Kolekcionārs. Nora Robertsa
Читать онлайн книгу.
zibsni, – Voterstouns viņai atgādināja. – Vāji apgaismotā istabā, skatoties ar binokli.
– Taisnība, bet tajā zibsnī es redzēju tumšu piedurkni, un, ja Olivera apģērbs nebija tumšs, tad Seidžu Kendlu nepagrūda viņš. Man būtu jāredz viņa seja. Eštons teica, ka Olivera augums ir sešas pēdas un viena colla. Kāpēc es daļēji neredzēju viņa seju pāri Seidžas galvai, kad viņš atspieda sievieti pret logu?
– Ja atceraties savu liecību, – Faina pacietīgi aizrādīja, – jūs pati atzināt, ka tas noticis ļoti ātri un tajā mirklī jūs uzmanību koncentrējāt uz Seidžu Kendlu.
– Jā gan, tomēr man būtu kaut daļēji jāredz arī slepkavas seja. Bet es redzēju tikai tumšu piedurkni. Tā nevarētu būt, ja sievieti būtu pagrūdis Olivers Ārčers.
– Taču jūs arī neredzējāt dzīvoklī nevienu citu.
– Nē.
Faina pievērsās Eštonam.
– Vai jūsu brālim bija kādas nepatikšanas? Vai zināt kādu, kurš vēlētu viņam ļaunu?
– Nē, vismaz man neviens tāds nav zināms. Parasti Olivers ātri atbrīvojās no nepatikšanām.
– Un jūs nebijāt pazīstams ar Seidžu Kendlu, modeli, ar kuru viņam bija attiecības, ar kuru kopā viņš dzīvoja, kura nopirka jūsu gleznu par summu, kas rakstāma ar pieciem cipariem? Vairāk par pieciem cipariem.
– Es jau paredzēju, ka nevarētu to atļauties, – Lila nomurmināja.
– Es viņu nepazinu, un Olivers tikai nesen viņu pieminēja. Kā jau vakar teicu sava liecībā. Olivers viņu negrūda. Viņš neizdarīja pašnāvību. Man tas ir skaidrs, bet kāpēc jūs to apšaubāt?
– Jums bija grūtības ar brāli, – Voterstouns norādīja. – Ar pusbrāli.
– Ar viņu mūžam bija kādas grūtības.
– Jums ir nesavaldīgs raksturs, jūs reiz publiski iesitāt cilvēkam.
– Jā, es to nenoliedzu. Oliveram es nekad neesmu sitis. Tas būtu tas pats, kas iepļaukāt kucēnu. Arī sievietei neesmu sitis un nemūžam nesistu. Pārbaudiet, izpētiet, cik jums nepieciešams, taču paskaidrojiet, kāpēc neticat, ka notikušais parādīts kādam izdevīgā veidā.
– Es varu iziet uz terases vai citā istabā, ja nevēlaties to apspriest manā klātbūtnē.
Faina tikai uzmeta Lilai skatienu, bet tad atkal pievērsās Eštonam.
– Lai arī ko mēs apspriestu, jūs pēc tam to pateiksiet Emersonei.
– Lila ir rīkojusies pareizi jau pašā sākumā. Viņa, būdama svešs cilvēks, izrādīja patiesu līdzjūtību, kaut arī varēja man gluži vienkārši pateikt, lai lieku viņu mierā, viņa jau ir pietiekami daudz izdarījusi. Kāpēc lai es viņai neizstāstītu? Nekur no istabas Lila ārā neies.
Lilai atlika tikai ieplest un samirkšķināt acis. Viņa neatcerējās, kad pēdējo reizi kāds būtu viņu tā aizstāvējis.
– Jūsu brāļa organismā atrasts alkohola un barbiturātu apvienojums, – Faina turpināja.
– Es jums jau teicu, ka Olivers nekad nejauca tabletes ar alkoholu.
– Abas apreibinošās vielas atradās organismā tādā apjomā, kas liecina par pārdozēšanu. Medicīniskā ekspertīze uzrāda, ka nāves brīdī jūsu brālis bijis bez samaņas.
Bargā izteiksme Eštona sejā nemainījās. Lila, vērodama viņu, to redzēja.
– Olivers tika nogalināts.
– Šobrīd mēs izmeklējam dubultslepkavību.
– Viņu nogalināja.
