Kolekcionārs. Nora Robertsa
Читать онлайн книгу.
guli.
– Izklausās pēc burvīgi pavadīta vakara.
– Pareizi, bet, ja maini domas un vēlies sabiedrību, piezvani man. Citādi es rūpīgāk pārbaudīšu Eštonu Ārčeru. Man ir plašs paziņu loks. Ja visas ziņas būs apmierinošas, Džūlijai Braiantai nebūs pret viņu nekādu iebildumu. Aprunāsimies rīt.
– Sarunāts.
Pirms iešanas vannā Lila izgāja laukā uz terases. Stāvēdama vēlās pēcpusdienas karstumā, viņa lūkojās uz logu, kas, reiz atklājis kāda privāto dzīvi, tagad bija cieši noslēgts.
* * *
Džeja Medoka noskatījās, kā ēkā ieiet kalsnā brunete, pirms tam apstājusies un īsi aprunājusies ar durvju sargu.
Viņa bija rīkojusies pareizi, sekodama šai sievietei, uzticēdamās savam instinktam un Ivanu norīkodama uzmanīt tā nejēgas brāli.
Tā nevarēja būt sagadīšanās, ka brunete un nejēgas brālis iznāca no policijas iecirkņa kopā un ilgi pastaigājās, bet ne jau tur, kur brunete dzīvoja – kā varēja saprast, tajā pašā bagātnieku dzīvokļu kompleksā, kurā mita nejēga un viņa piegulētāja.
Policijai bija aculiecinieks – tāda informācija bija Džejas rīcībā. Tātad šai sievietei vajadzēja būt tai pašai lieciniecei.
Bet ko viņa bija redzējusi?
Informācija norādīja, ka policija izmeklē slepkavību un pašnāvību. Lai cik zemu Džeja vērtētu policijas darbu, viņa zināja, ka patiesība atklāsies. Vienalga, vai būs liecinieks vai nebūs, un nebija nekāda pamata cerēt uz pretējo. Bija jārīkojas ātri un viltīgi, lai izlabotu Ivana pārcenšanos ar palaistuvi.
Džejas darba devējs bija neapmierināts, ka nejēga likvidēts, pirms viņš atklājis atrašanās vietu. Kad viņas darba devējs bija neapmierināts, notika ļoti nepatīkami gadījumi. Džeja pati bija tādu gadījumu izraisītāja, tāpēc nevēlējās nokļūt upura lomā.
Tātad viņai jāatrisina problēma. Īsta mīkla, Džeja nosprieda, un viņai patika atminēt mīklas. Par nejēgu, palaistuvi, kalsno bruneti un nejēgas brāli.
Kā viņi sader kopā, kā viņa visus izmantos, lai iegūtu balvu darba devējam.
Viņai nāksies palauzīt galvu, pētīt, izlemt.
Tā prātojot, Džeja devās prom pa ielu. Viņai patika mitrais karstums, ļaužu pilnā pilsēta. Vīrieši lūkojās uz viņu, skatieni pakavējās visai ilgi. Džejai tas likās pašsaprotami. Viņa bija pelnījusi vairāk par paviršu acu uzmetienu. Tomēr tveicē ļaužu pārpildītajās ielās pat viņa nespēja noturēt ilgstošu uzmanību.
Kaisles brīžos darba devējs viņu nosauca par ķīniešu rausīti, bet viņš bija… neparasts vīrietis.
Džeju viņš uzskatīja par ieroci, reizēm apgājās ar viņu kā ar mīļdzīvnieku vai izlutinātu bērneli. Džeja bija pateicīga, ka netiek uztverta kā viņa mīļākā, kaut arī bija spiesta ar viņu gulēt. Tāda doma aizvainotu pat Džejas ierobežoto emociju pasauli.
Viņa apstājās, lai apbrīnotu skatlogā kurpes – ar augstiem, zeltītiem papēžiem, šaurām leoparda ādas siksniņām. Reiz bija laiki, kad viņai veicās, ja vispār varēja atļauties kurpju pāri. Nu viņai to bija tik daudz, cik vien kārojās. Atmiņā atausa seni pārdzīvojumi par noberztām pēdām, izsalkumu – tik lielu un skaudru kā nāve.
Tagad, biznesa darīšanās aizbraucot uz Ķīnu, viņa apmetās labākajās viesnīcās, tomēr joprojām viņu vajāja atmiņas par netīrību un badu, briesmīgu aukstumu vai karstumu. Taču nauda, asinis, vara un skaistas kurpes aizdzina prom pagātnes rēgus.
Acumirklī Džeja atkal gribēja kurpes, turklāt nekavējoties. Tāpēc viņa iegāja veikalā.
Pēc desmit minūtēm Džeja iznāca, jau tās apāvusi, un priecājās, kā kurpes izceļ ikru muskuļus un potītes.
