Kolekcionārs. Nora Robertsa
Читать онлайн книгу.
paņēma ziedus.
– Oho, cik skaists dzīvoklis! Liels, un satriecošs skats pa logiem. Ar ko saimnieki nodarbojas?
– Būtībā tas esot ģimenes mantojums.
– Ak, kaut man tāds būtu!
– Nāc apskatīties virtuvi, es ielikšu vāzē ziedus un tad izrādīšu pārējo. Vīrs strādā finanšu jomā, no kuras es neko nesaprotu. Viņam patīkot savs darbs, un priekšroku viņš dodot tenisam, nevis golfam. Viņa savukārt aizraujas ar iekštelpu dizainu, un pēc tā, kāds izskatās dzīvoklis, var spriest par viņas labo gaumi. Viņa pieļauj, ka varētu kļūt par īstu profesionāli, taču viņi vēlas bērnus, tāpēc šaubās, vai šis ir īstais brīdis sākt personisko biznesu.
– Viņi tev ir jauni klienti, vai ne? Tomēr viņi tev stāsta tik personiskus sīkumus?
– Ko man iesākt? Man ir tāda seja, kas aicināt aicina uzticēties. Sasveicinies ar Tomasu.
Džūlija noliecās, lai aprunātos ar kaķi.
– Kāds viņam jauks purniņš!
– Viņš ir mīļš. – Lilas brūnās acis atvilga maigumā, redzot, kā Džūlija un Tomass nodibina draudzību. – Ne vienmēr dzīvniekus manā darbā var uzskatīt par plusu, bet Tomass tāds ir.
Viņa izņēma no Tomasa rotaļlietu groza motorizētu peli un priecīgi noklausījās Džūlija jautrajos smieklos, kad kaķis palēcās.
– Ak, viņš ir burvīgs! – Iztaisnojusies Džūlija atbalstījās pret pelēko akmens leti, kamēr Lila kārtoja lilijas dzidra stikla vāzē.
– Vai Roma bija brīnišķīga?
– Jāatzīst, ka bija gan.
– Un vai tu atradi kādu skaistu itālieti, ar kuru kaislīgi pamīlēties?
– Diemžēl neizdevās, tomēr šķiet, ka vietējā tirdziņa īpašnieks manī ieskatījās. Viņam bija apmēram astoņdesmit gadu. Viņš mani uzrunāja par bella donna un dāvināja pašus garšīgākos persikus.
– Nav tik labi kā sekss, tomēr vismaz kaut kas. Priecājos, ka esi atpakaļ, man tevis pietrūka.
– Paldies, ka ļāvi man diennakti palikt pie tevis starplaikā, kamēr pārvācos uz šo darbavietu.
– Nāc, kad vēlies, tu taču zini. Žēl, ka manis tad nebija.
– Kā nosvinēji māsīcas kāzas?
– Man noteikti jāiedzer vīns, pirms sāku stāstīt par Melijas Hemptonas velnišķo kāzu nedēļu un iemeslu, kāpēc atsakos turpmāk būt līgavas māsas lomā.
– Es krietni izsmējos par tavām īsziņām. Īpaši man patika tā: “Trakā Līgava paziņo, ka rožu ziedlapiņām ir nepareizs rozā tonis. Histērija turpinās. Sieviešu dzimuma nākotnes vārdā vajag iznīcināt visas TR.”
– Gandrīz tik tālu arī nonāca. Ak nē! Kā viņa elsoja, trīcēja, krita izmisumā… Ziedlapiņas esot rozā – rozā? Tām vajagot būt rožu rozā krāsā. Džūlija! Tev tas jānokārto, Džūlij! Daudz netrūka, un es jau gribēju sadot viņai pa pieri.
– Vai tiešām viņai atveda pusi tonnas ziedlapiņu?
– Tikpat kā.
– Tev vajadzēja viņu tajās iebāzt ar galvu iekšā. Tad būtu līgava, kura nosmakusi rožu ziedlapiņās. Kāds ironisks, kaut arī traģisks negadījums.
– Kaut man tas būtu ienācis prātā. Man tiešām tevis pietrūka. Labāk strādā Ņujorkā, lai varu tevi apciemot un kopā pavadīt laiku.
Lila uzlūkoja draudzeni, taisot vaļā vīna pudeli.
– Tev kādreiz vajadzētu atbraukt man līdzi uz kādu skaistu vietu.
