Carte blanche. Džefrijs Dīvers
Читать онлайн книгу.
skrēja uz mazākajām istabām pagraba ziemeļu pusē, uz psihiatrisko nodaļu. Vislielākajā no šīm telpām – acīmredzot kādreizējā ārsta kabinetā – bija ierīkotas durvis, taču tās izrādījās cieši noslēgtas. Bonds notēmēja ar pistoli un no slīpa leņķa raidīja četras lodes, kas spindzēdamas atsitās pret metāla slēdzenes plati, un četras ieurbās eņģēs.
Nekāda labuma. Svins, pat pusapvalka patrona nevarēja mēroties ar tēraudu. Pārlādējis viņš ieslidināja iztukšoto aptveri kreisajā kabatā.
Kamēr Bonds pētīja aizrestotos logus, atskanēja skaļa balss.
– Uzmanību! Opgelet! Groкba! Nebezpeči!
Bonds apsviedās un meklēja mērķi.
Taču balss skanēja no sienā iestiprināta skaļruņa.
– Uzmanību! Opgelet! Groкba! Nebezpeči! Brīdinājums! Atlikušas trīs minūtes!
Arī pēdējais teikums tika atkārtots holandiešu, poļu un čehu valodās.
Brīdinājums?
– Nekavējoties sākt evakuāciju! Draud briesmas! Uzstādītas sprāgstvielas!
Bonds lukturīša gaismā paskatījās apkārt.
“Vadi! Tie nevis vada elektrību, bet savieno sprāgstvielu lādiņus!” Bonds nebija spridzekļus pamanījis, jo lādiņi bija piestiprināti ar līmlenti pie tērauda sijām augstu griestos. Visā ēkā bija uzstādītas sprāgstvielas, lai to vienā mirklī noārdītu.
Trīs minūtes…
Lukturīša gaismā pavīdēja dučiem lādiņu, ar kuriem pietiktu, lai pārvērstu šīs akmens sienas putekļos – un Bonds izgarotu līdz ar tiem. Izejas nebija. Sirdij mežonīgi sitoties un sviedriem izsitoties uz pieres, Bonds iegrūda kabatās lukturīti un pistoli un cieši sagrāba vienu no dzelzs stieņiem pie loga. Pat spēcīgi vilkts, tas neizkustējās no vietas.
Miglainajā gaismā, kas plūda cauri stiklam, viņš nopētīja telpu, uzkāpa pie tuvējās sijas, norāva lādiņu un nolēca zemē. Spriežot pēc smakas, tas bija heksogēna maisījums. Nogriezis ar nazi prāvu gabalu, viņš piespieda to pie durvju roktura un slēdzenes. “Vajadzētu būt gana, lai uzspridzinātu slēdzeni un pats paliktu dzīvs. Ātrāk! Pasteidzies!”
Bonds atkāpās apmēram divdesmit pēdu attālumā no durvīm, rūpīgi notēmēja un izšāva. Lode ieurbās sprāgstvielā.
Taču viņa bažas piepildījās, un nekas nenotika – nāvējošā dzeltenpelēkā plastikas masa ļengani nopaukšķēja uz grīdas. Sprāgstvielu maisījumi eksplodē tikai ar detonatora palīdzību, nevis fiziska trieciena rezultātā, kad tajā ietriekusies lode ar ātrumu divtūkstoš pēdu sekundē. Bija atlikusi vienīgi cerība, ka šis maisījums ir izņēmums.
Telpā atbalsojās nākamais brīdinājums. Palika divas minūtes.
Pacēlis galvu, Bonds aplūkoja no lādiņa atvienoto detonatoru, kurš tagad nokarājās no sijas. “To varētu aktivizēt ar elektrisko strāvu. Elektrība… Skaļruņi? Nē, pārāk mazs spriegums, un ar to detonatora kapsulu nevarēs aktivizēt.” Arī kabatas lukturīša baterija šim nolūkam nederēja.
Atkal atskanēja brīdinājums, vēstot, ka līdz sprādzienam atlikusi viena minūte.
Bonds notrausa sviedrus no plaukstām, pavilka pistoles aizslēgu un izņēma patronu. Ar nazi izķeksējis svina gabaliņu, viņš to nometa zemē un iespieda patronu ar šaujampulveri sprāgstvielu masā, pielipinājis to pie durvīm. Tad viņš atkāpās, rūpīgi notēmēja uz patronas aplīti un izšāva. Lode trāpīja kapsulai, tā aizsvilināja pulveri, un tas savukārt – plastmasas sprāgstvielu. Pēc spoža uzliesmojuma slēdzene sašķīda gabalos.
