Kolekcionārs. Nora Robertsa
Читать онлайн книгу.
vai, ak vai! – Trīsošām rokām Lila piespieda telefona taustiņus.
– Deviņi-viens-viens, kas noticis?
– Viņš pagrūda viņu! Viņš grūda viņu, un viņa izkrita pa logu…
– Kundze…
– Pagaidiet. Pagaidiet! – Lila uz mirkli aizvēra acis, likdama sev trīs reizes ieelpot un izelpot. Savaldies, viņa sev pavēlēja, ziņo skaidri un saprotami, kas noticis.
– Te Lila Emersone. Es nupat biju lieciniece slepkavībai. Pa četrpadsmitā stāva logu tikko izgrūda sievieti. Es atrodos… – Īsu brīdi Lilai bija jāpadomā, pirms viņa atcerējās Kilderbrandu adresi. – Tas notika ēkā iepretim manējai. Nē, uz rietumiem no manis. Tā šķiet. Atvainojiet, es nespēju precīzi izteikties. Viņa ir mirusi. Noteikti gājusi bojā.
– Es nosūtu vienību. Vai pagaidīsiet pie telefona?
– Jā, jā! Pagaidīšu.
Drebēdama Lila vēlreiz palūkojās laukā, bet tagad istaba aiz saplēstā stikla slīga tumsā.
Otrā nodaļa
Lila ģērbās, domās apsverot, vai vilkt džinsus vai pusgarās bikses. Tas bija šoks, Lila sev teica. Viņa bija satriekta, bet gan jau atgūsies. Viņa saņemsies.
Viņa bija sveika un vesela.
Uzvilkusi džinsus un T kreklu, Lila staigāja šurpu turpu pa dzīvokli, rokās turot apjukušo, taču apmierināto Tomasu.
Viņa bija redzējusi ierodamies policiju un pūlīti, kas saradās, kaut arī pulkstenis rādīja gandrīz divi naktī. Lila nespēja to noskatīties.
Tas nebija nekāds CSI, SVU vai NCIS šovs televīzijā. Tā bija realitāte. Skaista blonda sieviete, kas deva priekšroku īsām melnām kleitiņām, gulēja uz ietves ar salauztiem locekļiem asinīm noplūdusi. Vīrietis ar kupliem brūniem matiem, – cilvēks, ar kuru viņa dzīvoja, ar kuru viņai bija sekss, ar kuru viņa smējās, strīdējās – bija izgrūdis viņu pa četrpadsmitā stāva logu.
Tātad Lilai bija jāsaglabā miers. Viņai jābūt savaldīgai, lai spētu izstāstīt policijai, ko redzējusi. Sakarīgi un precīzi. Lai cik briesmīgi bija atcerēties notikušo, viņa ar piespiešanos atsauca to atmiņā. Blondās sievietes asarām notraipīto seju, atrisušos matus, sitienus. Vīrieti, kuru bija novērojusi pa logu – kā viņš smējās, izvairījās no draudzenes mestajiem priekšmetiem, strīdējās. Prātā Lila uzzīmēja šo seju, lai spētu vīrieša vaibstus aprakstīt izmeklētājiem.
Lila sev atgādināja, ka pie viņas tūlīt ieradīsies policija. Tomēr, atskanot zvanam, viņa satrūkās.
– Viss kārtībā, – viņa klusu sacīja Tomasam. – Viss ir kārtībā.
Pārbaudījusi drošības sistēmas lodziņu, viņa ieraudzīja divus virsniekus formastērpos un rūpīgi izlasīja vārdus uz plāksnītēm.
Fichjū un Morelli, viņa pie sevis atkārtoja un atvēra durvis.
– Vai mis Emersone?
– Jā. Jā. Nāciet iekšā! – Lila atkāpās, cenšoties izdomāt, kā rīkoties, ko teikt. – Tā sieviete, viņa… nevarēja izdzīvot pēc kritiena.
– Nē, kundze. – Fichjū – vecākais, kā Lila secināja – uzņēmās sarunas vadību. – Vai varat pastāstīt, ko redzējāt?
– Jā. Es… Iesim apsēsties. Vai tepat? Man vajadzēja pagatavot kafiju. Es tūlīt to izdarīšu.
– Neraizējieties par kafiju. Cik jauks dzīvoklis, – Fichjū secināja. – Vai esat apmetusies pie Kilderbrandiem?
