Kolekcionārs. Nora Robertsa
Читать онлайн книгу.
bēgles.
Lila izlēma nomainīt mājas šortus un nonēsāto plāno T kreklu rozā košļājamās gumijas krāsā ar retro supervaroņu brīnumdvīņu bildi uz vēdera.
Tā viņa arī vairāk izskatītos pēc pieauguša cilvēka.
Lila nožēloja, ka iepriekš nav uzvārījusi tēju, kas arī būtu atbildīga pieaugušā cienīga rīcība, bet, tā kā trūka laika, viņa nosprieda, ka pietiks ar kafiju, ja Eštons kaut ko vēlēsies iedzert.
Kad viņa tikko bija paspējusi apsvērt iespējas, atskanēja zvans.
Cik savādi, Lila nosprieda. Situācija bija neveikli savāda. Viņa palūkojās actiņā – šodien Eštons bija ģērbies zilā T kreklā, un viņa bārdas rugāji izskatījās nedaudz garāki. Tumšie mati bija izspūruši, acis zaļas kā viltīgam kaķim, skatiens nedaudz nepacietīgs.
Lila minēja, vai justos mazāk neveikli, ja Eštons būtu tukls plikpauris un divdesmit gadus vecāks. Vai arī jebkāds, tikai ne šis vīrietis, kurš atbilda visām Lilas garšas kārpiņām.
Taču patlaban nebija piemērots brīdis, lai domātu par garšas kārpiņām, Lila sev atgādināja un atvēra durvis.
– Sveicināts! Nāciet iekšā. – Viņa iedomājās, vai nevajadzētu sarokoties, bet tāds žests šķita stīvs un oficiāls. Tā nu viņa tikai pacēla un nolaida lejā rokas. – Es pat nezinu, kā šajā situācijā rīkoties. Jūtos ļoti dīvaini.
– Jūs piezvanījāt. Es ierados. Tas jau ir sākums.
Tā kā Tomasam jēdzieni “neveiklība” un “dīvainība” bija sveši, viņš taisnā ceļā devās sasveicināties ar Eštonu.
– Vai tas ir jūsu vai saimnieku kaķis?
– Ak, viņu. Tomass ir lieliska kompānija. Kad man beigsies šeit darbs, es pēc viņa ilgošos.
Eštons rūpīgi ar vienu vēzienu noglaudīja kaķi no galvas līdz astei, kā Lila pati to bieži darīja.
– Vai jūs kādreiz, rītos pamostoties, nemulstat? Vai nav jābrīnās: kur es tagad atrodos?
– Nē, sen tā nav bijis. Šķērsojot laika zonas, es reizēm esmu izsista no līdzsvara, bet pārsvarā strādāju Ņujorkā un tās apkaimē.
– Jauks dzīvoklis, – Eštons piezīmēja atliecoties. – Te ir labs apgaismojums.
– Jā, tā ir. Un jūs ar mani pieklājīgi parunājaties, lai es nejustos tik savādi. Nāciet, es parādīšu, kur atrados, kad tas notika. Tas ir pats grūtākais, un būs labāk, ja ātrāk tiksim ar to galā.
– Sarunāts.
– Es uzturos viesu istabā. – Lila pamāja. – Tur ir logs uz rietumu pusi. Tonakt pēc Džūlijas aiziešanas nevarēju aizmigt. Ak jā, viņa jūs pazīstot. Džūlija Braianta. Viņa vada galeriju “Čelsijas māksla”.
Slaida, glīta rudmate, Eštons atcerējās, ar jaukiem, bezrūpīgiem smiekliem, lietpratēja.
– Jūs arī pazīstat Džūliju?
– Mēs draudzējamies jau gadiem ilgi. Viņa tovakar bija šeit. Aizgāja īsi pirms pusnakts. Mēs izdzērām diezgan daudz vīna, aizrāvāmies ar kēksiņiem, tāpēc vēlāk īsti neradu mieru. Un paņēmu binokli.
Viņa parādīja to Eštonam.
– Es izdomāju stāstus, man patīk to darīt. Aiz dažiem logiem novēroju ne vienu notikumu vien, tāpēc arī tonakt paskatījos, vai neredzēšu kādu jaunu ainu. Tas, protams, izklausās muļķīgi.
– Nē, nē. Es savukārt iztēlē radu tēlus. Tie savā ziņā arī ir stāsti.