Koka šķembu krusas un dūmu pavadīts, Bonds apdullis nogāzās uz grīdas. Tad viņš pietrausās kājās un klupdams aizstreipuļoja līdz pavērtajām durvīm, kuras gan bija ieķīlējušās. Sprauga vīdēja tikai astoņas collas plata. Bonds satvēra rokturi un pamazām vilka smago vērtni vaļā.
– Uzmanību! Opgelet! Groкba! Nebezpeči!
14. NODAĻA
Sevērs Haidts un Nials Danns stāvēja plecu pie pleca treilerā un saspringtās gaidās vēroja veco britu armijas hospitāli. Ikvienam – Haidts pieļāva, ka pat saltajam robotam Dannam – patika vērot, kā labi aprēķināta eksplozija sagrauj celtni.
Tā kā Jansens uz tālruņa zvanu neatbildēja un ēkā nogranda šāviens, Īrs atzina Haidtam, ka nešaubās par apsarga bojāeju. Viņš bija aizbēris visas izejas no hospitāļa, tad lempīga dzīvnieka rikšos atgriezies treilerā un pavēstījis Haidtam, ka gatavojas detonēt visus celtnē uzstādītos lādiņus. Lai arī spridzināšana bija nolikta uz rītdienu, neesot nekāda iemesla kavēties.
Danns aktivizēja datorizēto sistēmu un nospieda vienlaikus abas sarkanās pogas, iedarbinot sekvenci. Apdrošināšanas saistības pieprasīja, ka tieši trīs minūtes pirms sprādziena ēkā jāatskaņo ierakstīts brīdinājums tajās valodās, kurās runā deviņdesmit procenti strādnieku. Lai šo drošības pasākumu apietu, būtu nepieciešams vairāk laika, turklāt svešais bija vai nu aprakts tunelī, vai arī iesprostots morga nodaļā, tātad nepagūs aizbēgt.
Ja pēc pāris dienām kāds ieradīsies taujāt par pazudušo cilvēku, Haidts varēs atbildēt: “Protams, pārbaudīsim… Ko? Ak kungs, mums nebija ne jausmas! Mēs paveicām visu nepieciešamo, uzstādījām žogu, izlikām brīdinājumus. Kā gan viņš nedzirdēja atskaņotos brīdinājumus? Atvainojiet, bet diez vai tā ir mūsu vaina.”
– Piecpadsmit sekundes, – pavēstīja Danns.
Iestājās klusums, un Haidts skaitīja laiku.
Taimerī pie sienas parādījās nulle, un dators nosūtīja iepriekš sagatavoto signālu detonatoriem.
Iesākumā sprādzienu uzliesmojumi nebija saskatāmi – pirmie eksplodēja iekšpusē pie pamatiem izvietotie lādiņi, lai uzspridzinātu galvenās nesošās konstrukcijas. Taču pēc dažām sekundēm kā paparaci fotoaparātu zibspuldzes uzplaiksnīja gaiši izvirdumi, kam sekoja sprakšķi, atgādinot brīnumsvecītes, un dobjāki būkšķi. Celtne šķita nodrebam. It kā nomezdamās ceļos bendes priekšā, lai atsegtu skaustu cirvim, hospitālis lēni sašķobījās un sabruka, strauji izgrūzdams uz visām pusēm putekļu un dūmu mutuļus.
Pēc brīža Danns ierunājās:
– Cilvēki noteikti ir dzirdējuši sprādzienus. Mums jādodas prom.
Tomēr Haidtu gruvešu kaudze bija teju apbūrusi – tik ļoti tā nelīdzinājās elegantajai, kaut arī pabalējušajai ēkai vēl pirms dažiem mirkļiem. Esošais bija pārvērties neesošajā.
– Sevēr! – Danns uzstāja.
Haidtu šāda aina uzbudināja. Viņš iztēlojās Džesiku Bārnsu, viņas sirmos matus, bālo, grumbaino ādu. Par “Ben-Hinomu” viņa neko nezināja, tālab Haidts nebija ņēmis viņu līdzi, un tagad viņš to nožēloja. “Nekas, palūgšu Džesiku pagaidīt birojā un tad kopā brauksim mājās.”
Viņš sajuta vēderā patīkamu kņudoņu. Sajūta, kuru spēcīgi piesātināja atmiņas par rīta pusē atrasto līķi… Un nākamajā dienā paredzēto notikumu gaidas.
“Simts mirušo…”
– Jā, jā. – Sevērs Haidts paņēma portfeli un izgāja no treilera. Tiesa, viņš nevis iekāpa uzreiz Audi A8, bet gan vēlreiz pagriezās un nopētīja putekļu un dūmu mākoņus virs nopostītās celtnes. Vajadzēja atzīt, ka lādiņi stiprināti prasmīgi. Viņš atgādināja sev, ka nepieciešams pateikties strādniekiem.