– Kā, lūdzu? Nē, nē. Viņi ir aizbraukuši. Uz Franciju. Es esmu mājokļu pieskatītāja. Esmu te uz laiku, kamēr viņi ir prom. Es šeit nedzīvoju. Vai piezvanīt saimniekiem? Tagad ir… – Lila ar blāvu skatienu palūkojās pulkstenī. – Cik tur tagad varētu būt? Es nespēju sarēķināt.
– Neraizējieties par to, – policists atkārtoja un aizveda viņu apsēsties uz krēsla.
– Atvainojiet! Tas bija pārāk briesmīgi. Viņš sita tai sievietei un tad pagrūda viņu, logs sašķīda, un viņa… izlidoja laukā.
– Vai jūs redzējāt, ka upurim kāds sit?
– Jā. Es… – Mirkli Lila stingri turēja Tomasu rokās, tad nolika zemē. Kaķis nekavējoties pietipināja pie jaunākā policista un ielēca viņam tieši klēpī. – Atvainojiet! Varu aiznest viņu uz blakus istabu.
– Tas nekas. Kaķītis ir mīļš.
– Ir gan. Viņš tiešām ir mīļš. Reizēm klientu kaķi ir savrupnieki vai pat negantas dabas un tad… atvainojiet. – Lila aprāvās un dreboši ievilka elpu. – Sākšu no paša sākuma.
Es gatavojos doties pie miera.
Viņa izstāstīja, ko bija redzējusi, un ieveda policistus guļamistabā, lai parādītu ainu, kas viņai pavērās, skatoties laukā pa logu. Kamēr Fichjū izgāja uz terases, viņa pagatavoja kafiju un padeva Tomasam agrās brokastis, vienlaikus sarunājoties ar Morelli.
Viņa uzzināja, ka Morelli pirms pusotra gada apprecējies, ka janvārī sieva gaida pirmdzimto. Viņam patīk dzīvnieki, kaķi, bet vislabāk suņi, viņš uzaudzis lielā Amerikas itāliešu ģimenē. Brālim pieder picērija Mazajā Itālijā, brīvajā laikā viņš spēlē basketbolu.
– Jūs varētu būt laba policiste, – Morelli ieminējās.
– Kā tad tā?
– Jūs protat iegūt informāciju. Vēl mazliet, un es jums izstāstītu visu savu dzīvi no sākuma līdz galam.
– Man ir ieradums jautāt – neko nevaru sev padarīt. Mani interesē cilvēki. Tāpēc es skatos logos. Ak kungs, viņai noteikti ir ģimene, vecāki, brāļi vai māsas, kāds, kuru viņa mīl. Viņa bija īsta skaistule, gara auguma – iespējams, modele.
– Vai viņa bija gara?
– Ak jā, kad nostājās, tad gar visu logu. – Pagriezusies pret Morelli, Lila pacēla rokas, lai parādītu garumu. – Kādas piecas pēdas un deviņas desmit collas.
– Jā, no jums tiešām iznāktu laba izmeklētāja. Es atvēršu, – Morelli piebilda, jo atkal atskanēja durvju zvans.
Pēc brīža viņš atgriezās kopā ar aptuveni četrdesmit gadus vecu saguruša izskata vīrieti un kādus desmit gadus jaunāku vērīgu dāmu.
– Detektīvi Voterstouns un Faina. Tagad viņi ar jums aprunāsies. Pagaidām visu labu, mis Emersone.
– Ak, jūs jau aizejat? Pateicos par… nu, paldies. Varbūt kādreiz nogaršošu picas šķēli jūsu brāļa restorānā.
– Protams. Detektīvi, uz redzēšanos!
Palikusi viena ar atnācējiem, Lila juta izzūdam Morelli radīto nomierinošo iespaidu. Viņa no jauna saspringa.
– Es varu piedāvāt kafiju.
– Paldies, labprāt to iedzertu, – Faina sacīja. Viņa pieliecās, lai noglāstītu Tomasu. – Mīlīgs kaķis.
– Jā. Hmm… Kādu jūs vēlaties?
– Melnu – mums abiem. Tātad jūs te uzturaties, kamēr Kilderbrandi ir Francijā?
– Tā ir. – Lila secināja, ka viņai ir vieglāk runāt, ja rokas aizņemtas. – Es esmu māju pieskatītāja.
– Vai jūs ar māju pieskatīšanu pelnāt naudu? – jautāja Voterstouns.
– Es to daru ne