Kolekcionārs. Nora Robertsa
Читать онлайн книгу.
jums nav savu māju? – Faina precizēja.
– Nē. Tā ir mazāk tēriņu. Taču oficiāli es izmantoju draudzenes Džūlijas Braiantas adresi. Kaut vai pasta sūtījumiem. – Lila nosauca Džūlijas adresi Čelsijā. – Tur es reizēm mitinos starp klientu dzīvokļu uzraudzīšanu.
– Hmm… Vai parādīsiet, kur atradāties, kad redzējāt to, kas notika?
– Nāciet! Es grasījos iet gulēt, bet biju mazliet saspringta. Pie manis bija atnākusi draudzene. Džūlija. Mēs iedzērām vīnu. Patiesību sakot, diezgan daudz vīna, tāpēc es, juzdamās nemierīga, paņēmu binokli, lai paskatītos, kas redzams logos.
– Tātad jūs paņēmāt binokli, – Voterstouns atkārtoja.
– Šo. – Lila piegāja pie guļamistabas loga un pacēla binokli. – To es vadāju sev līdzi, kad apmetos dažādās vietās Ņujorkā un citur. Es ceļoju apkārt. Nupat atgriezos no darba Romā.
– Vai jūs noalgoja pieskatīt māju Romā?
– Tas bija dzīvoklis, – Lila paskaidroja. – Piedāvājumi pa lielākajai daļai rodas pēc klientu rekomendācijām, uzklausot ieteikumus no mutes mutē, un vēl man ir interneta blogs. Man piemīt ieradums novērot cilvēkus, sagudrot par viņiem stāstus. Tā ir kā izspiegošana, – Lila vaļsirdīgi atzina. – Es gan to tā neuztveru, patiešām ne, bet cita vārda laikam nav.
Visi tie logi… katrs ir kā maza pasaule.
Voterstouns paņēma binokli un, pacēlis to, nopētīja ēku.
– Skats ir diezgan labs.
– Viņi parasti dedzīgi sarunājās vai strīdējās, taču pēc tam salaba.
– Kas tieši?
– Blondīne un misters Veiklais. Es viņus tā dēvēju. Dzīvoklis pieder viņai, tas rada sievišķīgu noskaņu, bet viņš tur palika ik nakti – vismaz kopš tā laika, kad esmu šeit.
– Vai varat viņu aprakstīt?
Lila pamāja.
– Nedaudz garāks par sievieti – apmēram sešas pēdas un vienu collu. Spēcīga miesas būve, muskuļains, brūni, cirtaini mati. Kad viņš smaida, vaigos parādās bedrītes. Vecums – zem trīsdesmit. Ļoti izskatīgs.
– Ko tieši jūs naktī redzējāt?
– Redzēju blondo sievieti. Viņa bija ģērbusies melnā īsā kleitiņā, augšup saņemtie mati atrisuši. Viņa raudāja. Izskatījās, ka raud, slauka asaras. Viņa ātri runāja, lūdzās. Tā man šķita. Tad es ieraudzīju, ka vīrietis viņai iesit.
– Vai jūs redzējāt vīrieti, kurš viņai iesit?
– Nē. Taču es redzēju, ka viņai kāds iesit. Viņš atradās pa kreisi no loga. Es saskatīju sitienu – tādu kā zibsni. Tumša piedurkne. Un viņai galva parāvās atpakaļ. Viņa mēģināja aizsegt seju, un viņš sita vēlreiz. Es paķēru telefonu, kuru biju nolikusi uz naktsgaldiņa kopā ar lādētāju. Gribēju zvanīt policijai, un, kad atkal paskatījos laukā, sieviete stāvēja pie loga – viņas mugura bija piespiesta pret rūti. Viņa aizsedza pārējo skatu. Tad stikls sašķīda un viņa krita. Ļoti ātri krita. Mirkli es neredzēju neko citu, tikai viņu. Piezvanīju policijai, un, kad atkal palūkojos uz logu, gaisma telpā bija nodzisusi.
– Tātad uzbrucēju jūs neredzējāt?
– Nē. Tikai sievieti. Es redzēju tikai viņu. Tur, tajā ēkā, to vīrieti noteikti zina. Vai nu viņas draugi, vai ģimene. Kāds pazīst šo vīrieti. Viņš pagrūda sievieti. Varbūt viņš tā negribēja, taču iesita tik stipri, ka stikls saplīsa un viņa izkrita. Ne jau tas ir svarīgi. Viņš nogalināja sievieti. Un kāds to vīrieti noteikti pazīst.