Bezrūpīgi pārmetusi pār plecu iepirkumu somu, viņa turpināja ceļu – satriecoši skaista aziātu izcelsmes sieviete, ģērbusies viscaur melnā – šaurās biksēs, pieguļošā krekliņā – un eksotiskām kurpēm kājās. Garie ogļmelnie mati, saņemti augstu pakausī zirgastē, slīga uz muguras, atklājot seju ar mānīgi maigiem vaibstiem, pilnīgas sarkanas lūpas un lielas, ogļmelnas mandeļveida acis.
Jā, vīrieši viņu uzlūkoja, sievietes arī. Vīrieši viņu iekāroja, sievietes apskauda. Kāda arī iekāroja.
Bet neviens no viņiem nepazina Džeju. Viņa bija kā bulta tumsā, nazis, kas mēmi pāršķeļ kaklu.
Džeja nogalināja ne tikai tāpēc, ka spēja to izdarīt un ka par to viņai labi samaksāja, pat ļoti labi, bet tāpēc, ka viņai tas sagādāja patiku. Vairāk par skaistām jaunām kurpēm, seksu, ēdienu, dzērienu un elpošanu.
Domās viņa minēja, vai nogalinās kalsno bruneti un nejēgas brāli. Tas bija atkarīgs no tā, vai viņi iederēsies mīklas risinājumā, taču nepieciešamības gadījumā tas viņai sagādātu īstu baudu.
Ietinkšķējās telefons, un, to izņemot no somas, Džeja apmierināta pamāja. Tagad varēja izlasīt iepriekš nofotografētās sievietes vārdu un adresi.
Lila Emersone. Tomēr adrese bija cita nekā tajā ēkā, kurā viņa iegāja.
Dīvaini, Džeja nodomāja, taču tā nevarēja būt nejaušība, ka brunete iegāja tieši tajā mājā. Bet, ja viņa atradās šeit, tad nebija tur, kur minēta viņas adrese.
Iespējams, ka šīs Lilas Emersones oficiālajā dzīvesvietā viņa atradīs kaut ko interesantu un noderīgu.
* * *
Pulkstenis bija tikko pāri deviņiem, kad Džūlija atslēdza dzīvokļa durvis. Viņa nekavējoties nometa kurpes, kurās bija cauru dienu staigājusi. Nevajadzēja ļaut kolēģiem pierunāt viņu apmeklēt salsas klubu. Jā, tas bija jautri, bet, apžēliņ, kājas dega un gribējās pažēloties kā mazam bērnam, kam sāp vēderiņš.
Viņa nolēma pamērcēt pēdas siltā, smaržīgā vanniņā, izdzert dažus galonus ūdens, lai izfiltrētu pārāk daudzās nobaudītās Margaritas, un tad doties pie miera.
Vai tā būtu vecuma tuvošanās, Džūlija prātoja, aizslēdzot durvis. Vai viņa būtu iesīkstējusi? Vai garlaicīga?
Protams, nē. Viņa bija tikai nogurusi. Mazliet noraizējusies par Lilu, joprojām nemiera mākta par šķiršanos no Deivida, un zaudējusi spēkus pēc četrpadsmit stundu garas darba un izklaides piepildītas dienas.
Tas, ka viņai bija trīsdesmit divi gadi, nebija ne vīra, ne bērnu un viņa varēja gulēt viena, nekādā veidā nesaistījās ar viņas noskaņojumu.
Viņai bija lielisks darbs, Džūlija sev apgalvoja, ieejot virtuvē paņemt lielu pudeli Fiji ūdens. Viņai patika strādāt galerijā kopā ar kolēģiem, patika izstādes, ceļojumi. Patika sastapties ar cilvēkiem. Māksliniekiem, mākslas cienītājiem. Viņai aiz muguras bija šķiršanās. Nu jā, divas šķiršanās, bet pirmo reizi viņa bija nepieredzējusi, astoņpadsmit gadus veca, un laulība nevilkās ilgāk par gadu. Tas patiešām nebija svarīgi.
Taču, dzerot ūdeni no pudeles mirdzošajā, moderni iekārtotajā virtuvē, kur nebija gandrīz nekā cita kā tikai ūdens, vīns un daži nepieciešamākie produkti, Džūlija brīnījās, kāpēc, pie velna, jūtas tik ļoti nemierīga.
Viņai patika savs darbs, draugu loks, dzīvoklis, kas bija atbilstošs viņas gaumei – tikai pašas gaumei. Ērtā ģērbtuve.
Viņa pat lielākoties bija apmierināta ar savu izskatu, it īpaši pēc tam, kad pirms gada bija noalgojusi marķīzu de Sadu par personisko treneri.
Viņa bija lieliska, pievilcīga,