītajām takām Ezera apgabalā, bet gan brauca ziemeļu virzienā pa A1 ceļu, kas dažos posmos bija autostrāde, savukārt citos pārvērtās par maģistrāli. Tomēr spidometra rādītājs palaikam sasniedza simts jūdžu stundā, un bieži vajadzēja pārvietot jutīgo Quickshift ātrumkārbas pārslēgu, lai apdzītu Ford Mondeo vai kādu lēni braucošu automobili, kas vilka treileru zirgiem. Viņš lielākoties turējās labajā joslā, lai gan vienreiz vai divreiz iebrauca kreisajā, lai veiktu aizraujošu, kaut arī aizliegtu apdzīšanas manevru – viņam patika šad un tad uzmanīgi izslidināt pakaļējo riteni pāri ceļmalas pacēlumam.
No satiksmes policijas Bonds nebaidījās. Lai arī Ārzemju attīstības grupas jurisdikcija Apvienotās Karalistes teritorijā bija ierobežota, pienākums O-nodaļas aģentus nereti sauca nokļūt kādā punktā iespējami īsā laikā. Piezvanījis un ieguvis Neaizturēšanas atļauju, Bonds varēja būt mierīgs, jo viņa automobiļa numuru nefiksēja ne fotoradari, ne ceļu policisti ar saviem pārnēsājamiem radariem.
Ak, šī Bentley Continental GT kupeja… smalkākais transporta līdzeklis pasaulē, kāds vien ražots uz konveijera! Tā vismaz uzskatīja Bonds.
Viņš allaž sajūsminājās par šo marku – tēvs bija glabājis simtiem vecu avīžu fotogrāfiju ar slavenajiem Bentliju brāļiem un to radītajām automašīnām, kas divdesmitā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados Lemānas trasē atstāj aiz sevis putekļu mākonī Bugatti un citu marku auto. Bonds pats savām acīm reiz redzēja, kā autosacīkstēs divtūkstoš trešajā gadā Bentley Speed 8 – atgriezies trasē pēc trim ceturtdaļām gadsimta – pirmais nonāca pie melnbalti rūtainā karodziņa finišā. Viņš allaž sapņoja kļūt par šāda majestātiska, tomēr neganti strauja un gudra spēkrata īpašnieku. E-type Jaguar, kas stāvēja garāžā mājas pagrabā, viņam bija palicis mantojumā no tēva, bet Continental GT viņam tika netiešā mantojuma ceļā. Savu pirmo Continental Bonds iegādājās pirms vairākiem gadiem, izšķiezdams atlikumu no dzīvības apdrošināšanas prēmijas, kas tika ieskaitīta viņa kontā pēc vecāku nāves. Nesen viņš to nomainīja pret jaunāku modeli.
Nobraucis no maģistrāles, Bonds nogriezās uz Mārču, kas atradās pašā Fensas apgabala sirdī. Par pilsētiņu viņš zināja maz. Protams, bija gan dzirdēts par studentu ikgadējo marta gājienu no Mārčas uz Kembridžu. Vēl Mārčā atradās Vaitmūras cietums, un tūristi ieradās apskatīt Svētās Vendredas baznīcu. “Nāksies noticēt tūrisma biroja slavinājumiem par šo iespaidīgo celtni,” Bonds sprieda, jo gadiem ilgi nebija apmeklējis nevienu dievnamu; ja nu vienīgi tad, kad vajadzēja kādu izsekot.
Tālumā vīdēja vecā britu armijas bāze. Mezdams platu loku, viņš nonāca bāzes otrā pusē, ko aplenca neglīts dzeloņstiepļu žogs ar brīdinājuma uzrakstiem. Bāzi jauca nost. “Tātad šie ir tīklā reģistrētie darbi.” Pusducis ēku jau bija noplēstas, un palikusi tikai viena – trīsstāvu ēka no sarkaniem ķieģeļiem. Izbalējis plakāts vēstīja, ka tas bijis hospitālis.
Turpat stāvēja vairākas lielas kravas automašīnas, kā arī buldozeri un cita zemes pārvietošanas tehnika. Uz pakalna apmēram simt jardu attālumā no ēkas atradās treileri. Ēkā droši vien iekārtots nojaukšanas brigādes pagaidu štābs. Lielākā treilera tuvumā bija novietota melna vieglā automašīna, taču neviena cilvēka nemanīja. Bondu tas nedaudz pārsteidza. “Ir taču pirmdiena, nevis svētku diena valsts iestādēm.”
Iestūrējis automašīnu nelielā jaunaudzē, kur to būtu grūtāk pamanīt, viņš izkāpa un nopētīja apvidu – sarežģīti ūdensceļi, kartupeļu un cukurbiešu lauki un koku puduri. Bonds uzvilka savu 5.11 kaujas apģērbu un Sitijai piemērotos apavus nomainīja ar zemiem armijas zābakiem. Šrapneļa izrautais caurums jakā pie pleca un sviluma dvaka atgādināja Serbijas notikumus, kas bija atveduši viņu šurp.
Tad viņš pie auduma darbarīku jostas piesprādzēja Valtera sistēmas pistoli un divas aptveres ar munīciju.
“Ja gadās uzdurties kādam šķērslim, uzsauc man.”
Tāpat