– Man ļoti žēl. – Lila instinktīvi paliecās uz priekšu un uzlika roku uz Eštona delma. – Jūs tā uzskatījāt jau pašā sākumā, bet… izsaku līdzjūtību, Ešton.
– Tātad viņš atradās nepareizajā laikā nepareizajā vietā? – Eštons lēni sacīja. – Vai tā? Viņam iebaroja apreibinošas vielas, pēc tam kāds iesita modelei, nobiedēja viņu un izgrūda pa logu. Tad nogalināja Oliveru, it kā viņš būtu izdarījis pašnāvību nožēlas vai izmisuma dēļ. Bet uzbrukums bija vērsts pret sievieti, tātad jāmeklē iemesls.
– Jūs sacījāt, ka viņu nepazīstat, tāpēc pagaidām runāsim par jūsu brāli. Vai viņš kādam bija parādā naudu?
– Olivers vienmēr maksāja parādus. Naudu viņš ņēma no fonda vai tēva, mātes un manis, taču vienmēr atdeva parādus.
– Kur viņš dabūja narkotikas?
– Nav ne jausmas.
– Pagājušajā mēnesī viņš ceļojis uz Itāliju, pāris dienu pavadījis Londonā, tad, pirms atgriešanās Ņujorkā, pabijis arī Parīzē. Vai jums ir kaut kas zināms par šo ceļojumu?
– Nē. Varbūt darba darīšanās? Olivera māte dzīvo Londonā. Viņš varēja apciemot māti. Parīzē, šķiet, uzturas mūsu pusmāsa Žizele.
– Vai jums ir viņu kontakttelefons?
– Jā. Es jums to nodošu. Vai viņš bija bezsamaņā?
Uz mirkli Faina atmaiga.
– Jā. Medicīniskās ekspertīzes atskaitē teikts, ka viņš nomiris, nebūdams pie samaņas. Mums atlikuši vēl tikai daži jautājumi.
Lila klusēja, kamēr policisti iztaujāja Eštonu un viņš pūlējās atbildēt. Viņa pavadīja detektīvus laukā pa durvīm, kad viņi bija beiguši izprašņāšanu. Droši vien tikai pagaidām.
Tad viņa atnāca atpakaļ un apsēdās.
– Vai gribat vēl glāzi vīna vai ūdeni? Varbūt kafiju?
– Nē, paldies, negribu. Es… man tagad jāiet. Jāsazvanās. Un… paldies! – Eštons piecēlās kājās. – Atvainojiet, ka… jūs tā iztraucēju. Vēlreiz pateicos.
Lila tikai papurināja galvu, tad, atkal emociju iespaidā, apskāva Eštonu. Viņa sajuta, ka Eštons viegli, uzmanīgi pieliek rokas viņai pie muguras, pirms viņa atkāpās.
– Ja varu kaut kā palīdzēt, piezvaniet. Patiešām.
– Jā, es redzu, ka jūs to sakāt no sirds. – Mirkli viņš paturēja Lilas plaukstu savējā, tad palaida vaļā un gāja uz durvīm.
Lila stāvēja viena, skumstot līdzi Eštonam viņa nelaimē, pārliecināta, ka nekad viņu vairs nesatiks.
Piektā nodaļa
Eštons stāvēja ēkas priekšā, rokas kabatās sabāzis. Līdz šim brīdim viņš vēl nebija aptvēris, cik ļoti negrib tur ieiet. Daļēji viņš to bija paredzējis, tāpēc piezvanīja draugam.
Lūks Tolbots stāvēja blakus, atdarinot viņa pozu.
– Tu vari pagaidīt, līdz tur ieies viņa māte.
– Negribu, lai viņai ar to jāsaskaras. Viņa tāpat jau no pārdzīvojumiem ir pilnīgā sabrukumā. Iesim, lai tas ir padarīts. Policisti gaida.
– To teikumu nevienam nepatīk dzirdēt.
Eštons piegāja pie apsarga, pateica ierašanās iemeslu un parādīja identifikācijas karti, lai procedūra ritētu gludi un vienkārši.
– Man ļoti žēl jūsu brāļa, ser.
– Paldies! – Eštons jau bija paguris uzklausīt līdzjūtības apliecinājumus. Pēdējās divās dienās viņš neskaitāmas reizes bija zvanījis neskaitāmi daudziem