– Saprotu. Labi, ka jums tas neliekas muļķīgi. Vārdu sakot, es ieraudzīju viņu. Seidžu Kendlu.
– Logā, kas tagad ir aizklāts?
– Jā. Tajā pa kreisi no nelielā balkona uz guļamistabu.
– Ar binokli var visu redzēt, vai ne? – Eštons, pielicis to pie acīm, klusā balsī secināja.
– Man tā mūžam bijusi kā spēle. Kopš bērnības. Kā televīzija vai filma, vai grāmata. Reiz es aizkavēju laupīšanas mēģinājumu. Parīzē, pirms pāris gadiem. Tur, kur es mitinājos, ieraudzīju, kā naktī, iemītnieku prombūtnes laikā, dzīvoklī pretējā ielas pusē notiek ielaušanās.
– Tātad jums netrūkst ceļojumu, piedzīvojumu un noziegumu atklāšanas. Tā ir māju pieskatītājas cienīga dzīve.
– Noziegumu atklāšanas nav tik bieži, bet…
– Jūs neredzējāt Oliveru. Manu brāli.
– Nē, tikai sievieti. Guļamistabā bija tumšs, vienīgi dzīvojamā telpā bija neskaidrs apgaismojums. Viņa stāvēja pret logu. Tā.
Lila piegāja pie loga parādīt, kā tas bijis.
– Viņa runāja ar kādu, kurš atradās turpat blakus pa kreisi pie sienas starp logiem. Es redzēju, ka viņš iesit sievietei. Tas notika ļoti ātri, taču es redzēju piedurkni. Atceros, kā viņa atmeta galvu, kā pielika roku pie sejas, lūk, tā.
Lila to demonstrēja, satverot vaigu un zodu plaukstā.
– Viņš sita vēlreiz. Ar dūri, parādījās tumša piedurkne. Citu neko neredzēju, tas notika ļoti strauji, es tik tikko paspēju vispār kaut ko pamanīt. Telefons stāvēja uz galdiņa pie gultas. Paķēru to un atkal palūkojos ārā. Tad viņa jau bija atspiesta pret stiklu. Es redzēju tikai muguru, augšup saņemtos matus, kas daļēji bija atrisuši vaļā.
– Parādiet man, kā tas izskatījās. Ja neiebilstat, lūdzu!
– Tā… – Lila pagriezās ar muguru pret logu un atbalstījās pret stiklu.
– Tātad jūs redzējāt tikai sievieti. Vai esat par to pārliecināta?
– Jā. Esmu.
– Viņa bijusi gara auguma. Piecas pēdas desmit collas, es to pārbaudīju. – Eštons nolika binokli. – Olivers bija tāds kā es, sešas pēdas un viena colla. Tātad trīs collas garāks, un, ja viņš piespieda sievieti pret logu…
Eštons pienāca Lilai klāt.
– Es neko sliktu nedarīšu. Tikai parādīšu, kā tas varēja notikt. – Viņš uzlika rokas Lilai uz pleciem un uzmanīgi atlieca viņas muguru. Eštona roku siltums bija sajūtams caur Lilas kreklu, it kā abi saskartos miesa pret miesu. – Ja viņš turēja sievieti tā, viņa atvirzītos vairāk – kā jūs tagad.
Lilai viegli salēcās sirds. Eštons negrasījās viņu izgrūst pa logu. Viņa nebaidījās no Eštona. Taču brīnījās, kā gan iespējams, ka tāds briesmīgs pasākums kā slepkavības atainošana var šķist tik savādi intīms.
– Kāpēc jūs viņu neredzējāt? – Eštons uzstāja. – Ja tagad ielūkotos šajā logā, būtu saskatāma mana galva.
– Esmu tikai piecas pēdas un piecas collas gara. Viņai bija piecas collas vairāk.
– Pat tad galvai vajadzēja parādīties virs sievietes. Jums bija daļēji jāredz uzbrucēja seja.
– Es to neredzēju, bet varbūt viņai kājās bija kurpes ar augstiem papēžiem. Viņai bija labas kurpes un… Nē, – Lila atcerējās. – Nē. Viņai kājās nebija kurpju.
Krītot viņa bija vicinājusi kājas. Pēdas bija kailas.
– Viņai tobrīd nebija kurpju ar augstiem papēžiem. Viņai vispār kājās nebija kurpju.
– Tad jums vajadzēja redzēt viņa seju. Vismaz daļēji.
– Es