– Cikos jūs viņu šonakt ieraudzījāt pirmo reizi? – Voterstouns nolika binokli.
– Tas notika ap vieniem četrdesmit. Es palūkojos pulkstenī, kad pirmo reizi piegāju pie loga, jo nodomāju, ka ir jau ļoti vēls, tāpēc zinu, ka bija viens četrdesmit, minūti agrāk vai vēlāk.
– Piezvanījusi deviņi-viens-viens, – ierunājās Faina, – vai neievērojāt kādu izejam no ēkas?
– Nē, taču es neskatījos. Kad viņa nokrita, es uz brīdi sastingu.
– Zvans deviņi-viens-viens atzīmēts pulksten vienos četrdesmit četrās, – Faina Lilai paskaidroja. – Cikos pirms tam jūs redzējāt, ka viņai iesit?
– Kādu minūti pirms tam. Redzēju, kā divus stāvus augstāk dzīvoklī ienāk pāris – saposušies smalkām vakariņām, un divpadsmitajā stāvā… – Lila domās sev aizrādīja, ka puisi labāk nenosaukt par seksīgu, kailu geju. – Vīrietim divpadsmitajā stāvā bija ciemos draugs, un pēc tam es ieraudzīju blondīni, tātad tas notika apmēram vienos četrdesmit divās vai trijās minūtēs. Ja pieņem, ka mans pulkstenis ir precīzs.
Faina paņēma savu telefonu, noregulēja un parādīja Lilai attēlu.
– Vai pazīstat šo vīrieti?
Lila nopētīja autovadītāja apliecības fotogrāfiju.
– Tas ir viņš! Tas ir viņas draugs. Esmu par to pārliecināta. Deviņdesmit deviņus procentus – nē, deviņdesmit sešus procentus. Tātad jūs viņu jau noķērāt. Es sniegšu liecību.
No pārdzīvojuma viņai acīs iedzēla asaras.
– Es darīšu visu, kas nepieciešams. Viņam nebija tiesību darīt tai sievietei pāri. Izpildīšu visu, kas no manis atkarīgs.
– Mēs to novērtējam, mis Emersone, bet nebūs vajadzības liecināt pret šo personu.
– Vai viņš… vai pats atzinās?
– Ne gluži. – Faina nolika telefonu. – Viņu jau ved uz morgu.
– Nesaprotu.
– Šķiet, vīrietis, kuru redzējāt upuri izgrūžam pa logu, pēc tam apsēdies uz dīvāna, ielicis trīsdesmit otrā kalibra revolvera stobru sev mutē un nospiedis gaili.
– Ak, kādas šausmas… – Lila atstreipuļoja atpakaļ un atslīga uz gultas malas. – Ak kungs! Viņš nogalina blondīni un tad pats sevi…
– Rādās, ka tā.
– Bet kāpēc? Kāpēc viņš tā rīkojās?
– Tas ir jānoskaidro, – Faina secināja. – Atkārtosim visu vēlreiz no sākuma.
* * *
Kad izmeklētāji bija aizgājuši, Lila atskārta, ka ir nomodā jau gandrīz divdesmit četras stundas. Viņa gribēja piezvanīt Džūlijai, tomēr atturējās. Kāpēc sākt labākās draudzenes dienu ar tik drausmīgu vēsti?
Lila apsvēra, vai nepiezvanīt mātei, savai atbalsta klintij grūtos brīžos, bet tad domās iztēlojās, kā notiktu saruna.
Pēc pirmās reakcijas, kas sniedz izpratni, līdzjūtību, būtu sagaidāmi pārmetumi.
“Kāpēc tu dzīvo Ņujorkā, Lila-Lū? Tas ir bīstami. Pārvācies pie mums ar tēvu (atvaļināto pulkvežleitnantu) uz Džūno. To, kas atrodas Aļaskā.”
Lila vairs nevēlējās par to runāt. Šobrīd viņa nespēja vēlreiz pastāstīt, kas noticis.
Nepārģērbusies viņa atkrita gultā un samīļoja Tomasu, kas nekavējoties viņai pievienojās. Pašai par pārsteigumu, pēc mirkļa viņa bija aizmigusi.
Viņa pamodās ar drebošu sirdi un, atceroties pārdzīvoto, ieķērās ar pirkstiem segā.
Tā