– Jā, tu bieži tā saki. – Džūlija atteica, apstaigājot telpu. – Bet es šaubos, vai justos ērti, apmetoties kopā ar tevi… Debestiņ, paskaties uz šo porcelānu! Tas ir antīks, tiešām skaists.
– To Meisija esot mantojusi no savas vecvecmāmiņas. Ja tev nav iebildumu apciemot mani un pavadīt vakaru kopā ar mani, lai kur arī tas būtu, gan jau tu nejustos neērti, palikdama ilgāk. Tu taču dzīvo arī viesnīcās.
– Cilvēki tur nedzīvo.
– Daži to dara. Kaut vai Eloīsa un vecmāmiņa.
Džūlija paraustīja Lilas garos, zirgastē saņemtos matus.
– Eloīsa un vecmāmiņa ir grāmatas tēli.
– Tēli arī ir cilvēki, vai citādi mums būtu interesanti par viņiem lasīt? Iziesim uz terases iedzert vīnu. Parādīšu tev Meisijas dārzu podiņos. Viņas ģimene esot no Francijas, viņiem piederot vīnogulāju audzētavas.
Lila pacēla paplāti, nodemonstrēdama īstenas viesmīles iemaņas, kuras bija ieguvusi, reiz strādājot šo darbu.
– Abi iepazinušies pirms pieciem gadiem, kad Meisija aizbraukusi apciemot vecvecākus, kas tur dzīvo arī šobrīd, un Džeisons brīvdienās bija devies apskatīt vīna dārzus. Tā esot mīlestība no pirmā acu skatiena, tā viņi abi apgalvo.
– Tas ir pats labākais. Es domāju – mīlestība no pirmā acu skatiena.
– Manuprāt, tas ir grāmatu izdomājums, bet es jau izteicu savas domas par daiļliteratūru. – Lila gāja draudzenei pa priekšu ārā uz terases. – Tad izrādījies, ka abi dzīvo Ņujorkā. Džeisons piezvanījis, norunājis tikšanos. Pēc astoņpadsmit mēnešiem viņi jau devuši viens otram jāvārdu.
– Izklausās gluži kā pasakā.
– Arī tā ir literatūra, bet man ļoti patīk pasakas. Viņi izskatās patiešām laimīgi. Kā redzēsi, Meisijai ir īsts ķēriens un dārzkopību.
Ejot laukā, Džūlija pamanīja binokli un piesita pie tā.
– Vai tu joprojām nodarbojies ar spiegošanu?
Lila savilka grimasē plato muti ar pilnīgajām lūpām.
– Tā nav spiegošana. Es novēroju. Ja cilvēkiem nepatīk, ka viņus redz, lai aizrauj ciet aizkarus, novelk lejā žalūzijas.
– Oho-ho! Vareni. – Salikusi rokas gurnos, Džūlija nopētīja terasi. – Tev taisnība par klientes dārzkopes talantu.
Sulīgie, krāsainie un plaukstošie augi vienkāršajos māla podos padarīja pilsētniecisko vidi par radošu oāzi.
– Vai viņa šeit audzē arī tomātus?
– Tie ir lieliski, un paskaties uz garšaugiem! Meisija tos audzē no sēklām.
– Vai tas iespējams?
– Meisija to prot. Es šo to nogriezu – viņi man atļāva un pat ieteica. Vakar pagatavoju lieliskus salātus. Ēdu tos tepat ārā, uzdzerot glāzi vīna, un vēroju logos redzamos šovus.
– Tev ir ļoti dīvains dzīves stils. Pastāsti, ko tu tur saskati!
Lila ielēja vīnu un katram gadījumam iznesa ārā binokli. – Desmitajā stāvā ir kāda ģimene ar mazu zēnu un kucēnu. Puisēns un sunītis ir neaptverami jauki un mīļi. Viņus vērot ir bezgala patīkami, jautri. Tad četrpadsmitajā stāvā ir seksīga blondīne, viņa dzīvo ar ļoti seksīgu puisi – abi varētu būt modeļi. Viņš nāk un iet, starp abiem notiek spraigas sarunas un nikni strīdi, kad lido šķīvji, bet pēc tam seko varens sekss.
– Tu noskaties, kā viņi nodarbojas ar seksu? Lila, padod man to binokli!
– Nē! – Lila smejoties papurināja galvu. – Es